Visiem jautri smejot, Paola lika, lai puiši laiž zirgus vaļā, nosēdās ciešāk, paraustīja ar grožiem visus četrējus laužņus, sarāva grožus, lai tie būtu vienādi, ļāva zirgiem brivāk sastāties, lai sakas labāk nosēstas un streņģes savelkas stingrāk.
Projāmbraucot visi jokojās, cik nu kurais no viņiem varēja asprātīgs būt, un jokodami atvadijās no Dika, bet neviens nekā nemanīja, tikai sajuta brīnišķīgu dienu un redzēja simpātisko saimnieku, kas viesiem novēlēja labu ceļu. &et Paola, kura citreiz būtu priecīgi uztraukta, ka varēs tikt galā ar brašo četrjūgu, pūlējās nomākt savādas skumjas, kuras pret pašas gribu sažņaudza sirdi, redzot vientuļo vīru, kuru it kā visi pametuši un atstājuši. Bet Greiams, redzēdams Diku priecīgi smejam, izjuta dīvainu smeldzi, it kā sirdsapziņas pārmetumu par to, ka viņš sēd līdzās šai visā pasaulē vienai vienīgai sievietei, kad viņam nekavējoties vajadzētu bēgt prom no tās uz viņu pasaules malu.
Bet jautrais smaids Dika sejā uzreiz izgaisa, kad viņš pagriezās.un gāja atpakaļ uz biroju. Bija dažas minūtes pēc desmitiem, kad viņš beidza diktēt, un misters Bleks piecēlās, taisīdamies iet prom, bet vēl palika stāvot, mīņājās un kautri, it kā atvainodamies, teica:
"Mister Forest, jūs man teicāt, lai pie gadījuma atgādinu jums par jūsu grāmatas korektūru, — vakar izdevēji telefonēja jau otru reizi un lūdza, vai nevarētu drīzāk aizsūtīt."
"Es pats gan nevarēšu," Diks atteica. "Esiet nu tik laipns un izlabojiet drukas kļūdas, tad nododiet korektūru misteram Mensonam, lai viņš pārbauda faktus, pasakiet, lai sevišķi rūpīgi pārbauda Karaļa ciltsgrāmatu, un tad sūtiet prom."
Līdz vienpadsmitiem Diks pieņēma pārvaldniekus un uzraugus. Bet ne agrāk kā ceturksni pēc divpadsmitiem viņam izdevās atsvabināties no galvenā pārvaldnieka, mistera Pitsa, kas atnesa pašaudzēto lopu pirmā gada pārdošanas kataloga projektu. Tad atkal jau ienāca Bonbraits ar telegrammām, un viņi vēl nebija tikuši ar tām galā, kad bija jau klāt brokastlaiks.
Viens palicis, viņš pirmoreiz pēc tara, kad aizvadīja jautros braucējus, iegāja savā guļamverandā, kur pie sienām bija daudzie termometri un barometri. Bet viņš negāja vis tos skatīt, viņš gribēja redzēt jaunās sievietes galviņu, kura tam smaidīja pretim no apaļā koka ietvara pie sienas.
"Paola! Paola!" viņš skaļi teica, "vai pēc tik ilgiem gadiem tu pati nebrīnies un vai man nav jābrīnās? Tu pazaudē galvu tagad, kad mēs jau paliekam cienījams vecāks laulāto pāris?"
Viņš uzvilka getras, aplika piešus, jo pēc brokastīm taisijās izjāt, bet visu laiku domāja un domāja, tad atkal pagriezās pret sievietes galviņu koka ietvarā un izteica to, ko visu laiku domāja:
"Godīga spēle," viņš čukstēja. Un pēc kāda laiciņa, taisīdamies iet projām, vēl teica: "Brivs ceļš, bez priekšrocībām… bez priekšrocībām."
"Goda vārds, ja es drīz neaizbraukšu no šejienes prom, man būs jāpaliek par jūsu pansionāru un jāpiebiedrojas filozofiem meža būdā," vēl to pašu dienu Greiams smiedamies teica Dikam.
Tas bija pirms pusdienas, kad viesi salasījās uz kokteiļu dzeršanu un kad vēl neviens no mājās pārbraukušiem viesiem, izņemot Paolu un Greiamu, nebija ieradies.
"Būtu visi tie filozofi kopā uzrakstījuši kaut vienu grāmatu1 " Diks nopūtās, bet tūdaļ atcerējās: "Kungs Dievs, bet kā tad, draugs, ir ar jūsu grāmatu? Gribat vai negribat, bet tā jums jāpabeidz mūsu mājā. Te es piespiedu jūs to iesākt, man arī jāpielūko, lai tiekat laimīgi galā."
Sen dzirdētās vienaldzīgi smalkās frāzes, kad Paola lūdza Greiamu vēl palikt, Dika ausīs skanēja kā jaukākā mūzika. Viņa sirds priekā līksmoja un laimīgi trīsēja. Tomēr nevar būt, ka divi pieauguši gudri pusmūža cilvēki sāktu tādas muļķības… Nē, nē, tā ir tīrā nejēdzība! Nav taču kādi iemīlējušies knauķi.
"Lai top grāmata!" viņš pacēla glāzi un sauca, tad pagriezās pret Paolu:"Lielisks kokteilis," viņš uzslavēja. "Paola, tu esi pati sevi pārspējusi, tomēr O-Džojam neesi savu mākslu iemācījusi. Viņa kokteilis nevar tavam ne tuvu tikt. Jā, lūdzu, vēl vienu!"
21
Greiams viens pats jāja pa kalniem un mežiem, visapkārt muižai. Viņš iepazinās ar Selimu, lielu, masīvu kraukļa melnuma zirgu, kuru Diks tam deva vieglā Altadena vietā, un pētīja, cik tas labsirdīgs, cik viltīgs un uzticams, visu laiku klusi dziedādams čigānu klaidoņu dziesmu un savās domās dziesmas vārdiem līdzi traukdams. Bez kāda nolūka, tikai aiz draiskulības, atcerēdamies idiliskos mīlētājus, kuri savus vārdus iegriež koka mizā, viņš norāva lauru koka lapu un priedes zariņu. Viņš pacēlās seglos stāvus, lai tiktu pie papardes stiebra, ar ko zariņu sasiet krustiski. Sasējis viņš tos nometa uz meža taciņas un redzēja, ka Selims pārkāpj tiem pāri, bet nesamin. Viņš pagriezās atpakaļ un visu laiku noskatījās uz to, kamēr iegriezās ceļa līkumā. "Tā ir laba zime," viņš nodomāja, "jo zirgs krustiņu nesamina."
Paparžu te bija bezgala, lauru un priežu zari sitās viņam sejā, un, nekā nedomādams, viņš taisīja vienu pateranu pēc otra, visus mezdams uz ceļa. Pēc kādas stundas, kad bija aizjājis līdz aizas augšgalam, kur kalna gals bija kraujš un jāšus grūti pārvarams, viņš domīgs apstājās, tad pagrieza zirgu un jāja atpakaļ.
Selims klusi iezviedzās. Pavisam tuvu zviedza otrs zirgs. Te taka bija plata un ērta, Greiams palaida Selimu rikšos, plašā lokā nogriezās sānis un — panāca Paolu, kura jāja ar Stirniņu.
"Allo!" viņš sauca. "Allo!"
Viņa apstājās un gaidīja to piejājam.
"Nupat kā gribēju doties atpakaļ," viņa teica. "Bet kādēļ jūs griezāties atpakaļ? Man likās, jūs jāsit tur pāri?"
"Vai jūs zinājāt, ka es jāju pa priekšu?" viņš vaicāja, raudzīdamies viņas vaļsirdīgajās, drošajās acīs.