"Kā tad nē. Kad ieraudziju otro pateranu, man vairs nebija ne mazāko šaubu."
"Ak jā, es jau pavisam aizmirsu," kā vainigs būdams, viņš pasmējās. "Kādēļ tad jūs griezāties atpakaļ?"
Viņa pagaidīja, kamēr Stirniņa un Selims pārkāpj pāri elkšņu stumbram uz ceļa, un tad, ieskatīdamās Greiamam tieši acīs, atbildēja:
"Tādēļ, ka negribēju jāt pa jūsu, — ne arī kāda cita — pēdām," viņa steigšus pārlaboja. "Ieraudzijusi otro pateranu, es griezos atpakaļ."
Viņš uzreiz nevarēja aptvert, ko atbildēt, un abi neveikli klusēja. Viņi abi to arī sajuta, jo zināja, kādēļ tā ir, bet nerunāja par to ne vārda.
"Vai tāds jūsu paradums — mest uz ceļa pateranus?" beidzot Paola jautāja.
"Tas gadījās pirmoreiz manā mūžā!" Greiams atteica. "Bet te bija tik daudz jauka materiāla, un man palika žēl, ka to atstātu neizlietotu. Un arī čigānu dziesma man nedeva miera."
"Arī es šorīt pa miegam to dziedāju," viņa teica, bet neskatījās tam acīs, lai seju neķertu meža vīnogulāju zari, kas karājās tai pusē ceļam, kur viņa jāja.
Un Greiams, uz viņu no sāniem skatīdamies un redzēdams viņas tumši zeltaino matu Vainagu, graciozo, daiļi liekto kaklu, atkal sajuta tik pazīstamās tvīkstošās sāpes sirdī, dvēseles izsalkumu un skiimjas. Tās tuvums viņu kaitināja. Redzēdams viņu īsā, gaišā, smaga samta amazonē, tas netika vaļā no reibinošām ainām: kā viņa turējās Kalnu karalim ap kaklu apķērusies, kā līda zem ūdens, šķeldama gaisu, kad no divpadsmit metru augstās platformas lēca ūdenī, kā viņa nāca pāri garajai istabai, ģērbusies tumšzilā viduslaiku kleitā, ar ceļgaliem pamezdama uz augšu smago ģērbu.
"Par ko tad nu?" viņa valšķīgi vaicāja, kad Greiams bija nogrimis savās domās.
Un viņš uzreiz atbildēja:
"Paldies Dievam, kaut reizi jūs esat piemirsusi savu Diku un neesat par viņu vēl ne vārda teikusi."
"Vai tiešām jūs viņu tik ļoti neieredzat?"
"Esiet nu taisnīga," viņš gandrīz skarbi teica. "Gluži otrādi: es viņu ļoti milu, citādi…"
"Nu, citādi?"
Viņas balss skanēja droši un skaidri, bet viņa raudzījās taisni sev priekšā, skatīdamās uz Stirniņas ausīm. ; r i
"Es nesaprotu, kādēļ te sēdu. Sen jau man vajadzēja braukt prom."
"Kādēļ?" viņa vaicāja, vēl joprojām skatidamās uz ķēvītes ausīm.
"Es vēlreiz saku, esiet taisnīga," viņš atkal teica. 'Nezinu, vai mums vēl vārdi vajadzīgi."
Viņa pagrieza pret to savu pietvīkušo seju, paskatījās uz viņu, bet neteica ne vārda. Aši viņa pacēla labo roku, it kā gribētu ko piespiest pie krūtīm, bet nolika uz ceļiem. Viņas acīs kvēloja prieks un arī izbailes. Viņš nevarēja maldīties; viņš tur redzēja gan prieku, gan izbailes. Un, drošam instinktam ļaudamies, viņš paņēma pavadu otrā rokā, piejāja pavisam cieši pie viņas, brīvo roku apvija viņai ap viduci, pievilka viņu sev klāt un uzspieda savas lūpas uz viņas lūpām. Viss bija patiess un īsts. Un ar neizsakāmu uzvaras prieku sirdi viņš juta, ka viņas lūpas tikpat patiesi un kvēli atbild viņa skūpstam.
Bet jau nākošā mirklī viņa atrāvās no tā. Asinis izzuda no sejas, acis zvēroja. Viņa pacēla savu pātagu, it kā gribētu tam sist, bet pātaga krita izbaidītai Stirniņai uz gurna. Un pēkšņi viņa ar visu spēku iecirta ķēvītei sānos abus piešus, tā — ka nabaga zirdziņš aiz sāpēm ievaidējās un palēcās.
Greiams klausījās, kā tālu mežā izgaist pakavu dima mīkstajā zemē, bet pašam galva reiba, jo asinis mutuļot mutuļoja.Kad pakavu dima nemaz vairs nebija dzirdama, viņš nokāpa no segliem un apsēdās uz sūnaina akmens. Viņš bija smagi satriekts, smagāk, nekā jebkad būtu varējis iedomāties līdz tam brīdim, kad viņš to turēja savos apskāvienos.
Viņš tik strauji piecēlās kājās, ka sabaidija Selimu, kas atlēca atpakaļ, cik vien tālu ļāva pavada, un nosprauslājās.
Kas notika nupat, bija gluži negaidīts. Ir tādas negaidītas lietas. Tām ir jābūt. Nekādu plānu viņam nebija, kaut viņš tagad sajuta, ka varēja to paredzēt, un nevajadzēja'tik fatāli ļauties, lai notiek kas notikdams. Nu vairs arī aīzbraucīens nelīdzēs. Patiesi, ko līdz vārdi, ja lūpas vēl karsti deg atcerēdamās, ko viņa tam pateica, ne vārda neminēdama.
Maigi viņš pieskārās pie tā ceļa, kas bija piespiedies pie viņas gurna, un savā dvēselē teica viņai pateicības vārdus, kā vien spēj dziļā pazemībā pateikties sirds, kas mīl. Viņam likās, noticis lielākais brīnums, ka tik burvīga sieviete varējusi vinu iemīlēt. Tā taču nav kāda meitene. Viņa ir gudra un apzinīga sieviete. Un cik drudžaini pukstēja viņas sirds, kad ta bija viņa skāvienos. Viņas lūpas trīsēja uz viņa lūpām. Ko viņš pats sniedza, to ari saņēma, un pēc tik ilgiem gadiem viņam vairs ne prātā nenāca, ka vēl spēj sievietei tik daudz sniegt.
Viņš piecēlās, it kā gribēja sēsties mugurā Selimam, kas savām lūpām pieglaudās pie viņa pleca, bet palika stāvot un atkal nogrima domās.
Nu par aizbraukšanu vairs nebija ko domāt. Jautājums bija nenovēršami izšķirts. Protams, Dikam ir savas neapšaubāmas tiesības. Bet arī Paolai. Un viņam? Vai viņam ir tiesības aizbraukt pēc tam, kad tas noticis? Vai… vai tad viņa nebrauks tam līdzi? Ja jau dzīvē tā ir, ka divi vīrieši var iemīlēties vienā sievietē un tad trīsstūrī nenovēršami iezogas nodevība, vai tad nodevība pret vīrieti nav mazāks ļaunums nekā pret sievieti?
"Mēs dzīvojam pārāk reālā pasaulē," viņš prātoja, lēnām uz mājām dodamies; "un šai pasaulē Paola un Diks, un viņš — visi ir reāli ļaudis, apzinīgi reālisti, kuri droši skatās dzives notikumiem' vaigā. Tur nespēj līdzēt ne baznīca, ne likums, nekādi gudri prātojumi vai spriedumi. Viss jāizšķir viņiem pašiem. Dažam, protams, būs jāpanes sāpes. Bet visa dzīve jau ir sāpju pilna. Prast dzīvot nozīmē panākt, lai sāpju būtu pēc iespējas mazāk. Par laimi, tā domā arī pats Diks. Viņi visi trīs tic, ka tāda ir dzīves gaita. Tur jau nav arī nekā jauna. Visu bezgalīgo paaudžu mūžīgie "trīsstūri" aizvien Šā vai tā atrisināti. Gan atrisināsies arī šis. Viss taču dzīvē kaut kā atrisinās.