Paola izlikās, ka šis sarunas viņu interesē, vismaz, ka viņa negarlaikojas; bet Greiams, kas īstenībā viņai vien sekoja, skaidri redzēja, ka vina garigi pavisam nogurusi un klausās tīri mehāniski, bez kādas intereses. Beidzot, kad sāka strīdēties Arons ar Terensu, viņa tam paklusu teica:
"Vārdi, vārdi, — tik daudz vārdu! Acīm redzot, Dikam taisniba: viņam gandrīz vienmēr taisnība, bet man jāatzīstas, ka nekad neesmu varējusi' tos bezgalīgos vārdu plūdus izlietot praktiskā dzivē, es pati savā dzīvē, savos darbos nekā neesmu varējusi mācīties, kas man būtu jādara, kā jārīkojas." Runādama viņa visu laiku raudzījās tam cieši acīs, un viņam nevarēja būt ne mazāko šaubu, ko viņa domā, šos vārdus teikdama.
"Es neredzu," viņa turpināja, "kāda nozime tām "vadošām personībām" un rases attīstības tempam manā dzivē. Visi tie daudzie spriedumi nespēj man pateikt, kas ir ļaunums, nerāda, kādu ceļu man iet. Bet, ja viņi sāk, var norunāt visu vakaru. Jā, es labi saprotu, ko viņi runā," viņa gribēja to pārliecināt, "tikai tam nav nekādas nozīmes. Vārdi, vārdi, — bet es gribu zināt, ko man darīt, ko lai daru pati ar sevi, ko darīt ar jums, ar Diku?"
Bet Diks tovakar bija aizrāvies«kaislīgās vārdu straumēs, un Greiams nepaguva Paolai atbildēt, jo Diks prasīja, lai viņš sāk ar saviem faktiem no viņam pazistamo Dienvidamerikas cilšu dzīves. Uz Diku raugoties, nevienam pašam ne prātā neienāktu, ka viņam varētu būt kādas rūpes, ka viņš šobrīd neinteresējas vienigi par notikušo strīdu un it ne par ko citu. Ne Greiams, ne Paola, — pēc desmit gadu laulības dzīves, — ne sapņot nesapņoja, ka Dika it kā nejaušie, nevērīgie skatieni pamana ik šikāko viņu roku kustību, ikkatru pagriezienu uz krēsla, ik sīkāko vaibstu viņu sejās.
"Ko tas nozimē?" Diks slepus brīnījās. "Paola tā pārvērtusies. Viņa kļuvusi nervoza. Bet Greiams pavisam bāls. Viņa smadzenes vairs nav kārtībā. Viņš nedomā, par ko runā. Bet par ko viņš domā?"
Un daudzrunības dēmons, ar ko Diks slēpa savas dziļākās domas, skrēja tālāk un tālāk.
"Pirmoreiz man liekas, ka tīri vai ienistu mūsu filozofus," Paola teica, kad Greiams bija beidzis stāstīt, ko Diks no viņa prasīja.
Diks aukstasinīgi turpināja pierādīt savu teoriju un izlikās, ka ne par ko citu neinteresējas, bet viņš ļoti labi redzēja, ka Paola klusi sarunājas ar Greiamu.
un, kaut nesadzirdēja ne vārda, viņš manīja, ka tā kļūst ar katru brīdi nervozāka, redzēja, kā Evanss, ne vārda neteikdams, jūt viņai lidzi, un domāja, ko gan viņa sacīja Evansam, Bet ne mirkli viņš nepārtrauca savu vārdu plūsmu, kurai Teo deva jaunu vielu, vaicādams, kāda loma katrā rasē ir sievietēm, kurām daba piešķīrusi vadošo cilvēku spējas.
"Sievietes nemīl riskēt," Terenss viņam atbildēja. "Sievietes ir konservatīvas, rūpīgi sargā rases pamatraksturu un tādēļ mūžigi aizkavē cilvēces progresu."
"Vispirms," Diks viņu pārtrauca, "noteiksim skaidri, par ko mēs runājam, un formulēsim noteiktu jautājumu: Kas ir sieviete?"
Varžu dīķī iesviests akmens nebūtu sacēlis lielāku apjukumu kā šie vienkāršie vārdi. Filozofi, it kā gribēdami paspīdēt ar savām zinībām, aizmirsdami, ka starp viņiem ir mājas saimniece, vai ari nekautrēdamies, ka viņa ir klāt, viens pēc otra izteica visādus spriedumus un aksiomas, ko sacījuši visu laikmetu un visu zemju domātāji un satīriki, sākot no Indijas un Senās Grieķijas līdz pat vismodemākiem filozofiem. Jaunais dzejnieks Teo samulsis un' sakaunējies klausījās savu kolēģu pa lielākai daļai neglaimojošos, gandriz ciniskos spriedumos, jo viņa tīrā un skaidrā dvēsele bija dziļi aizskarta, ka tā var zaimot svētāko, kas dots cilvēcei. Velti viņš pūlējās pretim runāt, viņš nevarēja savus straujos draugus pārspēt. Tie tikai smējās un amizējās par viņa dusmām, un vēl vairāk iekarsa, līdz naivais Teo sāka gandrīz vai raudāt.
"Bet vai tad jūs neredzat," viņš beidzot protestēja, "ka ar visām savām gudrām runām padarāt sievieti par briesmīgu ērmu, par mežonīgu un plēsīgu zvēru?" viņš griezās pie Dika, it kā palidzibas lūgdamies, un paskatījās tīras mīlas pilnu skatu uz Paolu. "Dik, sakiet, vai ari pēc jūsu domām sieviete ir tāds plēsīgs zvērs?"
"Nē," Diks klusi atteica, bet viņa balss noskanēja neparasti nervozi, jo viņš gribēja sargāt to, ko redzēja jaunekļa acīs. "Es neteikšu, ka sieviete būtu plēsīgs zvērs. Neteikšu ari, ka vina būtu mūžīgais vīrieša laimes avots, bet sacīšu, ka tomēr viņa tam sniedz daudz prieka."
"Bet arī daudz muļķības," Hankoks piebilda.
"Mēdz būt arī labas muļķības," Diks atteica.
"Es gribētu, lai Teo atbild uz vienu jautājumu," indietis Dar-Hials beidzot nelaida viņu vaļā. "Kādēļ sieviete mii taisni to, kas viņu sit?"
"Un nemīl to, kas viņu nesit? Vai tā tas būtu domāts?" Teo ironizēja.
"Taisni tā."
"Jā, Dar, pa daļai tev taisnība, bet arī nē. O, mani kungi, es te esmu daudz dzirdējis jūsu dažādos spriedumus, sevišķi par to, cik vērtīga lieta ir precīza iedaļa. Bet ar gudru ziņu jūs paši izvairāties no savām teorijām, tad nu atļaujiet man operēt ar tām. Vīrietis, kas var sist sievieti, kuru mīl, ir zema tipa vīrietis; un sieviete, kura var mīlēt vīrieti,, kas viņu sit, ir zema tipa sieviete. Augstākā tipa virietis nekad nesitīs sievieti, kuru mīl. Augstākā tipa sieviete (un Teo neviļus paskatījās uz Paolu) nekad nevarētu mīlēt vīrieti, kas viņu sit."
"Nē, Teo," Diks ļoti nopietni teica, "es nekad, ne reizes neesmu Paolu sitis, varu jums apgalvot."
"Nu, redzi, Dar," Teo piesarcis turpināja, "redzi nu, ka tev nav taisnība. Paola mīl Diku, kaut viņš to nemaz nesit."
Diks pagriezās pret Paolu, it kā klusi gaidīdams, lai viņa apliecina, ko jauneklis teicis, un viņa sejā bija reizē apmierinājums un prieks, bet arī apvaldīts smaids. Patiesibā viņš gan gribēja notvert, kādu iespaidu uz Paolu atstāj strīdiņa gluži negaiditais novirziens uz tik interesantu jautājumu, taisni ievērojot tos apstākļus, kurus viņš, šķiet, bija pareizi atminējis. Un viņas acīs viņš tiešām pamanīja savādu, grūti aptveramu mirdzumu, bet, kas tas bija, viņš nevarētu pateikt. Greiama seja nemaz nebija pārvērtusies, kaut viņš tagad sekoja sarunai ar nenoliedzami lielāku un akūtāku interesi.