"Bet kur tad paliek jūsu Eiropas civilizācijas daudzinātā viensieviba?" Dar- Hials vaicāja.
"Tātad jūs aizstāvat brīvo milu?" Hankoks uzmācās.
"Uz to es varu atbildēt tikai ar nodrāztiem vispārīgiem vārdiem," Diks sacīja. "Nevar būt mīlas, kura nebūtu brīva. Es lūdzu visu laiku paturēt prātā augstākās attīstības cilvēku uzskatu, — tā, Dar, ari būs atbilde uz jūsu iebildumu. Lielumlielais vairums jāpiekaļ pie likuma un pie darba ar viensievību vai arī ar citu kādu stingru, negrozāmu laulības institūtu. Cilvēku vairums nav izaudzis lidz brīvai mīlai vai brivai laulībai. Ja viņiem dotu šo brīvību, tā būtu tikai rupja, nesavaldīga izvirtība. Tikai tās nācijas pacēlušās augstu kultūras attīstībā un noturējušās šais augstumos, kuras pratušas tautas instinktus apvaldīt ar likumu un stingru kārtību."
"Vārdu sakot, piemēram, sev jūs nekādus laulības likumus neatzīstat," Dar- Hials neatlaidās, "citiem gan."
"Es atzīstu, ka tie vajadzīgi visiem. Laulība, legāla laulība ir nepieciešama bērnu, ģimenes, sabiedribas, valsts un paša cilvēka karjeras interesēs. Bet aiz tiem pašiem iemesliem es atzīstu ari laulības šķiršanu. Visi vīrieši un ari visas sievietes var mīlēt vairāk nekā vienu reizi; kura katra sirdī var mirt pirmā mīla, var mosties jauna. Valstij nav varas pār mīlu, tāpat kā ne vīrieši, ne sievietes nespēj tai pretoties. Ja cilvēks iemīlas, tur neviens nekā nevar darīt; vārdu sakot — klāt viņa ir, — trīsoša, dziedoša, aizraujoša, bet mūžīgi skumju pavadīta mīlestība! Bet izvirtību, savvaļīgu miesas kārību gan valsts var savaldīt."
"Vai zināt, tā jūsu brīvā mīla ir viena sarežģīta lieta," Hankoks pasmējās.
"Tas tiesa, un taisni tādēļ, ka cilvēks, kas dzīvo sabiedrībā, ir tikpat sarežģīta lieta."
"Bet ir vīrieši, kuri nedzīvotu, ja zaudētu iemīļoto sievieti," atkal sacīja Teo, un visi bija pārsteigti, cik viņš drošs. "Nedzīvotu vairs, ja viņa mirtu. Nedzīvotu, jā, pat ātrāk mirtu, ja viņa būtu dzīva un iemīlētu citu."
"Aiz šiem iemesliem cilvēki mirs nākošos mūžos tāpat, kā miruši lidz šim," Diks drūmi sacīja. "Un nevienu nevar vainot, ka tie miruši. Tāda ir mūsu daba, jo mūsu sirdis ļoti bieži nemaz neprasa, ko domā prāts."
"Uz mani gan tas neattiecas," Teo lepni teica, nemaz neapķerdamies, ka viņa sirds noslēpums ir zināms visiem, kas sēž pie galda. "Es nekad nevarētu otrreiz mīlēt."
"Tev taisnība, draudziņ," Terenss piekrizdams sacīja. "Ar tavu muti runā visi, kas patiesi un dziļi mīl. Tā'jau ir tā lielākā milas burvība, ka mīlēdams katrs tic tās mūžībai, — vai kā saka Šellijs? Vai ari to būtu sacījis Kits vai kāds cits? — "Burvība un neprātīga aizrautība un sajūsma." Tas būtu nožēlojams, pavisam neredzēts mīlētājs, kas varētu kaut sapnī iedomāties, ka pasaulē ir kāda sieviete, kura būtu kaut tūkstošo daļu tik miļa, tik brīnišķīga, burvīga un tik valdzinoša kā viņa sirdsdāma, un ka viņš varētu iemīlēt to otru, pamezdams pirmo."
Kad viņi gāja ārā no ēdamistabas, Diks ar Dar-Hialu turpināja sarunu, bet pats pie sevis domāja, vai Paola nāks un skūpstīs viņu, arlabunakti teikdama, vai arī klusītiņām, taisni no klavierēm, aizzagsies uz savu gultiņu? Arī Paola, ar jauno dzejnieku runādama par viņa beidzamo sonetu, domāja, vai viņa drīkst vēl Diku skūpstit, un pēkšņi viņai bezgalīgi, neatvairāmi gribējās viņu skūpstīt. Viņa pati nezināja, kādēļ.
23
Tovakar pēc pusdienas neviens vairs nekā daudz nerunāja. Paola pie klavierēm dziedāja, bet Terenss pārtrauca savu runu, klausīdamies Paolas dziedāšanā, jo viņas balsi tas dzirdēja ko jaunu, un klusi aizgāja istabas viņā galā, kur Teo bija visā augumā izlaidies uz lāčādas, un apgūlās viņam līdzās.
Arī Dar-Hials un Hankoks atmeta savu strīdu un abi apsēdās dziļajos krēslos. Greiams, acīm redzot, bija mazāk ieinteresēts, un lasīja kādu žurnāla jaunāko numuru; bet Diks pamanīja, ka drīz vien viņš vairs nešķirsta žurnāla lappuses. Arī viņš izdzirda jaunu skaņu savas sievas balsī un pūlējās izskaidrot, kas tas varētu būt.
Kad Paola pabeidza, visi tris filozofi vienā balsī sāka viņu sumināt un sveikt, ka beidzot viņa galīgi aizmirsusies un dziesmās ļāvusi pilnu vaļu savas dvēseles ilgām, ko viņi visu laiku no tās gaidījuši, bet līdz šim nekad nevarējuši sagaidīt. Teo, abiem elkoņiem zodu atstutējis, gulēja kā pamiris un neteica ne vārda, viņa seja bija it kā pilnīgi pārvērtusies.
"Tur vainīgi visi tie strīdiņi par mīlestību," Paola smējās, "un skaistās domas, kuras Terenss, Teo un Diks iekala man galvā."
Terenss purināja savas garās, jau stipri sirmās krēpes.
"Sakiet labāk — sirdī," viņš pārlaboja Paolas vārdus. "Šodien jūsu balsī skanēja pati mīlestība. Un es pirmoreiz dzirdēju, cik jūsu balss ir patiesi plaša un skaista. Nekad vairs jūs nedrīkstat sūdzēties, ka tā jums ir nespēcīga un vāja. Nē, tā ir sulīga, kupla, stipra, tā ir kā milzīga zelta tauva, pie kuras tikai jāgaida piestājam kuģi ar dārgām Svētlaimīgo Salas mantām."
"Par to es jums vēl nodziedāšu Gloria," viņa sacīja, "par godu tam, ka sv. Teo, sv. Terenss un, protams, sv. Ričards nocirta negantiem pūķiem galvas."
Diks, kas nepalaida garām ne vārda, lai pašam nebūtu lieki jāvaicā, piegāja pie sienā iebūvēta skapīša un ielēja sev glāzi viskija ar sodas ūdeni.