Kamēr Paola dziedāja, viņš sēdēja uz kušetes un, sīkiem malkiem dzerdams savu viskiju, pūlējās visu atcerēties. Divas reizes viņa bija tā dziedājusi kā Šodien: Parīzē, kad viņš īsu laiku ap to lakstojās, un tūliņ pēc kāzām, medus mēnesī, kad viņi brauca paši savā jahtā."
Diks pamāja ar savu tukšo glāzi Greiamam, ielēja ari viņam glāzi viskija un, kad Greiams to bija izdzēris, uzaicināja Paolu, lai viņa kopā ar Greiamu nodzied čigānu dziesmu.
Viņa pakratīja galvu un nodziedāja dziesmu par aizmirstību.
"Tā nebija nemaz īsta sieviete, — viņa bija briesmīga," Teo uztvēra dziesmas pēdējos vārdus. "Bet viņš bija tas, kas patiesi milēja. Viņa salauza tam sirdi, bet viņš tomēr viņu mīlēja. Viņš vairs nevar otrreiz mīlēt, jo nespēj aizmirst milu, ar kādu tas bija mīlējis viņu."
"Bet nu, Sārtais Mākon, ir tava reize. Nodziedi savu Zilu dziesmu!" viņa lūdza, virām uzsmaidīdama. "Noliec viskija glāzi un stādi ozolzīles."
Diks laiski un gurdi piecēlās, brīdi palika stāvot, tad braši sapurināja galvu, imitēdams zirgu, kad tas purina galvu, pakaviem smagi mīdams zemi, lai sāktu Kalnu karaļa dziesmu.
"Tad ziniet, Teo, ka jūs neesat vienīgais dzejnieks un mīlas bruņinieks starp mums," viņš teica. "Terens, paklausieties Kalnu karaļa dziesmu, kas pilna kvēlainas, mežonīgas sajūsmas. Kalnu karalis neraud un neskumst pēc savas mīlas. Viņš nenopūšas smagi. Viņš ir īstā mīla un izteic savas jūtas nekautrēdamies. Tad nu klausieties viņa dziesmu!"
Un Diks prata meistariski zviegt mežonīga prieka un uzvaras sajūsmas pilnā balsi, kā zviedz ērzelis, viņš purināja krēpes, mīdījās kājām un dziedāja savu aizrautīgo dziesmu.
"Klausieties! Es esmu Eross. Es minu kalnus saviem pakaviem. Manu dziesmu ir pilnas visas ielejas. Ķēves dzird mani un paliek nemierīgas savās mierīgajās ganībās, jo viņas pazīst mani. Zāle tad košāk zied, zemes klēpis top auglīgāks, no kokiem sūcas brīnišķa sula. Tas ir — pavasaris. Mans pavasaris. Es esmu savas ziedoņa valsts valdnieks. Ķēves atceras manu balsi, kā to atcerējušās viņu mātes. Klausieties! Es esmu Eross. Es minu kalnus saviem pakaviem. Un ielejas dzied man slavu: kā atbalss visur noskan vēsts, ka es nāku."
Mūžzaļo madrono koku ielejas filozofi pirmoreiz dzirdēja šo Dika sacerēto dziesmu un sāka applaudēt, bet Hankoks gribēja iesākt jaunu stridu, ņemot par pamatu šo dziesmu, bet Terenss viņam neļāva, jo redzēja, ka Paolas seja it kā mazliet apmācas.
"Turpiniet, mīļā saimniecīt," viņš teica. "Dziediet mums vēl par mīlu, jo es zinu, nekad nav tik jauki sapņot par zvaigznēm, kā klausoties sievietes balsi."
Pēc brītiņa ienāca O-Džois, nogaidīja, kamēr Paola pabeidz dziedāt, tad klusi piegāja pie Greiama un pasniedza viņam telegrammu. Diks sarauca uzacis, neapmierināts, ka viņi iztraucēti.
"Liekas, ļoti steidzoša," ķīnietis teica.
"Kas pieņēma?" Diks prasīja.
"Es," ķīnietis atbildēja. "Eldoradas nakts dežurants sauca pie telefona. Teica, ka esot steidzama. Es pieņēmu."
"Jā, ļoti steidzama," Greiams teica, kad bija izlasījis telegrammu. "Dik, vai šodien vēl iet vilciens uz Sanfrancisko?"
"O-Džoi, pagaidi brītiņu," sauca Diks, skatīdamies, cik pulkstenis. "Kurš Sanfrancisko vilciens pietur Eldorado?"
"Vienpadsmitos un desmit minūtēs," ķīnietis tūdaļ atbildēja. "Laika vēl pietiek. Bet pārāk daudz nav. Vai pasaukt šoferi?"
Diks palocīja galvu.
"Vai jums tiešām jābrauc jau tūliņ šodien?" viņš jautāja Greiamam.
"Tiešām gan. Ļoti svarīgi. Vai pagūšu sataisīties?"
Diks vēlreiz pamāja ar galvu ķīnietim un teica:
"Visnepieciešamāko tomēr pagūsiet sakārtot. O-Džois, vai O-Mais vēl neguļ?"
"Nē, ser."
"Nu, tad sūtiet viņu pie mistera Greiama, lai viņš palīdz sakārtoties. Bet, tiklīdz mašīna klāt, pasakiet man. Saki Sandersam, lai ņem sacīkšu auto."
"Viņš ir lielisks cilvēks. Un kas par varenu vīru!" Terenss teica, kad Greiams izgāja.
Visi sastājās ap Diku, izņemot Paolu, kura palika pie klavierēm.
"Viens no ļoti nedaudziem cilvēkiem, ar kuru kopā esmu gatavs doties briesmās un negaisā, kurā katrā bīstamā ceļojumā, kur citiem nebūtu nekādu cerību," Diks teica. "Viņš brauca ar kuģi Nedermoru, kad tas pie Pongo uzskrēja sēklī 1897. gadā viesuļvētras laikā. Pongo ir neapdzīvota smilšu sēre, kas iesniedzas jūras šaurumā, pēdu divpadsmit virs ūdens līmeņa, tur aug vienīgi kokospalmas. Uz kuģa bija četrdesmit sievietes, lielāko tiesu angļu virsnieku kundzes. Greiamam toreiz bija slima roka, tā bija no čūskas kodiena samilzusi kājas resnumā. Jūrā plosījās tāda vētra, ka nevienai laiviņai nebija ne mazākās cerības aizsniegt krastu. Divas laiviņas viļņi sasita drumslās, un komandas ļaudis noslīka. Četri matroži pieteicās aizvilkt vieglo virvi līdz krastam, bet visus viņus noslīkušus uzvilka uz kuģa. Kamēr pēdējo no viņiem atraisīja no virves, Greiams ar visu slimo roku izģērbās un metās jūrā. Un tika līdz krastam, kaut viļņi viņu tā trieca pret krastu,T<a pārlauza slimo roku un trīs ribas. Viņš aizpeldēja līdz krastam un vēl piestiprināja virvi. Atkal seši matroži pieteicās vilkt tauvu pa izstiepto virvi. Četri matroži tika līdz krastam, totiesu no četrdesmit sievietēm noslīka tikai viena, un arī tā nenoslīka, bet aiz bailēm nomira ar sirdstrieku. Vēlāk es viņam jautāju par to. Bet viņš cieš klusu, runā vēl mazāk kā anglis. Viņš man tikai pateica, ka palicis vesels un nekādu sarežģījumu neesot. Viņš domā, ka spēcīgās kustības un kaula lūzums slimo roku taisni izdziedējuši, tā bijusi it kā pretinde pret čūskas kodumu!"
Tai brīdī pa istabas gala durvīm ienāca O-Džois un Greiams.
Diks redzēja, ka viņš vispirms meklē, kur ir Paola.
"Viss kārtībā," O-Džois teica.
Diks taisījās pavadīt viesi līdz automobilim, bet Paola acīmredzot gribēja palikt istabā. Greiams gāja pie viņas atvadīties, ar dziļu nožēlu un pateicību acis.