Viņa to gaidīja, visu laiku vēl domādama, ko Diks par viņu tikko stāstīja, un neviļus bija sajūsmināta, cik viņš cēls un daiļš izskatās, ar sirsnīgu tīksmi raudzijās, cik viegli un lepni viņš tur galvu, cik nevērīgi tam vijas matu sprogas ap pieri, cik viņš stalts, vingrs un brīvām kustībām, kaut viņa ķermenis diezgan masīvs un plecīgs. Kad viņš jau pienāca pavisam tuvu, tā vērās viņa iegarenajās pelēkajās acīs ar mazliet nolaistām skropstām, un viņš mazliet izskatījās pēc nerātna, ietiepīga bērna. Viņa gaidīja, ka Ši ietiepība tūdaļ izzudīs un pelēkajās acīs pamirdzēs viņai jau tik pazīstamais smaids.
Viņi pateica viens otram dažus pavisam ikdienišķus vārdus, bet, kad viņš īsu brīdi turēja tās roku savējā, viņa acu skats neapšaubāmi izteica visu, ko vārdi slēpa, un viņa tāpat tam atbildēja. To pašu viņi izteica viens otram, roku spiezdami. Kā viņš pats reiz sacīja, — nekādi vārdi viņiem nebija vajadzīgi.
Tai brīdī, kad viņu rokas atšķīrās, viņa aši paskatījās uz Diku, jo pa desmit laulības gadiem bija mācījusies diezgan labi to pazit un zināja, cik apbrīnojama ir viņa apķērība un vērība, viņa tīri vai baidijās, cik gandrīz pārdabīgi viņš spēja uzminēt notikumus pēc sīkām niansēm un izdarit no tā secinājumus, kuri aizvien bija pārsteidzoši pareizi un pamatoti. Bet Diks, ar vienu plecu pret viņu pagriezies un amizēdamies par kādu Hankoka joku, paskatījās tikai tagad un sirsnīgi smaidīja, taisīdamies pavadīt Greiamu.
"Nē," Paola domāja, "Diks nekā nemanīja, kas nupat starp mums notika." Un kas tad tur nu bija! Tik viena sekunde, viena dzirkstiņa, kas pamirdzēja acīs un notrīsēja pirkstos, un to Diks nekādi nevarēja pamanīt, viņš jau ari bija pagriezies uz otru pusi un neredzēja ne viņu acu, ne roku, kad tās aši satvēra vienotru.
Tomēr viņa nožēloja, ka tik pēkšņi un tik strauji paskatījusies uz Diku. Viņa jutās it kā vainīga lin cieta sāpīgas mokas, noskatīdamās, kur līdzās aiziet divi draugi, abi vienādi stāti noauguši, plecīgi, saulē iedeguši. — Ko gan esmu izdarījusi? — viņa pati sev vaicāja. Vai gan viņai bija kas jāslēpj? Jā, vina bija godīga sieviete, viņa varēja skatīties patiesībai acis un atzities, ka viņai ir gan kas jāslēpj. Vaigi viņai degtin dega, domājot, ka viņa arvien dziļāk iestieg viltū un melos.
"Tikai uz dažām dienām," Greiams teica, pie automobiļa Dikam roku spiezdams. Diks bija pārsteigts, cik vaļsirdīgi un atklāti Greiams skatās viņam acis, cik sirsnigi un cieši spiež tam roku. Greiams it kā gribēja ko teikt, bet pārlika un pateica pavisam ko citu:
"Man liekas, kad atbraukšu atpakaļ, būs jātaisās no jums prom."
"Un grāmata?" Diks protestēja, klusībā lādēdamies, ka viņa sirdi gavilē prieks, dzirdot, ko Greiams saka.
"Jā, taisni grāmatas dēļ," Greiams atteica. "Man tā jāpabeidz. Bet pats nezinu, kādēļ te nevaru strādāt, jo jūs… Te par daudz labi un jauki. Nevaru piesēsties pie darba. Tas ir, — es jau gan sēdu pie grāmatas, bet ausīs skan tie burvju cīruļi, un gribas doties prom pa laukiem, kalniem un mežiem, un vēl gadījies mans brīnišķīgais Selims. Pasēdu vienu otru stundu un metu grāmatu pie malas, piezvanu un lieku apseglot Selimu. Ja nav tā, gadās tūkstošiem citu valdzinošu lietu…" Viņš uzlika kāju uz kāpšļa. "Nu, draugs, uz redzi!"
"Brauciet atpakaļ un sēstieties stingri pie darba," Diks centās viņu pierunāt. "Ja jau citādi nevar, sastādīsim darbu kārtību, noliksim katru dienu zināmu uzdevumu, ik rītus es jūs ieslēgšu un nelaidīšu ārā, kamēr darbs nebūs pabeigts. Vienalga, ja nestrādāsiet, sēdēsiet visu dienu istabā. Tad iemācīsieties strādāt!.. Vai papirosi ir? Sērkociņi?"
"Ir viss."
"Nu, Sanders, laidiet prom!" Diks pavēlēja šoferim, un automobilis pa spoži apgaismotiem vārtiem kā lēktin ielēca tumsā.
Kad Diks iegāja atpakaļ istabā, Paola sēdēja pie klavierēm un filozofi tai apkārt; viņš apsēdās uz kušetes un domāja, vai vina to skūpstīs, arlabunakti teikdama.' Viņi nebija paraduši zināmā laikā visādā ziņā skūpstīties, to viņi nekad nebija darījuši. Ļoti, ļoti bieži tie līdz pusdienai nemaz nesatikās. Un ļoti bieži vina jau agri iegāja savās istabās, neviena netraucēdama un arī no vīra neatvadīdamās, citādi viesi vēl varētu nodomāt, ka saimniece grib, lai tie sāk izklīst.
"Nē," Diks nolēma, "tam nav nekādas nozimes, vai taisni Šovakar viņa mani noskūpstīs vai ne." Tomēr gaidīja.
Viņa spēlēja un dziedāja bez gala, līdz beidzot viņš aizmiga. Atmodies viņš bija istabā viens pats. Paola un filozofi bija klusītiņām aizgājuši. Viņš paskatījās, cik pulkstenis. Viens. Viņa bija par (jaudz vēlu palikusi pie klavierēm. To viņš labi zināja, jo nešaubījās, ka viņa nupat kā aizgājusi. Viņš bija uzmodies no pēkšņā klusuma.
viņš brinījas vel vairak. Viņai spēlējot, tas diezgan bieži aizmiga, bet tad viņa ikreiz, pabeigusi spēlēt, ar skūpstu viņu modināja un sūtīja gulēt. Bet šodien viņa to nedarīja. Bet viņa varēja atgriezties. Viņš palika, vēl brītiņu pasnauda un — gaidīja. Kad viņš atkal paskatījās, cik pulkstenis, bija divi. Nē, viņa vairs nenāks.
Iedams cauri istabām, viņš visur izdzēsa elektrisko gaismu, bet visādi nieki un sikumi urbdamies līda smadzenēs un izauga par šaubām un minējumiem, un gribot negribot Dikam vajadzēja tikt ar to visu galā.
Guļamistabā iegājis un skatīdamies uz barometriem un termometriem, viņš nejauši pavērās uz sievas ģīmetni apaļā koka ietvarā pie sienas, palika tur stāvot, pat pieliecās tuvāk un ilgi raudzījās viņas smaidošajā sejā.
"Vienalga," viņš nodomāja, vilkdams uz pieciem segu, salikdams spilvenus ērtāk un sniegdamies pēc korektūras loksnēm, "lai arī kā ietu, man cīņa jānoved līdz galam."
Vēlreiz viņš paskatījās uz ģīmetni.
"Tomēr, manu meitenīt, — ak Dievs, kā gribētos, lai tu tā nedarītu." Viņš nopūtās, no viņas atvadīdamies.