24
Liktenis bija lēmis, ka Lielā Māja bija pamesta gluži tukša, tikai dažs nejaušs viesis atbrauca uz brokastīm vai pusdienām. Velti pirmajā un otrajā dienā Diks pūlējās iekārtot darbu tā, lai varētu būt brīvs, ja Paola viņu sauktu pavizināties vai peldēties.
Viņš skaidri manīja, ka no tā vakara viņa visādi izvairās, lai nebūtu jāskūpsta vīrs. No savas guļamverandas viņa pāri visam pagalmam teica tam savu "arlabunakti". Pirmajā rītā vienpadsmitos tas gaidīja, ka viņa ienāks kabinetā. Tikko nosita vienpadsmit, viņš atlaida visus pārvaldniekus, kaut palika neizšķirti daudzi svarīgi jautājumi. Viņš zināja, ka tā jau piecēlusies, jo dzirdēja, ka viņa dzied. Viņš sēdēja pie sava rakstāmgalda, nekā nedarīdams, un gaidīja! Priekšā uz galda bija vēstuļu groziņš, pilns ar vēstulēm, kuras tam vajadzēja parakstīt. Viņš atcerējās, ka viņa pati sāka no rītiem nākt birojā un nekādi negribēja no šī paraduma atkāpties. Un cik gan tas brīnišķīgi, kā skanēja viņas maigi dziedošais sveiciens: "Labrīt, mans dižciltīgais kungs!" Kāds baudījums turēt savos skāvienos šo daiļo radībiņu skaistajos ritasvārkos!
Viņš atcerējās arī, ka bieži jau tā īsos brīžus birojā padarīja vēl īsākus un, glauzdams viņu pie sevis, lika manīt, ka ļoti, ļoti aizņemts. Viņš atcerējās, cik daudzreiz skumju ēna pārlaidās pār viņas sejiņu, kad tā klusītiņām, ne vārda neteikdama, gāja prom.
Jau ceturksnis pāri vienpadsmitiem. Bet viņa nenāk. Viņš paņēma telefona klausuli, lai savienotos ar lopu muižu, un izdzirda sieviešu balsis. Viņš pazina Paolas balsi:
"… Sakiet savam vīram, misis Veda, ka tas ir neprāts. Ņemiet visus mazos līdzi un brauciet šurp, kaut uz divām trim dienām…"
Tas nu bija pavisam savādi. Vienmēr taču Paola priecājās, ja nebija viesu, ja vienu, divas vai pat vairākas dienas viņi varēja palikt divi vien. Bet nu, — viņa pūlas pierunāt misis Vedu braukt no Šakramentas šurp ar visu savu bērnu pulku! It kā tai negribētos palikt ar viņu divatā, it kā viņa gribētu paslēpties aiz savu viesu mugurām.
Domādams, cik dārgas viņam likās rita stundas, kad Paola atnāca un glāstīja to, viņš pasmaidīja, jo nu viņa vairs nenāca. Viņam ienāca prātā, vai neaizbraukt ar viņu kādā jautrā ekskursijā, jo agrāk viņi šad un tad tā izbrauca, pavisam negaidot. Tad varbūt viss izšķirtos. Un viņš to turētu cieši, cieši pie sevis, nelaistu vairs prom. Vai gan viņi nevarētu laisties kaut uz Aļasku pamedīt? Jau sen viņa par to domāja un runāja. Vai varbūt braukt atkal uz dienvidu jūrām, kur viņi paši savā jahtā brauca medusmēneša laikā? Tagad kuģi iet taisni no Sanfrancisko uz Taiti. Pēc divpadsmit dienām viņi varētu jau būt Papitī. Interesanti, vai Lavīnas pansija tur vēl ir? Viņš jau iedomājās, ka tie abi ar Paolu brokasto uz pansijas verandas mirtes koka ēnā…
Viņš smagi uzsita ar dūri pa galdu. Nē, velns lai parauj! Viņš negrib būt nekāds zaķapastala, kas diezin no kā bēg ar savu sievu! Un vai tas būtu godīgi pret viņu, ja aizvestu to prom no cilvēka, pēc kura viņa ilgojas? Viņa pati gan vēl nezina, kurp ilgas to nes, cik tālu jau aizgājusi no viņa pie otra. Ja nu tā ir ' tikai tāda iedoma, pavasara reibums, kas izzudis, kad aizies ziedonis? Bet nē, kamēr vien viņi ir precēti ļaudis, nekad tā nav ļāvusies tādiem pavasara murgiem. Nekad viņam nav sirdi iezagušās ne mazākās šaubas. Gan viņa katram vīrietim šķita tik valdzinoša, tomēr vienmēr palika uzticīga pati sev, mierīga, nosvērta, kaut arī pazina daudzus vīriešus, redzēja viņu aizrautību, bet viņa bija un palika Dika Foresta sieva.
"Labrīt, mans dižciltīgais kungs."
Viņa pavērās pa durvīm, vaļsirdīgi smaidīdama acīm un lūpām, un pirkstgaliņiem sūtīja viņam skūpstus.
"Labrit, manu lepno meitenīt, mans mēnestiņ skaidrais," viņš atbildēja tikpat vaļsirdīgi un brīvi.
Viņš gaidīja, ka tūliņ pat tā ienāks, viņš to apskaus, glāstīs un sajutīs, cik patiess ir viņas skūpsts…
Viņš aicinādams sniedza tai pretim savas rokas. Bet viņa nenāca iekšā. Ar vienu roku tā saņēma uz krūtīm kimono, ar otru pacēla svārku apakšmalu, it kā grasīdamās bēgt projām, visu laiku atpaka skatoties un nemiera pilnām acīm raugoties blakus istabā. Bet Dika uztrauktā dzirde nejuta vieglos soļus švīkstam. Atkal vina smaidot pagriezās pret to, atkal pirkstgaliņiem sūtija skūpstus, — un tad pazuda.
Pēc desmit minūtēm viņš izklaidīgi klausijās, ko Bonbraits stāsta, ar telegrammu žūksni rokā velti pūlēdamies to ieinteresēt, un tā viņš palika kā sastindzis pie galda sēžot, kā sēdēja visas desmit minūtes, pirms tas ienāca.
Bet Paola bija laimīga. Diks jau sen viņu labi pazina, zināja, kā tā izturas, kad viņai tāds vai citāds garastāvoklis, un viņš labi saprata arī, kādēļ viņa tagad tik nepiespiesti jautra un dzied vien, ka skan visa māja un sēta. Viņš neizgāja no sava kabineta, kamēr pienāca brokastlaiks; uz ēdamistabu ejot, tā neienāca, kā citkārt, saukt viņu brokastis. Kad noskanēja gongs, tas dzirdēja pāri pagalmam, kā čivinādama viņa aizgāja uz ēdamistabas pusi.
Gandrīz visu brokastlaiku nejaušais viesis, pulkvedis Harisons Stodarts, bagāts komersants, kas bija pametis visus savus uzņēmumus un tagad klīda apkārt ar visādām teorijām par saimnieciskām jukām, par darba un kapitāla attiecībām, bez gala runāja, ka jāpaplašina darba devēju atbildības likums, attiecinot to arī uz lauksaimniekiem. Bet Paola viņa runas laikā paguva Dikam pateikt, ka līdz pusdienai gribot aizbraukt uz Vikenbergu apciemot Mesonus.
"Protams, es nevaru skaidri pateikt, kad būšu atpakaļ, tu jau zini. Un tevi lidzi aicināt nedrīkstu, kaut gribētos, lai arī tu brauc."
Diks pakratīja galvu.
"Nu tad," viņa turpināja, "ja tev Sanderss nav vajadzīgs…"
Diks atļāva.
"Ņem Kalahanu," viņš teica, vienā acumirklī apdomādams savu plānu. "Es, Paola, nekādi nevaru saprast, kādēļ tev Sanderss labāk patīk. Kalahans ir daudz veiklāks un ari uzticamāks."