"Varbūt taisni tādēļ," viņa smaidīdama atteica. "Ja jau uzticams, tad, bez šaubām; gausāks."
"Nezinu. Pat uz sacīkšu ceļa es, bez vārda runas, paļaujos vairāk uz Kalahanu nekā Sandersu," Diks aizstāvēja iru.
"Un kur tu brauksi?" viņa vaicāja.
"Gribu pulkvedim parādit jauno aparātu, zini, automātisko arklu? Tas krietni pārlabots, papildināts, un nu jau veselu nedēļu, kā netieku to izmēģināt. Tad aizbrauksim uz koloniju. Iedomājies tikai, pagājušā nedēļā vēl pieci klāt!"
"Es domāju, ka visi zemes gabali jau aizņemti?" Paola brīnījās.
"Bija un ir aizņemti," Diks starojošām acīm atteica. "Bet tie ir — jaunpiedzimušie, un vienai ģimenei pie tam dvīnīši."
"Daudzas gudras galvas intensīvi domā par šo jūsu eksperimentu, un atļaujiet man sacīt, ka es pagaidām vēl izturos rezervēti. Jums man vajag visu pēc grāmatām pierādīt," pulkvedis teica un jutās visai glaimots, ka saimnieks viņu aicina dzīvā dabā apskatīt šo eksperimentu.
Bet Diks gandrīz nemaz nedzirdēja, ko viņš teica, jo tam ienāca prātā pavisam citas domas. Paola neteica, vai misis Veda ar bērniem atbrauks, neteica pat, ka viņa to uzaicinājusi. Diks apmierinājās ar to, ka bieži viņiem abiem gadījās uzņemt viesus, par kuriem tas dabūja zināt tikai tad, kad tie jau bija sabraukuši.
Tomēr skaidri bija redzams, ka šodien Veda neatbrauks, citādi jau Paola netaisītos bēgt prom no mājas veselas trīsdesmit jūdzes. Jā, tur nebija ko slēpt! Taisni bēgtin bēga prom un bēga no viņa. Tā baidijās palikt viena pati ar viņu, baidījās, ka nav jābūt par daudz tuvu pie viņa; no tā paša baidījās arī viņš. Ja aizbrauc, arī vakarā nebūs jābūt kopā. Pusdienā viņas mājā nebūs, nebūs arī drīz pēc pusdienas, varbūt tikai tad, ja atbrauks kopā ar visu Vikenbergas kompāniju. Varbūt viņa ari pārbrauks tik vēlu, ka viņš jau gulēs. "Lai jau, nejaukšu viņas plānus," viņš drūmi nodomāja, tai pašā brīdī atbildēdams pulkvedim:
"Uz papīra iznāk, ka izmēģinājuma panākumi ir lieliski, paredzot diezgan daudz nejaušību un to, cik un kā katrs zemnieks spēs pierādīt savas individuālās spējas. Taisni šai ziņā es pielaižu, ka var rasties šaubas, var pat viss mēģinājums būt apdraudēts. Bet pārliecināties, skaidri zināt var tikai tad, ja nodoms ir praktiski pārbaudīts, un to es daru."
Otrās dienas rītā, kad gaidīja Greiamu pārbraucam, Diks izjāja jau pirms vienpadsmitiem, lai nebūtu jāpiedzīvo tāds pats apvainojums kā vakar, kad sveiciens "Labrīt, mans augstdzimušais kungs!" atskanēja no darbistabas otra gala. Kad viņš atgriezās, tad koridorā satika ķīnieti O-Ho ar pilnu klēpi ceriņziedu. Viņš gāja uz torņa pusi, bet Diks gribēja par to skaidri pārliecināties.
"Kur jūs tos nesat?" viņš vaicāja.
"Uz mistera Greiama istabu. Viņš šodien atbrauks."
"Kas to izdomājis?" Diks prātoja. "Ķīnietis O-Ho? O-Džois? Vai Paola?" Viņš atcerējās vairākas reizes dzirdējis, Kā Greiams apbrīno Paolas ceriņus.
Viņš nogriezās uz bibliotēkas pusi un iegāja ceriņu krūmos pie torņa istabas loga. Pa vaļējo logu viņš izdzirda Paolu kaut ko jautri dziedam. Aiz sāpēm viņš sakoda lūpas un gāja tālāk.
Šinī istabā bija reizēm uzturējušies daudzi ievērojami vīrieši un sievietes, pat daži ģeniāli vīri, bet, cik Diks atcerējās, nevienam no tiem Paola pati istabu ziediem nerotāja. Aizvien to darija O-Džois, kas pats to teicami prata, vai arī lika, lai to padara viņa skolotā komanda.
Starp telegrammām, kuras viņam atnesa Bonbraits, viena bija no Greiama. Diks to izlasīja divas reizes, kaut bija pavisam vienkārša un nesvarīga, jo viņš ziņoja, ka nevar noteiktā laikā atgriezties.
Diks vienmēr nogaidīja, ka gongs otrreiz nozvana, un tad tikai gāja uz ēdamistabu, bet šorit viņš devās turp tūliņ pēc pirmā gonga, jo gribējās iedzert O- Džoia meistariski darināto kokteili. Tas viņam iedotu drosmi satikties ar Paolu pēc rīta notikuma ar ceriņiem. Bet viņa bija atnākusi pirmā, un viņš satika to, kura reti dzēra un viena nedzēra nekad, taisni tai brīdī, kad viņa patlaban lika uz paplātes iztukšotu glāziti. Tātad ari viņai bija vajadzīga drosme, Diks nodomāja, pamādams O-Džoiam ar galvu un paceldams rādītāja pirkstu.
"Aha! notvēru nozieguma vietā!" viņš Paolai jautri draudēja. "Ak tad slepus iemetāt? Ļauna zīme, ļaunākas vairs nav! Kad gāju ar tevi pie altāra, tad gan nedomāju, ka laulājos ar nākošo dzērāju."
Viņa nepaguva atjokot, kad istabā steigšus ienāca jauns cilvēks, kuru Diks sveicināja un sauca par Vintersu; arī tas bija jāpacienā. Diks pūlējās neticēt, ka Paola nejaušo viesi tik vēlīgi uzņem tikai tādēļ, lai pašai būtu vieglāk un mājīgāk. Ne mūžam viņš nebūtu domājis, ka Paola to tik sirsnīgi apsveiks, kaut viņš diezgan bieži nāca uz Lielo Māju. Un atkal viņi pie brokastīm nebija divi vien, bet kopā ar viesi.
Vinterss bija beidzis augstāko zemkopības skolu un bija "Klusā Okeāna Lauku Ziņu" līdzstrādnieks savos speciālos jautājumos. Diks viņu labprāt ieredzēja un cienīja. Ari šoreiz viņš bija atbraucis lūgt kādus datus rakstam par Kalifornijas zivju diķiem, un Diks tūdaļ pārdomāja, kā Šodien atlicināt tam laiku.
"Greiams atsūtīja telegrammu," it kā starp citu viņš Paolai pateica. "Viņš nebūs agrāk kā parit četros."
"Un es tā nostrādājos!" viņa izsaucās. "Līdz parītam visi ceriņi novītīs."
Diks savā sirdī sajuta siltu prieku. Tā bija viņa — krietnā, godīgā, taisnīgā Paola. Lai notiktu kas notikdams, lai kā viss beigtos, bet viltus viņai būs svešs. Tāda tā vienmēr bijusi, — tīra un skaidra, nekad viņa neliekuļos un nemelos.
Tomēr viņš turpināja savu lomu un diezgan vienaldzīgi, it kā vaicādams, paskatījās uz to.
"Jā, Greiama istabā," Paola paskaidroja. "Es liku sanest to pilnu ceriņiem un pati izpušķoju istabu. Tu jau zini, viņš tik ļoti mīl ceriņus."