25
Līdz pat brokastu beigām Paola neteica ne vārda par misis Vedu, un Diks bija pilnīgi pārliecināts, ka viņa neatbrauks. Un it kā pavisam nejauši Paola vaicāja:
"Vai tu kādu gaidi?"
Viņš pakratīja galvu, tad pats vaicāja:
"Bet vai tev šodien kas padomā?"
"Nē, nekas," viņa atbildēja, "bet man jau nav tevi ko gaidit, jo gribi runāt ar misteru Vintersu par zivīm."
"Tomēr," Diks apgalvoja. "Es viņu atstāšu pie Henleja, — viņš liels foreļu pazinējs un zina, kā sauc visas cienīgākās asaru sugas. Un es tev gribu ko teikt…" Viņš it kā ko pārdomāja. Uzreiz viņa seja kļuva priecīgāka, it kā būtu ienākusi prātā kāda nejauša doma. "Šodien ir tāda diena, ka slinkot vien gribas. Paņemsim šautenes un iesim vāveres šaut. Nesen es ievēroju, ka kalnos, pie Mazās pļavas, to saradies ļoti daudz,
Un viņš redzēja, ka viņas acīs pazib bailes, kaut tai pašā mirklī tās atkal izgaisa, viņa sasita plaukstas un mierīgi teica:
"Tikai man gan šauteni lidzi neņem."
"Ja tu negribi," viņš uzmanīgi sacija.
"Nē, nē, es braukšu līdzi ar lielāko prieku, tikai šaut netīkas. Labāk paņemšu kādu grāmatu un palasīšu tev priekšā."
Paola ar Stirniņu un Diks ar Fūriju aizjāja abi līdzās, turēdamies tik tuvu viens pie otra, cik vien ļāva Fūrijas negantā daba. Runāt varēja tikai pa retam vārdam, jo Dikam katru bridi bija jābūt nomodā par ķēvi. Mazās austiņas atliekusi un zobus atņirgusi, tā visiem spēkiem pūlējās, lai iemaukti to nerauj par ciešu un lai sānus necērt pieši. Tā nemitigi meklējās, kā iekost Paolai kājās vai arī Stirniņas apaļajā sānā. Ikreiz, kad tas izdevās, viņas acu baltums kļuva gluži sārts, tad atkal — balts. Un visu laiku tā purināja un kratīja savu nemierīgo galvu, gribēdama to vai noliekt uz ceļiem, ko Diks tai neļāva, vai arī sacelties uz pakaļkājām un mīņāties uz vienas vietas, griezties sāņus vai cirsties apkārt.
"Pēdējo gadu paturu to muižā!" Diks teica. "Nav vairs valdāma. Divus gadus esmu ar to noņēmies un nekā! Viņa mani pazist, zina, kā es pret to izturos, zina, ka esmu tās saimnieks un ka vajag padoties, tomēr nekas neiznāk. Aizvien tā uzmanās, vai tikai es neatlaidīšu pavadu brivāku, vienmēr tā vien ausis glauž, baidīdamās nokavēt izdevīgo brīdi."
"Reiz viņai var palaimēties," Paola teica.
"Tādēļ arī gribu to dabūt prom. Ne jau tas maninogurdina, bet, ja var ticēt varbūtības likumam, agri vai vēlu tā reiz panāks savu. Kaut iespējas tai šai ziņā vairāk nekā niecīgas, tā sakot, viens pret miljonu, bet, kas var zināt, kad tā liktenīgā reize pienāk."
"Tu esi gan apbrīnojams, Sārtais Mākoni," Paola pasmaidīja. "Kā tā?"
"Tu domā tīri statistiski un pēc procentu aplēses, pēc vidējo skaitļu un izņēmumu likuma. Es gribētu zināt, no kādas formulas viedokļa tu skatījies uz mani, kad pirmoreiz tikāmies?"
"Velns lai parauj, vai tad toreiz es domāju par formulām?" Diks smējās. "Tur ar skaitļiem nebija nekā ko iesākt. Man nebija neviena statistiska likuma, ko uz tevi attiecināt. Es vienkārši redzēju, jutu un atzinos, ka esmu saticis visbrīnišķīgāko sievieti, kāda vien jebkad uz divām skaistām kājām staigājusi, un zināju tikai to, ka neviens cilvēks pasaulē man nav tik tuvs. Nekad savā mūžā it nekā nebiju tā vēlējies. Likten, dod man viņu šurp, un vairāk nekā!"
"Un dabūji," Paola teica, viņa vārdus pabeigdama. "Bet saki man, pēc tam gan laikam tu mani pamatīgi mēroji pēc visiem statistikas likumiem?"
"Jā, taču mazdrusciņ," viņš atzinās. "Bet, liekas, līdz pēdējam lēsumam nekad netikšu…"
Viņš aprāva teikumu, jo atskanēja Kalnu karaļa raksturīgais zviedziens. Tur jau tas aulekšoja, un tam mugurā kovbojs. Bridi Diks jūsmoja, cik skaistiem, brīviem rikšiem skrien šis lieliskais ērzelis.
"To redzēt vienmēr prieks! Bet nu taisāmies tam nost no ceļa," Diks brīdināja, pamanīdams, ka varenais joņotājs paātrina auļus.
Tūdaļ viņi iecirta savām ķēvēm sānos piešus un laida aulekšos, bet aiz muguras dzirdēja jātnieka mierinošo balsi, smago pakavu dimu un mežonīgos, varenos zviedzienus, uz kuriem tūdaļ atsaucās Fūrija, un tai līdzi ari Stirniņa.
Par laimi gadījās taciņa, kas šķērsoja ceļu, un viņi nogriezās pa to, tad, soļus piecdesmit aizjājuši, apstājās, gaidīdami, kamēr briesmas garām.
"No Kalnu karaļa vēl neviens nav dabūjis kaut cik nopietni ciest," Paola teica, kad tie atkal uzjāja uz ceļa.
"Ja neskaita to reizi, kad tas zirgu puisim nejauši uzmina uz kājas, un varbūt tu atceries, viņš nogulēja gultā veselu mēnesi," Diks atgādināja, stingri savilkdams pavadu, jo Fūrija atkal sāka mīdities; Paola ļoti noslēpumaini paskatījās uz viņu, un viņš uzreiz to manīja.
Šai skatā Diks nojauta gan vaicājumu, gan mīlu, gan bailes, jā, gandrīz īstas bailes vai vismaz bailēm stipri līdzīgu mulsu, bet visvairāk šai skatā bija nemierīga meklējuma, izzināt gribas, lūdzoša vaicājuma. "Tas gandrīz saskan ar viņas garastāvokli," viņš nodomāja, "kad tā runāja par manu statistisko domāšanu."
Bet viņš izlikās, ka nekā nemana, izņēma bloknotu un atzimēja tur dažus vārdus, jo garām jājot uzmanīgi paskatījās uz kādu akmens notekas cauruli.
"Acīm redzot, remontu atlikuši," viņš sacija, "bet jau pirms mēneša vajadzēja būt gatavam."
Tai brīdī viņam ar lielu spēku vajadzēja atraut atpakaļ Fūriju, kura atņirgtiem zobiem jau bija gandriz klāt pie Stirniņas gludajiem, spīdīgajiem sāniem.
"Vajadzēja drusciņ nokausēt, maz esmu tai darbu devis," viņš teica.
"Bet es pavisam aizmirsu Dudiju un Fudiju. Negribēju daudz izdot viņu barībai un tomēr vēl tur nekā nav," Paola teica.
Diks tos vārdus klausījās diezgan nevērīgi, bet pēc četrdesmit astoņām stundām ar sāpēm sirdī tos skaidri atcerējās.