Divi jauni cilvēki, ar kritu biljarda kijas smērēdami, atņēma Foresta sveicienu.
"Sveiki, mister Nesmit," viņš zobgalīgi teica vienam no jauniešiem. "Nu, vai dabūjāt vēl kādus materiālus Lopkopja Avīzei?"
Nesmits, jauns cilvēks, gadus trīsdesmit, ar brillēm, pasmaidīja un pamāja savam kaimiņam.
4, "Venraits mani atsauca šurp," viņš taisnojās.
"Citiem vārdiem sakot — Lisijai un Ernestīnei vēl labpatīk saldi dusēt," Forests zobojās.
Bērts Venraits piecelās, bet nepaguva atbildēt, jo saimnieks gāja prom un, galvu atpakaļ pametis, teica Nesmitam:
"Vai gribat pusdivpadsmitos braukt līdzi man un Terijam? Mēs brauksim automobilī apskatīt Šropšīras aunus. Viņam vajadzīgi veseli divpadsmit vagoni. Tur jūs droši vien dabūsiet brangu materiālu savai avīzei. Paņemiet lidzi arī fotoaparātu. Vai esat šorīt redzējuši Teriju?"
"Tieši tad, kad mēs gājām prom, viņš nokāpa lejā brokastot," Bērts Venraits iejaucās.
"Ja satiekat, pasakiet viņam, lai uz pusdivpadsmitiem sataisās. Tevi, Bert, es neaicinu lidzi. Ap to laiku meitenes droši vien būs augšā." "Ritu es gan varētu paņemt līdzi," Bērts lūdzās.
"Nekā nevar darīt," jau durvīs stāvēdams, atbildēja Diks Forests. "Tās ir veikala lietas. Un bez tam tu nevarētu atraut Ritu no Ernestīnes pat ar ceļamā krāna palīdzību."
"Tādēļ jau ari gribētu redzēt, vai to spētu izdarit tu," Bērts smējās. "Savādi gan, cik reti brāļi prot cienīt savas māsas," Forests teica. "Man liekas, Rita ir ļoti jauka māsiņa. Kas gan viņai kait?"
Nenogaidijis atbildi, viņš izgāja un aizvēra durvis, un koridorā noskanēja viņa pieši uz skrūvveidigo kāpņu pusi. Uzkāpis augšā, viņš dzirdēja meiteņu smieklus un jautru deju mūziku. Durvis pavēris, viņš paskatījās gaišā, saules piespidētā istabā, kur pie klavierēm sēdēja jauna meitene sārtā kimono, ar nakts cepuri galvā, un otras divas, tādos pašos kimono, apķērušās griezās apkārt, parodēdamas modernu deju, taisīdamas tādus pā, kurus skolā droši vien nebija mācījušās un kuri vīriešiem nekādā ziņā nebija jāredz.
Meitene pie klavierēm ieraudzīja Diku pirmā, šķelmīgi pamirkšķināja acim un spēlēja tālāk. Tikai pēc laba laiciņa viņu ieraudzīja ari dejotājas, izbilī iespiedzās un, kad mūzika apklusa, smiedamās devās vienotras apskāvienos. Visas trīs viņas bija lieliskas, ziedoši veselīgas jaunas meitenes, un, skatoties uz viņām, Foresta acis iedegās.
Sākās smiekli, zobgalības, joku un asprātību krustugunis, kā jau visur, kur sanāk kopā laimīgā, bezrūpīgā jaunatne.
"Es te stāvu jau veselas piecas minūtes," Diks Forests apgalvoja.
Apmulsušās dejotājas šaubījās, vai viņš teicis patiesību, un sāka minēt vienu piemēru pēc otra, lai pierādītu viņa it kā jau visiem zināmo meligumu un mānīšanos. Bet meitene pie klavierēm, viņa svaine Ernestīne, ņēmās apgalvot, ka viņš vienmēr runā patiesību, ka viņa to ieraudzījusi jau pirmā mirklī un viņš uz dejotājām skatījies krietni ilgāk nekā piecas minūtes.
"Lai nu būtu kā būdams," viņš pārtrauca meiteņu čalas, "bet Bērts, šis nevainīgais jērs, iedomājies, ka jūs vēl nemaz neesot piecēlušās."
"Viņam mēs arī neesam piecēlušās!" teica viena no dejotājām, dzīvespriecīga jauna skaistule. "Bet arī tev mēs neesam piecēlušās, tādēļ — lūdzu, taisies ka tiec prom, manu zēn."
"Paklausies, Lisij," Forests stingri teica, "tas tiesa, ka esmu vecs vecis, bet tev vēl tikai astoņpadsmit gadu, — taisni astoņpadsmit, — ari tas ir tiesa, ka tu nejauši esi piedzimusi kā manas sievas māsa, bet tas vēl nenozīmē, ka tev tiesība par mani ņirgāties. Neaizmirsti, — tas man jāsaka, lai arī tas tev būtu diezcik nepatīkami Ritas priekšā, — neaizmirsti, ka pēdējos gadus es tevi biežāk pēru, nekā tev patiktos tās reizes atcerēties. Ir taisnība, ka neesmu vairs tik jauns, kā esmu bijis, tomēr," viņš palūkoja savas labās rokas muskuļus un taisījās uzlocīt piedurknes, "neesmu vēl nekāds kraķis, un man labprāt gribētos…"
"Nu, ko tad?" Skaistā meitene izaicinoši jautāja.
"Man būtu liels prieks," viņš drūmi atkārtoja, "liels prieks tevi… Starp citu, man ar dziļu nožēlu jāatgādina, ka tev nošķiebušies cepurīte. Un, vispār, diezgan grūti sacīt, ka šī cepurīte būtu sevišķi izdevies mākslas darbs."
I.isija spītīgi atmeta savu gaišmataino galviņu.
"Bet kas tad tas, galu galā, būs!" viņa sadumpojās. "Vai tad mēs, tris jaunas un veselas meitenes, nevaram tikt galā ar vienu pavecāku un diezgan apvēlušos kungu? Ko teiksiet, meitenes? Nu, visas kopā bruksim tam virsū! Viņam taču jau četrdesmit gadu, — ne sekundes mazāk, — aneirisma arī jau klal, kaut ģimenes noslēpumus neklājas stāstīt."
I i nestu ic, maza, bet spēcīgi noaugusi gaišmate, aši piecēlās no klavierēm, un visas trīs metās dziļajā palodzē, kur bija ierīkots dīvāns. Pareizā ierindā tās, ievērojot vajadzīgo atstatumu, katra ar spilvenu rokā bruka"ienaidniekam" virsū.
Forests sagatavojās pretuzbrukumam. Ar vienu varenu brāzienu viņš pārrāva uzbrucēju fronti, un meitenes metās atpakaļ, bet tūliņ atkal sāka uzbrukumu no flangiem un dauzīja viņu saviem spilveniem. Viņš apsviedās apkārt ar plaši ieplestām rokām un iecirta visus piecus pirkstu meiteņu rīta svārkos. Kauja pārvērtās par īstu ciklonu, kura centrs bija piešiem bruņojies virs, un no šā centra uz visām pusēm skrēja pa gaisu viegli zīda drapējumi, kurpes, nakts cepurītes, matadatas; visam šim jūklim pa vidu jaucās spilvenu sitienu dobjie dunieni, uzbrucēju čalas, spiedzieni un iekliedzieni, lidz visu to pārspēja skaļi nevaldāmi smiekli, kad plīsa vieglās zīda drānas.
Diks Forests gulēja Četrrāpus uz grīdas un dvesa vien, jo nevarēja atgaiņāties no spilveniem, kurus tam trīs uzbrucējas veikli meta no visām pusēm, un galva tam dūktin dūca; bet vienā rokā plandījās gara, pavisam saburzīta un saplosīta zila zīda josta ar drēbē ieaustām baltām rozēm.