"Bet kas iznācis no Nevādas prēriju mustangiem?" Paola pētīdama vaicāja.
Tā toreiz bija Dikam savāda iedoma, kad Nevādā bija neraža un prēriju zirgus pārdeva par smieklīgām cenām, lai tiem aiz bada nebūtu jāaiziet bojā. Viņš. toreiz bija nopircis veselu vilcienu un laida tos kalnu pļavās ganīties.
"Gan pienāks laiks viņus iedīdit," viņš atbildēja. "Nākošā nedēļā es viņus izrādīšu, kā to senlaikus mēdza darit. Ko tu par to saki? Mēs sarīkosim īstus tautas svētkus un salūgsim visus kaimiņus."
"Bet pats tu tur klāt nebūsi," Paola iebilda.
"Es ņemšu sev vienu brivdienu. Darīts?"
Viņi pajāja pa ieleju, garām apbūvētiem laukiem un mežainiem kalniem, līdz nokļuva uz ceļa, kas bija pilns ar ratiem. Tajos veda granti no maltuves, kuru Diks un Paola tālumā dzirdēja čirkstam un idam.
Viņi jāja tālāk, kamēr vairs nebija dzirdams grants maltuves troksnis, devās gar meža malu, tad pārlēca pāri nelielai ūdens pāršķirtnei, kur pēcpusdienas saule spīdēja vīna sarkana pāri Mancanitai un rožu sārta pāri Madranosai, tad pāri ganībām, kur auga jauni eikaliptu koki, un beidzot nokļuva mazā pļavā. Pļavas malā tie nokāpa no zirgiem un tos piesēja. Diks izņēma no maksts ieroci un abi ar Paolu uzmanīgi tuvojās milzu eglēm pļavas malā. Viņi paslēpās ēnā un pāri pļavai skatījās uz kraujo nogāzi metrus simtpiecdesmit no viņiem?
"Veselas trīs, nē, Četras," viņa čukstēja, ar savu aso skatu ieraudzījusi labības laukā vāveres. Tās bija uzmanīgas, dzīves cīņā daudz pieredzējušas vecas vāveres, kuras ļoti veikli prata atšķirt labu labības graudu no saindēta un izvairīties no Dika izliktiem tērauda slazdiem.
Katrai no viņām sekoja vismaz divi duči neuzmanīgāko, kuras arī aizgāja bojā, bet tās, kas palika dzīvas, ļoti labi spēja no jauna piepildīt kraujas nogāzi ar savas sugas piederīgiem.
Diks ielādēja magazīnā un kamerā maza izmēra patronas, pārbaudīja klusinātāju un visā garumā izlaidās zemē, atspiedās uz elkoņiem un tēmēja.
No sprādziena nekāda trokšņa nebija, tikai nokrakšķēja šautenes mehānisms, un lode aizdrāzās pāri pļavai, izlēca tukšā patrona, kamerā ieslīdēja jauna patrona, un atkal Diks uzvilka gaili. Gaisā uzsprāga liela, brūna vāvere, apsviedās apkārt un pazuda labibas laukā. Britiņu Diks pagaidīja, līdz ar šautenes stobru skatīdamies uz dažādām alām, ap kurām bija redzams plašs pelēkas zemes strēķis, tur bija iznīcināta labība. Kad atkal parādījās ievainotā vāvere, Diks izšāva otrreiz; vāvere nokrita uz sāniem zemē un vairs nekustējās.
Tiklīdz noskanēja pirmais šāviens, visas vāveres, izņemot ievainoto, saskrēja alās. Nu vajadzēja nogaidīt, kamēr viņu ziņkārība kļūs lielāka par bailēm. Taisni to Diks gaidīja. Gulēdams zemē un skatīdamies, vai kur neparādīsies ziņkārā galviņa, viņš domāja: Vai Paolai nav nekā ko teikt? Viņš zināja, ka tai sirds smaga, bet vai viņa spēs izturēt un nekā neteikt? Tāda nebija viņas daba. Agrāk vienmēr viņa agri vai vēlu atnāca pie tā un izstāstīja visu, kas nospiež viņas sirdi. "Protams," viņš domāja, "tādu pārdzīvojumu viņai nekad nav bijis. Kas tagad nospiež sirdi, diezin vai to viņa var teikt. Bet viņa taču tik brīnišķīgi vaļsirdiga? Vai šoreiz tas būtu citādi?"
Tā viņš gulēdams domāja. Bet viņa neteica nekā. Arī nemiera tā nejuta. Viņš nemanīja ne mazākās kustības. Pazagšus, no sāniem skatīdamies, tas redzēja, ka viņa atgūlusies uz muguras, aizvērtām acīm, rokas izpletuši, it kā būtu nogurusi.
No vienas alas izlīda maza galviņa sausās zemes krāsā. Diks brītiņu pagaidīja, kamēr dzīvnieciņš pārliecinājās, ka nekādas briesmas nedraud, un izlīda pavisam ārā, apsēdās uz pakaļkājiņām un sāka raudzīties apkārt, no kurienes gan varēja nākt tas rībiens. Atkal norībēja šautene.
"Trāpīji?" acis neatvērdama, jautāja Paola.
"Trāpīju. Un cik resna, kāda trekna!" Diks atbildēja. "Nu pašā saknē esmu iznīcinājis veselas paaudzes."
Pagāja vesela stunda. Pēcpusdienas saule jau slīdēja uz apvāršņa malu, bet ēnā vēl arvien bija tīkami. Klusais vējiņš arvien vēl viegli, kūtri šūpoja dīgstošo labibu un egļu zarus. Diks nošāva jau trešo vāveri. Grāmata bija Paolai pie sāniem, bet lasīt viņa negribēja.
"Vai jūties nevesela?" sažņaugtu sirdi viņš beidzot jautāja.
"Nē, mazliet sāp galva, taisni virs acīm, — vairāk nekas."
"Laikam ilgi nosēdēji pie izšuvumiem," viņš jokoja.
"Nē, šoreiz nē," viņa atteica.
Viņi runāja pavisam brīvi un nepiespiesti; bet, vērodams, ka no alas izlien viens sevišķi liels eksemplārs, un ļaudams, lai tas aizčāpo piecus vai sešus soļus no alas, Diks domāja: "Nē, acimredzot šodien nekāda saruna neiznāks. Un no skūpsta zālē arī šodien nekā nebūs."
Iekārotais medījums aizskrēja līdz labības lauka malai. Viņš nospieda gaili. Vāvere apvēlās uz sāniem, vienu mirkli palika guļot, tad piecēlās un ašiem neveikliem soliem skrēja atpakaļ uz alu. Trrk, trrk! mehānisms atkal nokrakšķēja, un taisni pie bēgošās vāveres sacēlās sīki putekļu mākonīši. Diks šāva tik ātri. cik vien pirksts spēja locīties, gaili nospiežot, un likās, ka pāri pļavai gāžas vesela svina straume.
Viņš gandriz jau beidza atkal pielādēt šauteni, kad Paola jautāja:
"Vesels lādiņš! Vai trāpīji?"
"Jā. Nošāvu visu vāveru ciltstēvu. Bet vienai vāverei izšaut deviņas garās bezdūmu patronas iznāk par dārgu. Jāsaņemas."
Saule jau sāka laisties uz rietu. Vējiņš nostājās. Dikam izdevās nošaut vēl vienu vāveri, viņš apsēdās un skumji raudzījās pār uzkalniņu. Viņš darija, ko spēja, lai Paola sāktu viņam vaļsirdīgi visu stāstīt, — laiks bija izdevīgs, visa apkārtne ari. Bet notika taisni tas, no kā viņš baidījās. Vēl ļaunāk, jo tas bija viņa paša rokām celts, kas tagad taisījās uzgāzties tam virsū. Viņš bija pavisam satriekts, it kā ceļu pazaudējis, apmulsis. Būtu tā kāda cita sieviete, ne Paola! Par viņu tas bija tik ļoti pārliecināts! Taču jau desmit gadu, — un nekad nekas nebija noticis!