"Pieci, saule jau zemu," viņš teica pieceldamies un sniedza viņai roku, lai palīdzētu piecelties.
"Cik es jauki atpūtos! Vairāk jau nekā man nevajadzēja," viņa teica, iedama Dikam lidzi pie zirgiem. "Ari acis atžirga. Labi, ka nesāku lasīt."
Trešajā rītā pēc Greiama aizbraukšanas Diks ataicināja pie sevis lopkopības pārzini taisni tad, kad Paola pavēra durvis un, uz sliekšņa stāvēdama, teica kā aizvien: "Labrīt, mans dižciltīgais kungs!"
Pie brokastīm un arī vēlāk viņu izglāba Mesonu ģimene, kura ar visiem bērniem sabrauca vairākos automobiļos, un Diks manīja, ka Paola arī vakara stundās grib izvairīties no vienatnes ar viņu, jo aicināja viesus uz bridžu un dejām. Bet ceturtajā dienā, kad gaidīja pārbraucam Greiamu, vienpadsmitos Diks bija viens pats savā kabinetā. Noliecies pie galda un parakstīdams vēstules, viņš dzirdēja, ka uz pirkstgaliem ienāca Paola. Viņš nepagriezās, bet turpināja darbu un ar drebošu sirdi klausījās, kā maigi čaukst viņas zīda kimono. Kad viņa noliecās, viņš aizturēja elpu. Bet viņa klusi noskūpstīja tam matus, pateica "Labrīt, mans dižciltīgais kungs!" un smiedamās izskrēja ārā. Vēl vairāk nekā par rūgto vilšanos viņš bija pārsteigts par to, ka Paola izskatījās bezgala laimīga, un neviļus nojauta, ka tam neapšaubāms sakars ar Greiama atgriešanos.
Viņš nevarēja saņemties un pārliecināties, vai Paola sanesusi svaigus ceriņus Greiama istabā, un pie brokastgalda, kur bija arī tris tuvējās lauksaimniecības skolas studenti, Dikam gribot negribot bija uz vietas jāizdomā, kas viņam šodien darāms, — jo Paola, it kā starp citu, pateica, ka pati gribot braukt uz staciju viesim pretim.
"Tas ir, kā — braukt?" Diks brīnījās.
"Vajag Dudijai un Fudijai dot kādu darbu un ari man nav par ļaunu mazliet pakustēties," viņa atbildēja. "Protams, ja ari tu gribētu pavizināties, mēs varētu braukt, kur tu vēlies, un Greiamam aizsūtitu pretim automobili."
Diks pūlējās neticēt, ka viņas balsi un visās kustībās skaidri saredzams nemiers un uztraukums, kamēr tā gaidīja, vai viņš pieņems tās priekšlikumu vai arī atteiksies.
"Nabaga zirdziņi aizbrauktu uz viņpasauli, ja viņiem vajadzētu noskriet tikdaudz jūdžu, cik man šodien jānobrauc," viņš smiedamies atteica un tūdaļ izstāstīja veselu darba programmu, kuru turpat uz vietas sadomāja. "Vēl lidz pusdienai man jānobrauc ne vairāk, ne mazāk kā simts divdesmit jūdžu. Man vajadzīgs ātrākais automobilis, tad dabūšu gan putekļus pierīties, gan savus kauliņus pakratīt, jo tur tikai vietām ir labs, līdzens ceļš. Tādēļ arī neuzdrošinos tevi līdzi aicināt."
Paola nopūtās, bet viņa bija tik vāja aktrise, ka nopūtā, kurai vajadzēja izteikt nožēlu, Diks it viegli pamanija atvieglotu prieku.
"Uz kurieni?" viņa priecīgi jautāja, un viņš atkal pamanija silto sārtumu viņas vaigos un starojoši laimigās acis.
"Ak, man steidzīgi jādodas mazā izbraucienā gar upi apskatīt bagarus un tad braukšu tālāk uz Sakramentu apsveikt Ving Fo Vongu."
"Bet, Dieva dēļ, kas tad ir šis Ving Fo Vongs," viņa smiedamās jautāja, "ka tev viņš katrā ziņā jāapsveic?"
"Ļoti svarīga persona, mans mīļais bērns. Viņš ir vismaz divu miljonu vērts, kurus nopelnīju Deltā par kartupeļiem un sparģeļiem. Es viņam iznomāju trīs simti akru tīreļa pie Teal Slongas," viņš stāstīja, pievērsdamies jaunajiem studentiem. "Zeme atrodas tieši pie Sakramentas, gar upes rietumu krastu. Tas ir labs piemērs, ka zemes cenām, bez šaubām, jāceļas. Kad es to pirku, tas bija tikai purvs, un vecie ļaudis par mani zobojās.
Jūs taču pazīstat purvus? Tie neder nekam citam kā pilēm un ganībām, kad ūdens stipri nosusējis. Es maksāju vairāk nekā tris simti dolāru par viena akra drenāžu. Un kā jūs domājat, kādu līgumu uz desmit gadiem es noslēdzu ar veco Ving Fo Vongu? Divi tūkstoši par akru. Es nopelnītu daudz vairāk, ja pats tur iekoptu sakņu dārzus. Ķīnieši ir īstie burvji, kad jāaudzē saknes, un bezgala izturigi darba lopiņi. Astoņu stundu darba dienu viņi nepazīst, viņi strādā astoņpadsmit stundu! Visniecīgākais kūlijs ir līdzīpašnieks un saņem savu mikroskopisko peļņas tiesu. Tādā ceļā Ving Fo Vongs tiek vaļā no astoņu stundu darba dienas."
Garajā pēcpusdienā Diku divas reizes brīdināja un vienreiz atzīmēja viņa vārdu. Viņš brauca viens un ļoti ātri, bet tomēr droši. Nelaimes gadījumu, par kuriem viņš būtu atbildigs, neviena nebija.
Bet, lai brauktu cik ātri braukdams, lai mestos diezin cik kaisli veikalu lietās ar Karlsonu un Ving Fo Vongu, taču viņa apziņā palika nomodā doma, ka Paola rikojas gluži neparasti, jo viņa ir kopā ar Greiamu visu garo ceļu no Eldorado līdz Lielajai Mājai.
Paklusu viņš kaut ko nomurmināja, bet pūlējās visu uzmanibu pievērst tikai mašīnas vadīšanai un pārslēdza no četrdesmit piecu kilometru ātruma uz septiņdesmit stundā, un kā viesulis aizdrāzās pa kreisi garām uz to pašu pusi braucošiem lauku ratiem, tad veikli sagrieza mašīnu uz ceļa labo pusi, gandrīz taisni tai mirklī, kad pretim brauca otrs automobilis. Viņš atkal palaida lēnāk: piecdesmit kilometru stundā, un domāja to pašu. "Fi-i!" viņš uzsvilpa, "ko gan nodomātu mans miļais bērns, ja es atļautos tāpat pavizināties ar kādu glitu jaunkundzīti!"
Iztēlodams, kā tas varētu būt, viņš pasmējās, jo jau laulības sākumā it labi redzēja, ka Paola var būt savā ziņā greizsirdīga. Nekādus tračus viņa nekad nav cēlusi, nekad nav viņam ari klaji pārmetuši vai to izprašņājusi, bet, tiklīdz viņš mazliet painteresējās par kādu citu sievieti, tā mierīgi, bet nepārprotami skaidri parādīja, ka ir apvainota.
Viņš pasmaidīja, atcerēdamies misis Dehameni, skaisto mazo tumšmataino atraitni — ne viņa, bet Paolas draudzeni, — kura pirms ilgāka laika viesojās pie viņiem. Paola toreiz pateica, ka pēc pusdienas nekur neizjās, un pie brokastgalda dabūja dzirdēt, ka viņš ar misis Dehameni norunājuši jāt uz milzu egļu mežu, garām filozofu mājoklim. Un Paola driz pēc tam jāja viņiem pakaļ, tā ka izjājienā viņi tomēr nebija divi vien, bet trīs!