Tādēļ viņš no paša sākuma atturējās un nekad neinteresējās par citām sievietēm. Tai ziņā viņš bija daudz uzmanīgāks nekā Paola pati. Viņai tas ļāva pilnu vaļu, pat pamudināja, bija lepns, ka labākie virieši jūsmo par viņa sievu, priecājās, ja viņai tas bija patikami vai kad tā jutās glaimota. Un, cik viņš tagad var atcerēties, tam bija taisnība. Viņš bija mierīgs un pārliecināts par Paolu, daudz vairāk, nekā viņa varēja būt pārliecināta par savu vīru. Un visus desmit gadus viņam nekad nebija jānožēlo, ka tā izturējies pret sievu, jo viņas uzticībai tas ticēja tikpat noteikti kā senajam likumam par to, ka zeme griežas. Un pēkšņi iznāk, ka zemes griešanās likums nav nemaz tik drošs un var sākt šaubīties, vai tā ir apaļa, — viņš ironizēja.
Viņš uzrāva cimdu un paskatījās rokas pulkstenī. Pēc piecām minūtēm Greiamam vajag Iildorado piestātnē izkāpt no vagona. Diks brauca no Sakramentas mājās, un ceļš dega zem viņa kājām. Jau pabraucis garām Eldorado piestātnei, viņš panāca medību ratos iejūgtos Dudiju un Fudiju. Paola turēja grožus. Greiams sēdēja viņai līdzās. Ticis blakus, Diks brauca lēnāk, tad uzsauca savam draugam "Labdien!" un sāka braukt ātrāk, jautri uzsaukdams:"Lūdzu piedodiet, ka jums būs jārij mani putekļi. Lidz pusdienai es vēl pagūšu jūs uzveikt biljarda partijā, Evans, ja vien līdz tam laikam būsiet mājās."
26
"Tā tālāk nevar iet. Mums jāizšķiras, ko darit, un tūliņ pat."
Viņi bija koncertzālē. Paola sēdēja pie klavierēm un skatījās Greiamam acīs, viņš stāvēja tai blakus, gandriz tai pārliecies.
"Jums jāizšķiras," viņš turpināja.
Tagad, kad vajadzēja izšķirties, ne viena, ne otra sejā nebija redzams prieks par to lielo un mūžīgo, kas viņus saistīja.
"Bet es negribu, ka jūs aizbraucat," viņa sparīgi teica. "Es pati nezinu, ko gribu. Esiet pret mani iecietīgāks. Par sevi es nedomāju. Bet man jādomā par Diku. Jādomā par jums. Es… es neesmu pie tādām lietām pieradusi," žēli smaidīdama, viņa sacīja.
"Bet, mana dārgā, mums jāizšķiras. Diks taču nav akls."
"Vai tad liels kas noticis, ko viņš būtu varējis redzēt?" viņa vaicāja. "It nekas vairāk, tikai viens vienīgs skūpsts mežā, bet to viņš nevarēja redzēt. Vai varat vēl atcerēties kaut siku nieku? Nu, padomājiet labi."
"Es vēlētos, kaut būtu kas vairāk noticis," viņš pasmaidija, atbildēdams uz viņas jautro toni, bet tūdaļ atkal kļuva nopietns. 'Es varu vai prātu zaudēt. Bet sēdu te. Nezinu, cik stipras ir jūsu jūtas pret mani, vai arī jūs zaudējat prātu un vai vispār jūs pret mani ko jūtat?"
To teikdams, viņš it kā neviļus uzlika savu roku uz viņas rokas, kura skandināja klavieru taustiņus. Viņa lēni to atstūma.
"Vai tad jūs nevarat to saprast?" viņš sūdzējās. "Un gribējāt, lai es braucu atpakaļ."
"Jā, gribēju," viņa atzinās kā aizvien, taisni acis skatīdamās. "Gribēju," viņa klusi un domīgi atkārtoja.
"Un es nesaprotu ne vārda no visa tā," viņš nepacietīgi izsaucās. "Un es nezinu, vai jūs mani maz mīlat?"
"Mīlu, Evans, to jūs zināt. Bet…"
Viņa apjuka, un šķita, ka viņa mēģina mierigi domāt.
"Nu, bet?" viņš gribēja zināt, ko tā domā. "Sakiet līdz galam."
"Bet es mīlu arī Diku. Vai tas nav smieklīgi?"
Greiams neatbildēja ar smaidu, un Paolas acīs iezagās silts mirdzums, kad viņa ieraudzīja Evansa bērnišķīgo sašutumu, kas viņai aizvien tik ļoti patika.
"Gan jau kaut kā tas beigsies," viņa pūlējās to pārliecināt. "Kaut kā tam jābeidzas. Diks saka, ka viss reiz kaut kā beidzas. Viss mainās. Kas nemainās, tas ir miris, bet mēs taču neesam miruši, vai ne?"
"Es nenopeļu jūs, ka mīlat Diku, ka mīlat ari tagad," viņš nepacietīgi teica, "ja jau tā, tad es neredzu, kas manī varētu būt pārāks par viņu. Es runāju patiesīgi un vaļsirdīgi. Es skatos uz viņu kā uz lietu, ievērojamu cilvēku, un viņam ir zelta sirds. Viņu vajadzētu saukt par Lielo Sirdi."
Paola tam pateicīgi uzsmaidīja.
"Bet, ja jūs turpināt Diku arvien vēl mīlēt, kā tad ir ar mani?"
"Es milu arī jūs."
"Tas nav iespējams!" viņš izsaucās, atgāja no klavierēm, steigšus aizgāja uz istabas viņu galu un sāka apskatīt kādu gleznu pie sienas, it kā nekad to nebūtu redzējis.
Mierīgi smaidīdama viņa gaidīja un priecājās, cik strauji viņš iedegās.
"Nevar milēt divus uzreiz," viņš tai teica no istabas viņa gala.
"Bet tā ir, Evans. Taisni par to jau es gribu tikt skaidrībā. Es mīlu jūs abus, tikai nezinu, kuru milu vairāk. Diku es jau tik sen pazistu. Bet jūs… jūs…"
"Pavisam nesens paziņa, vai nē?" viņš to dusmīgi pārtrauca, iedams pāri istabai.
"Nē, nē! Tā nē, Evans, tā nē! Jūs atvērāt man acis. Jūs es milu tāpat kā Diku… nē, vairāk… Ak, es nezinu!"
Viņa nespēja izturēt, aizklāja abām rokām seju, viņš uzlika savu roku tai uz pleca, un viņa to vairs neatstūma.
"Jūs taču redzat, ka man nav viegli," viņa turpināja. "Tik daudzas jūtas kopā, tik daudzas, ka es nekā nespēju saprast. Jūs sakāt, ka mulstat un nezināt, ko darīt. Bet apdomājiet, kā lai es jūtos, es jau esmu pavisam apjukusi. Jūs esat daudz pieredzējis virietis, īsts vira raksturs… Ak, nav taču ko runāt. Jums tas ir tik vienkārši. "Mīl. Nemil." Viens no diviem. Bet es gan esmu apmulsusi, man galvā kā bites dūc un nekā nevaru saprast. Es neesmu bērns, bet nekad neesmu piedzīvojusi tādus mīlas sarežģījumus. Nekad man nekas tāds nav gadījies. Es mīlēju vienu vienīgu cilvēku. Un nu, — ari jūs. Jūs ar savu milu ielauzāties ideālā laulības dzīvē."