"Es zinu," viņš sacīja.
"Bet es nezinu nekā," viņa turpināja. "Man ir vajadzīgs laiks, lai visu to nokārtotu vai arī lai viss nokārtotos pats no sevis. Nebūtu Dika…" Viņas balss skanēja skumji un bēdīgi.
Neapzināti Greiama roka slidēja lejāk gan viņas pleciem.
"Nē, vēl nē," viņa klusi teica un klusi atstūma tā roku, vienu mirkli maigi pie savējās pieglauzdama. "Kad jūs man pieskaraties, tad es nespēju domāt," viņa atvainojās un atkārtoja: "Tad nespēju domāt."
"Tad man jāiet prom." Tas skanēja kā drauds, bet draudēt viņš negribēja. Viņa protestēdama sakustējās. "Tāds stāvoklis, kā patlaban, nav iespējams, tas nav izturams. Es jūtos kā nelietis, kaut neesmu nelietis! Es neciešu viltu un melus. Varu melot, ja man pretim ir melis, bet tādu virieti kā Diku nevaru un negribu krāpt. Vislabāk iešu tūliņ pie viņa un teikšu: "Dik, es mīlu jūsu sievu un arī viņa mii mani. Ko jūs domājat darīt?"
"Ejiet!" Paola dedzīgi teica.
Viņš noteikti un stingri saņēmās:
"Iešu. Tūliņ pat."
"Nē, nē!" viņa bailēs izsaucās. "Jums jāaizbrauc." Bet atkal viņas balss gluži saplaka. "Bet es nevaru jūs laist projām."
Ja Diks vēl varēja šaubīties, cik viņa aizdomas dibinātas, tad pēc Greiama pārbrauciena vairs nevarēja būt nekādu šaubu. Nevajadzēja nekādu faktu un pierādījumu, — vajadzēja tikai paskatīties uz Paolu. Visu laiku viņa bija kā saldas atmodas jausma, kā pavasaris, kad visi ziedi veras vaļā. Viņas prieka pilnie smiekli skanēja kā lielas lafmes nojausmā; dziedot viņas balss bija varenāka un plašāka; kā dzidrs avots šļāca gaisā viņas dzīvības ilgas, ik bridi tās pauda viņas rosību, apgarotu aizrautību. Viņa cēlās agri un vēlu gāja gulēt. Viņa nemaz vairs nesaudzēja sevi, it kā iztikdama no kāda neredzama un reibinoša šampanieša. Diks beidzot sāka domāt, vai tikai viņa ar nolūku neapreibinās, lai nebūtu laika visu pārdomāt, līdz galam izdomāt. Viņš manija, ka tā kļūst ar katru dienu vājāka, bet vēl skaistāka, viņas kolorīta dabiskam krāšņumam un burvigai dedzibai vijās cauri maiga apgarotība.
Bet Lielajā Mājā dzīve ritēja savu līdzeno, negrozāmo, noteikto gaitu. Dažreiz gan Diks pārdomāja, vai ilgi tā ies, un baidījās, ka var pienākt laiks, un… viņš bija pārliecināts, ka.bez viņa neviens nekā nemana un nezina. Bet vai ilgi tā var iet? Viņš skaidri zināja, ka ne.
Viņš zināja, ka tieši austrumnieki ir ļoti vērīgi un saprātīgi, apbrīnojami dedzīgi, kaut klusi un neuzmācīgi. Bet vai var paļauties uz sievietēm? Visas sievietes ir lielākā vai mazākā mērā viltīgas, tām visām — kaķa daba. Labākā, krietnākā no viņām gavilētu aiz prieka, ja zinātu, ka skaidrā, nevainojamā
Paola Foresta ir tāda pati Ievas meita kā visas citas. Bet kura katra sieviete, ja vienu dienu vai vienu vakaru nodzīvotu kopā ar viņiem un visiem citiem, viegli varētu aptvert, kas te notiek. Sievietes noslēpumus vispirms spēj uzmiņēt pašas sievietes.
Bet ari šai ziņā, tjipat kā visur citur, Paola nebija kā visas. Nekad viņš nebija manijis, ka tā rbūtu pļāpiga, nekad nebija redzējis, ka -viņa. "kūdītu, musinātu citas sievietes, tai pieķertu tās kādā grēkā vai grēciņā. Varbūt vienigi pret viņu tā varēja bQt viltīga tāpat kā visas citas. Un viņš atkal pasmējās<kad atcerējās notikumu ar misis Dehameni.
Starp visiem citiem jautājumiem Dikam ļoti gribējās arī zināt, vai Paola jūt, ka viņš visu ziņa?
Bet Paola domāja, — vai viņš zina? Un sākumā nevarēja saprast.
Viņa neredzēja nekādu pārmaiņu vira garastāvoklī un visā viņa būtē. Savu milzigo darbu viņš kārtoja kā parasti, spēlēja kā parasti, dziedāja savas dziesmas un bija jautrs un omuligs. Viņa mēģināja sev iestāstīt, ka viņš izturas pret to maigāk, bet viņu mocija bailes, ka viņa to tikai pati iedomājusies.
Bet ilgi viņai nebija jāpaliek šaubās un neziņā. Dažreiz pie galda kopā ar citiem vai ari vakaros, kārtis spēlējot, viņa pa puspievērtām acu skropstām vēroja Diku, kad viņš to nemaz nemanīja, un no viņa sejas, no acim skaidri redzēja, ka viņš zina visu. Bet Greiamam viņa par to neteica ne vārda. — tik un tā tas vairs nelīdzētu, viņš vēl varētu aizbraukt, bet to viņa neparko negribēja.
Pārliecinājusies, ka Diks zina vai vismaz nomana, kas notiek, viņa palika savādi cieta un asa un sāka tīšām spēlēties ar uguni. Ja Diks zina, — viņa domāja, — kādēļ tad viņš cieš klusu? Viehmēr viņš bija tik vaļsirdīgs. Tieši to viņa vēlējās, bet ari baidījās, tomēr bailes drīz izgaisa, un viņa gribēja, lai viņš sāktu runāt. Lai notiktu kas notikdams, vienmēr viņš bija apķērigs, uzreiz saprata, ko darīt. Greiams viņu stāvokli nosauca par "trīsstūri". Diks to atrisinās. Nav nekā, ko viņš nevarētu atrisināt. Bet kādēļ viņš izvairās, kādēļ cieš klusu?
Un viņa tikai drāzās tālāk, pūlēdamās iemidzināt sirdsapziņu, kura tai pārmeta liekulibu, vairīdama prom visas domas, lai nebūtu jādomā lidz galam, ļāvās vilnim, kas viņu nesa tālāk un tālāk, iestāstīdama sev, ka viņa dzivo, dzīvo, dzivo… Dažreiz diezin vai vina skaidri saprata, ko isti domā, tikai bija varen lepna, ka pie viņas kājām ir divi tik lieli un ievērojami cilvēki.
Viņai, augstākas attīstības sievietei, patika ar lepnu apziņu vērot divus vīrus pelēkām acīm, kad viņi abi bija kopā. Viņa bija uzbudināta, drudžaini uztraukta, bet ne nervoza. Kad tie bija abi kopā, viņa vēsi un aukstasinīgi abus salīdzināja, bet nevarēja pateikt, kuram vairāk grib greznoties un patikt, kuru vairāk grib valdzināt. Greiams valdīja pār viņu, un viņa bija valdījusi pār Diku un vienmēr vēl cinijās, lai nezaudētu šo valdniecību.
Viņas patmīlībā, lepnajā apziņā, ka viņas dēļ cieš divi tik krietni viri, bija pat kas cietsirdīgs, jo viņa sev neslēpa, ka vēlas, lai cieš arī Diks, ja viņš visu zina, — bet viņš taču zināja. Viņa bija pārliecināta, ka ir sieviete ar bagātigu fantāziju un tādās lietās visai piedzīvojusi, — pārliecināta, ka Greiams viņai tik ne tādēļ, ka to varētu mīlēt ar jaunu dedzību, ka viņš tai ir — otrais vīrietis; viņa stingri un cieši liedzās pati sev, ka aizrāvusies kaislības dēļ.