Bet savas dvēseles dziļumos viņa skaidri juta. ka to tvēris kāds nebeidzams neprāts, ka visam tam jābeidzas un ka beigas vienam no viņiem būs briesmigas. Bet viņai tikās lidot savvaļā pāri bezdibenim, vienkārši neatzistot, ka pasaulē ir bezdibeņi. Viena, spoguļa priekšā sēdēdama, viņa dažu labu reizi, zobgaligi pārmezdama savam attēlam, pakratīja galvu un izsaucās: "Ak tu, plēsīgais zvērēns!.." Bet, kad sāka par visu dziļāk domāt, tad bija jāatzīstas, ka taisniba "filozofiem", kad tie pārmeta sievietei mednieka dziņu.
Bieži viņa atcerējās Oskara Vailda vārdus: "Sieviete gan uzbrūk, bet, pavisam negaidot, kāda untuma dzīta, padodas." Vai tā viņa būtu "iekarojusi" ari Greiamu? "Negaidot, kāda untuma dzīta." Patiesi, tā viņas dzīvē bija gadījies. Vai tāpat notiks vēl? Viņš grib braukt prom. Vienalga, vai kopā ar viņu vai arī viens pats. Bet viņa nelaiž: kādiem līdzekļiem? Vai viņa tam devusi kādus neizteiktus solījumus arī nākotnē?.. Smiedamās viņa aizdzina prom visus prātojumus par nākotni, palika pie lidojošās tagadnes, kopa sevi, rūpējās par savu izskatu un vēroja savu g.-irastāvokli, lai varētu būt arvien apburošāka. Viņa staroja laimē un prieka, zmadama, ka viņas dzive sit viļņus augstu, kā tai pat ne sapņos nebija rādījies.
27
Bet, ja vīrietis un sieviete dzivo tuvu kopā, tie nekādi nespēj palikt noteiktā, nemainīgā attālumā. Nemanot Paola un Greiams kļuva aizvien tuvāki. No ilgajiem skatieniem un roku pieskārieniem nebija vairs tālu lidz neaizliegtiem glāstiem, un viss beidzās ar to, ka tie cieši apskāvās ari otrreiz, un viņu lūpas sakļāvās ilgā, ilgā skūpstā. Šoreiz viņa neiedegās niknumā, tikai stingri un pavēlēdama teica:
"Tu nedrīksti aizbraukt!"
"Es nevaru, nedrīkstu palikt," Greiams vai tūkstošo reizi atkārtoja. "O, jā, arī es esmu aiz durvīm skūpstījies un ļāvies visādām citām muļķibām," viņš nevērīgi atzinās. "Bet šoreiz es tā nevaru, — pret Diku un tevi es tā nevaru!"
"Es tev saku, Evans, gan jau viss'kaut kā beigsies."
"Nāc man līdzi un ņemsim savu likteni paši savās rokās. Iesim tūliņ pat."
Viņa atkāpās.
"Atceries," Greiams pūlējās viņu pierunāt, "ko Diks toreiz pie pusdienu galda sacīja, — ja arī tu, Paola, viņa sieva, atstātu viņu un aizietu citam lidzi, viņš teiktu, — "es dodu jums savu svētību, mani bērni!""
"Tādēļ jau, Evans, man ir tik grūti. Viņš pārāk augstsirdīgs. Paklausies. Ievēro tikai, kā viņš izturas. Viņš pret mani ir taisni tik laipns un sirsnigs, kā toreiz runāja."
"Vai viņš zina? Teica ko?"
"Teikt viņš man nekā nav teicis, bet esmu pārliecināta, ka viņš zina vai arī / nomana. Viņš negrib ar tevi sacensties."
"Sacensties?"
"Jā, taisni tā. Atceries, kas notika vakar. Viņš izbrauca zirgus, bet, tiklīdz mēs visi piebraucām, tūliņ meta mieru. Bet to viņš tik lieliski prot. Tu ari mēģināji, nebija nemaz tik peļami, bet viņam tu netiec ne tuvu. Tomēr viņš ai
savu izveicību un prasmi negribēja tevi pārspēt. Jau no tā vien es redzēju, ka viņš visu zina. Viņš mūs nemūžam netraucēs un neteiks ne vārda. Ja tu būsi uzmanīgs, tad redzēsi pats, ka man taisnība. Viņš mani neierobežo un atļauj man darīt visādas muļķības, kādas tik man tīk. Ak, tici man, es viņu pazīstu. Savu teoriju viņš noteikti realizē dzīvē. Viņš varētu šai ziņā filozofus pamācit."
Greiams gribēja ko teikt, bet viņa neļāva.
"Nē, nē, klausies, ko es tev teikšu! Es gribu tev stāstīt tālāk. Ir kādas slepenas kāpnes no bibliotēkas istabas uz viņa kabinetu. Tās lietojam tikai mēs divi, es un viņš. Kā pa kāpnēm augšā, tā jau esi viņa istabā, bet visapkārt tur grāmatu plaukti. Es nupat tur biju. Es gāju pie viņa, bet izdzirdu ļaudis runājam. "Protams, muižas lietās; drīz aizies," es nodomāju un paliku gaidot. Biia sarunas, protams, bija par muižas lietām, bet tik interesantas, tik, kā Hankoks teiktu, "apgaismojošas", ka es paliku tur un — klausījos. Un tās sarunas, tiešām, "apgaismo", rāda, kāds ir Dika raksturs. Pie viņa bija atnākusi viena strādnieka sieva. Sūdzējās par savu likteni un šņukstēja, bet Diks viņu pārtrauca. "Tas viss nav no svara. Galvenā lieta, vai jūs pati Smitu nepavedinājāt?" (Viņi runāja par Smitu, tas ir viens no mūsu meistariem un strādā te jau astoņus gadus.) "Ak nē!" sieva atbildēja. "Viņš no paša sākuma man visādi uzmācās. Es vairijos, negribēju ar viņu satikties. Un manam vīram vēl tāda traka daba. Es ļoti gribēju, lai viņš te paliktu darbā. Jau gandrīz gadu pie jums strādā, neviens nav par viņu sūdzējies, vai nav tiesa? Tik ilgi esam iztikuši no nejaušiem darbiem, un tagad pat tik grūta dzive. Viņš nav vainīgs, nav nekāds dzērājs. Viņš vienmēr…" "Labi, labi," Diks viņu pārtrauca, "tas nav no svara. Vai esat pārliecināta, ka it nekad neesat Smitu pati pavedinājusi?" Par to viņa bija tik stingri pārliecināta, ka norunāja vēl minūtes desmit, siki jo sīki attēlodama, kā Smits viņu vajājis un kā tai uzmācies. Es tikko valdījos, cik ļoti gribējās paskatīties, kāda viņa izskatās. "Bet kas tad īsti vakar notika?" Diks atkal jautāja, "vai viss, kas notika starp jums, jūsu vīru un Smitu, arī palika jūsu triju noslēpums, vai kaimiņi par to nekā nezina?" "O, jā, ser. Redziet, viņam nebija nekādas tiesības nākt manā virtuvē. Bet viņa roka bija pie mana viduča, un viņš gribēja mani nobučot taisni tai brīdi, kad ienāca virs. Mans virs ir veikls cilvēks, kaut nav diezin kāds stiprais. Smits ir otrtik stiprāks par viņu. Tad viņš izvilka nazi, bet Smits viņu sagrāba aiz abām rokām, un sākās kautiņš. Man bija bail, ka tie nenodur viens otru, es izskrēju ārā un kliedzu pēc palīdzības. Kaimiņi to traci jau bija izdzirduši. Abi viri kautiņā izsita logu un sagāza krāsni, visa virtuve bija pilna dūmu un kvēpu. Tikai ar lielām mokām izdevās viņus izšķirt. Es nekā neesmu darījusi, ka man tāds kauns jāpiedzīvo. Jūs jau zināt, kādas tās sieviešu mēles…" Atkal Diks viņu pārtrauca, bet vēl kādas piecas minūtes netika no viņas vaļā. Visvairāk viņa baidījās, ka viņas vīrs nepaliek bez darba. Es gaidīju, ko teiks Diks. Bet viņš vēl nebija nekā apdomājis, un es zināju, ka nu ir meistara kārta. Tas arī ienāca. Man briesmīgi gribējās viņu redzēt, bet es varēju tikai dzirdēt. Diks ķērās tūliņ pie lietas, atstāstīja visu, un Smits atzinās, ka bijis liels tracis. "Viņa saka, ka nekad nav jūs pavedinājusi," Diks teica. "Tad viņa melo," Smits izsaucās. "Viņa tā prot acis skatīties, ka tas ir īsts pavedinājums. Un uz mani viņa no paša sākuma tā skatijās. Un vakar aizgāju uz virtuvi taisni tādēļ, ka pati mani sauca. Mēs negaidījām, ka atnāks vīrs, bet, tiklīdz tas ienāca, šī man virsū un sāk sist. Ja viņa saka, ka nav mani pavedinājusi…"