"Lai tas paliek," Diks stingri teica, "tas nav svarīgi."
"Kā tad nav svarīgi, mister Forest, kā lai es attaisnojos, ja…" "Nē, tas neattiecas uz lietu, kurā jūs nevarat attaisnoties," Diks sacīja, un es dzirdēju, ka viņa balsī ieskanējās man tik labi pazīstamā aukstā, stingrā un cietā griba. Smits nesaprata. Diks viņam to pateica. "Mister Smit, jūsu vaina ir tā, ka esat pārkāpis mūsu sadzīves noteikumus, esat sācis traci, dodams iemeslu sievu tenkām, kuras tagad visur trinas, jūs esat pārkāpis muižas kārtību un disciplīnu, kas rada vislielāko ļaunumu: tad slīd uz leju strādnieka darba spējas un kultūra."
Smits vēl nekā nesaprata. Viņš domāja, ka to apvaino par sabiedriskās tikumības pārkāpšanu, par to, ka uzmācies precētai sievietei, tādēļ pūlējās savu vainu mazināt, sacīdams, ka sieviete pati to pavedinājusi.
"Mister Smit," Diks teica, "jūs pie manis strādājat astoņus gadus, sešus kā meistars. Par jūsu darbu man nav nekā ļauna ko teikt. Jūs, bez šaubām, protat tikt galā ar ļaudīm. Cik jūs esat morālisks vai nemorālisks, tas man nav no svara. Man vienalga, vai jūs esat mormonis vai turks. Jūsu privātā dzīve ir jūsu pašu lieta, un man tur nav ko jaukties, ja tikai tā netraucē jūsu darbu manā muižā. Katrs no maniem vedējiem sestdienas vakarā var piedzerties, cik lien, kaut vai katru sestdienas vakaru, tā viņa patikas lieta. Bet, ja pirmdien viņš nav darbā un ja zirgi no tā cietuši, ja viņš tos nevajadzīgi uztrauc, kaitē tiem vai sit viņus, ja pirmdien viņa darba labums vai padarītais daudzums krities, tad jau tā ir mana darīšana, un tādu vedēju es atlaižu."
"Mister Forest, jūs gribat teikt," Smits sacīja, aiz izbailēm gandriz stostīdamies, "ka atlaižat mani?" — "Pilnīgi pareizi, mister Smit. Tikai ne tādēļ, ka esat lakstojušies ap cita sievu, — tā jūsu abu darīšana, — bet tādēļ, ka sacēlāt traci, no kura cieš visi muižas strādnieki.""-
"Vai zini, Evans," Paola teica, pārtraukdama savu stāstu, "Diks redz muižas statistiskos datos lielākas drāmas nekā kurš katrs rakstnieks-romānists lielpilsētas mūžīgajā kņadā un skaļajā tirgū. Piemēram, mūsu slaucēju pārskati: tik un tik daudz mārciņu rītā, tik un tik vakarā, no tādas un tādas govs. Šī darba darītājs viņam nemaz nav jāzina. Bet uzreiz, — piena svars krīt. Diks atsauc piensaimniecības pārzini. "Mister Perkmen, vai Perata precējies?" — "Precējies." — "Bet kas viņiem par strīdiem ar sievu?" — "Jā, nesatiek." Vai ari: "Mister Perkmen, visu iaiku piena daudzuma ziņā Simpkins bija no visiem slaucējiem pirmā vietā, bet nu sāk palaisties. Kādēļ?" Perkmens nezina. "Uzziniet. Viņam kaut kas uz sirds. Parunājiet ar viņu tā tēvišķi, kas viņu nospiež." Un Perkmens dabū zināt. Nu? Izrādās, Simpkina dēls mācās universitātē, bet vairs negrib strādāt, sācis trakot, ieticis cietumā un nu gaida sodu par dokumentu viltošanu. Diks nodeva lietu saviem paša advokātiem; tie panāca, ka lietu noklusēja, zēnu atsvabināja, un Simpkins atkal izslauc vairāk par visiem citiem. Visjaukākais ir tas, ka jauneklis apdomājās un ir pilnīgi labojies. Diks visu laiku viņu uzraudzīja, palīdzēja pabeigt inženieru skolu, tagad viņš strādā tepat muižā, nopelna simt piecdesmit dolāru mēnesī, apprecējās, un tam priekšā spīdoša nākotne. Bet tēvs vienmēr vēl slauc govis."
"Jā," Greiams domīgi teica, "ne velti es Diku saucu par — Zelta Sirdi."
"Es viņu saucu par Nešķobīgo Klinti. Viņš ir tik stingrs un stiprs. Kuru katru vētru izturēs… O, tu viņu vēl ļoti maz pazisti. Uz viņu var tik ļoti paļauties. Stāv kā klints. Ne reizi vēl dzīves vētras nav to gar zemi notriekušas.
Pats Dievs viņam smaida pretim, vienmēr, it visur. Bet nu, Evans," viņas roka sniedzās pēc viņa rokas, kautri, gandriz glāstidama, "nu es sāku baidīties. Tādēļ es nezinu, ko darīt. Ne sevis dēļ es atkāpjos un sāku šaubīties. Būtu Diks šaursirdīgs, zems, vājas gribas vīrietis, būtu viņš kaut drusciņ nelietis, būtu kaut reizi dzīvē ceļus liecis, tad, tad… mans mīļais, dārgais, sen jau mēs nebūtu vairs te…"
Viņas acis neviļus iezagās asaras. Roku spiezdama, viņa mierināja savu draugu un sažņaugtu sirdi turpināja stāstu:
""Jūsu mazo pirkstiņu, mister Smit," Diks viņam toreiz teica, "es sev un visai pasaulei vērtēju daudz augstāk nekā visu tās sievietes vīra ķermeni. Par viņu man ziņo tā: uzticīgs, pūlas izpatikt, nav ne gudrs, ne apdāvināts, diezgan nespēcigs, viduvējs strādnieks. Un tomēr — jums jāiet, kaut man ļoti, ļoti žēl jūs atlaist…"
Tas vēl nav viss; tomēr pašu galveno tev izstāstīju. Te tu redzi Dika likumus, un tie valda visā viņa dzīvē. Viņš atļauj plašu brīvību katra cilvēka personībai. Kā cilvēks uzvedas savā personīgā dzivē, par to viņš neliekas ne zinis, lai tikai ar savu rīcību nekaitē citiem, ar kuriem tam jādzīvo kopā. Viņš spriež, ka Smitam bija neaizliedzama tiesība mīlēt to sievieti, tāpat kā viņai bija tiesiba mīlēt Smitu. Vienmēr esmu viņu dzirdējusi sakām, ka milu ar varu nevar ne panākt, ne paturēt. Esmu cieši pārliecināta, ja es aizietu kopā ar tevi, viņš mums teiktu: "Dodu jums savu svētibu, mani bērni." Viņam pašam sirds vai lūztu aiz sāpēm, bet tā viņš teiktu mums. Pēc viņa domām, mums nav nekādu tiesību prasīt senai milai. lai arī šodien tā pieder mums. Un vēl esmu dzirdējusi viņu sakām, ka katra milas stunda prasa no abām pusēm visu. it visu, pilnīgi, lidz galam. Viņš domā, ka mīlā nevar būt nekādu saistību, viņš smejas, ja kāds grib kaut ar vārdiem aizstāvēt tādas domas."