"Un es viņam piekrītu," Greiams teica. — "Tu solījies mani vienīgo mūžīgi mīlēt," — tā saka pieviltā puse, it kā uzrādīdama vekseli par tik un tik dolāriem. Dolāri paliek dolāri, bet mila dzivo un mirst. Kā lai dabū atpakaļ to, kas miris? Mēs visi trīs domājam vienādi. Tātad tā lieta ir ļoti vienkārša: mēs mīlam viens otru? Un ar to pietiek. Kādēļ tad vēl kaut mirkli kavēties?"
Viņa pirksti pieglaudās viņas pirkstiem uz klavieru taustiņiem, viņš noliecās, noskūpstīja vispirms matus, tad lēni pagrieza tās seju un skūpstīja ari viņas lūpas, kuras vairs nemaz nepretojās.
"Diks mani tā nemīl kā tu," viņa teica, "viņš mīl tik neprātigi, tik kaisli. Mēs jau tik ilgi dzīvojam kopā, ka mīla tam, liekas, palikusi par paradumu. Un bieži, ļoti bieži, kad vēl tevi nepazinu, es nesapratu, ko viņš mii vairāk: mani vai savu rančo."
"Tas taču tik vienkārši," Greiams atsāka, "vajag tikai iet taisni savu ceļu. Iesim prom no šejienes."
Viņš to saņēma un piecēla, it kā gribētu tūliņ pat vest sev lidzi.
Bet viņa izrāvās, atkal apsēdās un «aizsedza abām rokām pietvīkušo seju.
"Evans, tu nesaproti. Es Diku mīlu. Un vienmēr mīlēšu viņu."
"Un mani?" Greiams greizsirdīgi vaicāja.
"Ak, tas taču pats par sevi saprotams," viņa pasmaidīja. "Bez Dika tu esi vienīgais cilvēks, kas mani tā skūpsta un kuru es tā varēju skūpstīt. Bet es nespēju izšķirties. Tas "trīsstūris", kā tu saki, manā vietā jāatrisina kādam citam. Es pati to nespēju. Es jūs abus salidzinu, mēroju, apsveru. Atceros, kā mēs ar Diku iepazināmies, kā esam dzīvojuši visus šos gadus… Domāju par tevi un vaicāju savai sirdij. Un nezinu. Nekā nezinu. Tu esi liels, ievērojams cilvēks, arī tava mīla ir liela. Bet Diks ir lielāks par tevi. Tu esi vairāk šis zemes cilvēks, vairāk ..: nu, kā to lai saku… liekas, tev vairāk tīri cilvēcisku kaislību, un taisni tādēļ es tevi vairāk mīlu., juismaz man tā liekas:"
"Bet pagaidi," viņa satvēra tā roku un paturēja savējā. "Es vēl neesmu visu izteikusi. Atceros, kāds Diks bija visus šos gadus. Bet domāju arī par to, kāds viņš ir-šodien, kāds būs rīt. Es nevaru ne iedomāties, ka kāds varētu manam vīram uzbāzties ar savu lidzjūtibu, ka kāds viņu žēlotu… Bet tev viņš taču jāžēlo, ja es atzītos, ka tevi mīlu vairāk.. Tādēļ ari nekā nezinu, nekā nesaprotu, ko darit. Tādēļ tik ātri atsakos pati no saviem vārdiem un nezinu… Es nomirtu aiz kauna, ja kāds gribētu Diku žēlot manis dēļ. Nekā briesmigāka es nevarētu iedomāties. Nekad viņu neviens pats nav žēlojis. Vienmēr viņš uzveicis visus šķēršļus, bijis gaišs, spēcīgs, neuzvarams. Vēl vairāk: viņš nav pelnījis lidzjūtibu. Un vainīgi esam mēs, — es un tu, Evans."
Asi un strauji viņa atgrūda tā roku.
"Un viss, ko mēs darām, katrs tavs pieskāriens, ko es atļauju, viņu padara par žēlastības cienīgu. Vai tu neredzi, kas tas par jucekli? Galu galā cieš mans lepnums! Tu redzi, ka izturos pret viņu nekrietni." viņa atkal satvēra tā roku un sāka to saviem pirkstgaliem glāstīt. "Tas apvaino manu mīlu pret tevi, pazemo mani tavās acīs. Es nevaru domāt par to, ka viss, ko es daru (viņa pieglauda tā roku pie sava vaiga), viss ir nodevība pret viņu, un tu vari viņu nožēlot, bet mani nicināt."
Viņa atņēma tā roku no vaiga un izklaidīgi, it kā ko citu domādama, skatījās uz to, it kā apzinīgi nekā neredzēdama, tad pagrieza un ilgi skūpstija viņa delnu. Bet tai pašā mirklī uztrūkās kājās un ļāvās viņa skāvieniem.
"Nu, redzi!" viņa, it kā pārmezdama, teica, atkal izraudamās no viņa skāvieniem.
"Kādēļ tu man stāstīji to visu par «Diku?" reiz Greiams viņai jautāja, kad tie jāja pa mežu un zirgi mierigi soļoja blakus. "Lai es turētos tālāk no tevis? Lai tu pati aizsargātos pret mani?"
Paola palocīja galvu, bet tūdaļ piebilda:
"Nē, ne gluži tādēļ. Tu zini, ka nekad negribu… lai tu būtu tālu… prom no manis. Bet par Diku tev stāstu tādēļ, ka visu laiku domāju par viņu. Neaizmirsti, ka desmit gadus esmu domājusi tikai par viņu vien. Acīmredzot stāstīju tev to visu tādēļ, ka par viņu domāju. Iedomājies tikai, kāds mans stāvoklis! Es vēlreiz saku, tu taču ielauzies laimigā laulības dzīvē."
"Es zinu," viņš atbildēja. "Un tāda loma man netik. Tu man to uzspied, kaut mums vajadzētu nekavējoties doties prom no šejienes. Es citādi nevaru. Es pūlos nedomāt par tevi, gribu šīs domas aizvirzīt pavisam kur citur. Šorit es uzrakstīju veselu pusnodaļu, bet skaidri zinu, ka tā nekur nederēs, būs jāraksta no jauna. Kas man tagad Dienvidamerikas etnoloģija salīdzinājumā ar tevi? Man vajag tikai pieiet pie tevis, un rokas neviļus tiecas tevi apskaut. Pats Dievs to redz, tu pati to vēlies, neliedzies…"
Paola saņēma pavadu un laida zirgu aulekšos, bet pirms tam, valšķigi smaididama, atzinās:
"Es gribu, mīļais varmāka, es gribu!" Reizē viņa padevās un nikni cīnījās.
"Es milu savu viru, to, lūdzu, nekad neaizmirsti!" Viņa arvien teica Greiamam, bet tai pašā mirklī krita tā skāvienos.
"Paldies Dievam, šodien būsim trīs!" reiz Paola izsaucās, paņēma abus pie rokām, ieveda viesistabā un apsēdināja uz Dika iemīļotā platā dīvāna, "iesim! Apsēdīsimies un pastāstiet ko skumju par nāvi un par karaļiem."