Viņa bija starojoši jautra, un Diks, klusībā brīnīdamies, lūkojās uz viņu, kad viņa aizkūpināja cigareti. Viņš varētu uz vietas saskaitīt cigaretes, cik Paola šais laulības gados izsmēķējusi. Kad vēlāk viņš sev un Greiamam ielēja pa glāzei viskija, viņā atkal tam lika pabrīnīties, jo lūdza ari sev vienu mazu glāzīti.
"Tas ir skotu," viņš to brīdināja.
"Ak, tikai vienu maziņu, tad sēdīsimies visi trīs kā labi draugi kopā un risināsim visas pasaules miklas. Un, kad jūs tās līdz pašiem pamatiem būsiet atrisinājuši, tad es jums nodziedāšu Valkīras dziesmu.
Viņa piedalijās sarunā daudz citigāk nekā parasti un pūlējās panākt, lai vairāk runātu Diks. To Diks ļoti labi redzēja, padevās viņai un runāja tik gleznaini, ar tik apžilbinoši plašu un bagātīgu saturu, ka spīdošāka sarunu biedra neviens nevarētu iedomāties.
"Viņa grib, lai es ar to sacenšos," Greiams nodomāja. Bet tāds nebija Paolas nodoms. Viņa tikai sajuta priekti, raugoties abos varenajos vīriešos, kuri viņai tik pilnīgi piederēja.
Kājas pierāvusi, viņa sēdēja uz divāna tā, lar, mazliet galvu pagriezusi, varētu redzēt Greiamu, kas bija ļoti ērti atsēdies lielajā krēslā, un ari Diku, kas bija viņai līdzās atlaidies uz spilveniem. Klausīdamās viņa skatījās te uz vienu, te otru. Viņi runāja par dzīves ciņām, par kaujām, runāja auksti, mierigi, kā isti reālisti, un arī viņas pašas domas pamazām kļuva tikpat mierīgas un aukstas, tā varēja jau skatīties uz Diku pavisam aukstasinīgi, bez smeldzošā žēluma, kas visas šīs dienas žņaudza viņas sirdi.
Viņa bija lepna uz Diku: kura sieviete gan nejūsmotu par šo izskatīgo vīrieti, kura neatzītu, cik viņš valdzinošs un spēcīgs? Bet viņai vairs nebija tā žēl. Viņiem abiem ir taisnība. Tā ir spēle, skriešanās, uzvarēs tas, kurš ir spējīgāks, ātrāks. Ne vienu reizi vien viņi piedalījušies tādās sacīkstēs. Kādēļ gan arī viņa to nevar pamēģināt? Jo ilgāk viņa skatijās un klausijās abus vīriešus runājam, jo neatlaidīgāk uzmācās šis jautājums.
Viņi nav nekādi mūki, abi Šie virieši. Plaša bijusi viņu dzīve pagātnē, no kuras tie ienākuši šai pasaulē! Viņi piedzīvojuši tādas dienas un naktis, kādas ne mūžam nepiedzīvos ne viņa, ne ari cita viņai lidziga sieviete. Par Diku viņa vairākkārt bija dzirdējusi, ka viņam, pa pasauli klīstot, piederējušas vairākas citas sievietes. Viņi taču ir virieši, un vēl — tādi vīrieši! Un pēkšņi viņa sajuta greizsirdību pret tām nezināmām sievietēm, vienu mirkli viņas sirds palika cieta un nežēlīga. Viņi baudījuši prieku, kur vien to varējuši rast.
Zēlums? Līdzcietība? Kā.dēļ? Vai gan viņu kāds žēlos? Viņi visi trīs sākuši augstu un lielu spēli, un tad nevar būt runa par līdzjūtību, jo visi nevar būt uzvarētāji. Sajūsmināta par savas fantāzijas lidojumu, viņa sāka domāt, kā gan tomēr spēle varētu beigties. Un pēkšņi tai kļuva skaidrs, ka viņus visus sagaida kas briesmīgs, — kas īsti, viņa vēl nenojauta, bet tas būs kas briesmīgs. Allaž viņa bija centusies izvairīties no šādām smagām domām, bet viskijs viņai deva drosmi.
Diks uzlika savu roku viņai uz acīm, un tikai tad viņa atjēdzās.
"Tu sapņoji?" viņš jokojās, kad viņa pagriezās un paskatījās uz viņu.
Dika acis smaidīja, bet pašās dzīlēs Paola pamanija ko tādu, ka tai neviļus vajadzēja pievērt acis un paslēpt tās aiz garajām skropstām. Viņš zināja. Sai brīdī arī viņa nešaubīgi pārliecinājās, ka viņš — zina. To viņa izlasīja viņa acīs. Bet viņas atbilde bija jautra, un, turpinādama sarunu ar Greiamu, viņa sniedza roku pēc pusē izdzertās glāzes un iedzēra malku viskija.
Lai notiek kas notikdams, bet viņa bija solījusies nospēlēt partiju līdz galam. Lai tie visi ir murgi, lai tas ir neprāts, bet tā ir — dzive, un viņai taču jādzīvo. Nekad viņa nav tik strauji sajutusi dzīves pulsu. Lai spēles iznākums būtu kāds būdams, spēlēt ir vērts. Mīla? Vai viņa Diku kādreiz tā mīlējusi, kā tagad sajūt mīlu? Vai visus šos gadus viņa nav maigu, sirsnīgu draudzību iedomājusies par mīlu? Paskatīdamās uz Greiamu, viņa juta, kā sāk kvēlot acis, un atzinās, ka grib viņam piederēt visa, bet Diks nekad nebija spējis tā viņu valdzināt.
Viņa nebija radusi lietot alkoholiskus dzērienus, tādēļ viņas sirds sāka pukstēt straujāk. Diks, šad un tad uz viņu paskatīdamies, bija pilnīgā skaidrībā par to, ko nozīmē šis mirdzums viņas acīs un košais sārtums vaigos un uz lūpām.
Un Diks katru mirkli runāja mazāk, un driz vien starp vārdiem klusums ieilga, un viņu strīdiņš par baltās rozes pretestības spēka trūkumu pamazām izsīka, it kā visi to būtu vēlējušies. Beidzot viņš paskatījās, cik pulkstenis, piecēlās, nožāvājās, izstaipījās un teica:
"Pietiks. Laiks iet gulēt. Vai neiedzersim, Evans, pirms dodamies pie miera?"
Greiams piekrītoši pamāja ar galvu, bet neteica ne vārda. Abi juta, ka nepieciešama iekšējās saspringtības atslābināšana.
"Un tu? Vai arī nedzersi glāzi viskija?" Diks vaicāja sievai.
Viņa noraidoši pakratīja galvu un sāka savākt notis.
Greiams nolaida klavieru vāku, bet Diks, durvis stāvēdams, gaidīja un, projām ejot, gāja dažus soļus pa priekšu. Saimniece lika, lai Greiams visur izdzēš elektrību. Diks apstājās tai vietā, kur viņiem bija jāiet katram uz savu pusi.
Vēl palika viena spuldze neizdzēsta, — Greiams izdzēsa ari to.
"Ei, to nedzēsiet!" Diks dzirdēja, ka sieva iesaucās. "To mēs vienmēr atstājam visu nakti degot."
Vairāk nekā Diks nedzirdēja, bet sajuta tumsā karstas trisas, nolādēja senās atmiņas, — reiz pats tumsā nolaupīja pirmo skūpstu, — un tādēļ tagad labi zināja, kas notika tumsā, kamēr elektriskā spuldze atkal iedegās.