Viņš nespēja uz tiem vairs skatīties, kad viņi abi pienāca klāt. Viņš negribēja redzēt Paolas godīgās acis aiz biezajām skropstām un burzīja rokās papirosu, pūlēdamies visbrīvāk un neuzkrītošāk pateikt arlabunakti.
"Nu, kā iet ar grāmatu? Kura nodaļa jau ir?" viņš vaicāja Greiamam. kas gāja prom, bet Paola viņam sniedza roku. Un pie viņa rokas turēdamās, to šūpodama, pati palēkdamās un draiskulīgi lidzi tipinādama, smejot un čivinot, kā maza meitene iedama pie rokas lielam cilvēkam, Paola gāja lidzās Dikam, — bet viņš skumji sev vaicāja, kādu viltību nu viņa izdomās, lai ari šovakar, arlabunakti sakot, tiktu vaļā no atvadu skūpsta, ko viņa sen vairs tam nesniedza.
Acīm redzot, viņa vēl nebija nekā izdomājusi, bet jau bija klāt vieta, no kurienes vajadzēja iet katram uz savu istabu. Visu laiku viņa roku šūpodama un visādus niekus kuldama, viņa aizgāja tam līdzi uz kabinetu. Un viņam palika tās žēl Viņš nespēja nogaidīt, kā šoreiz tā tiks vaļā bez skūpsta.
Viņš izlikās, it kā būtu ko aizmirsis, pieveda viņu pie sava rakstāmgalda un paņēma pirmo vēstuli, kas pagadījās:
"Es apsolījos rīt ar pirmo auto nosūtīt atbildi," viņš teica, tad piesēdās pie fonogrāfā un sāka diktēt.
Kamēr viņš diktēja pirmās rindas, viņa arvien vēl tur stāvēja un turēja viņa roku. Tad viņš juta, ka viņas pirkstiņi padodas viņa vājam spiedienam, un Paola čukstēja: "Ar labu nakti."
"Arlabunakti,- bērniņ," viņš mehāniski atbildēja, nepārtraukdams diktēšanu, it kā nemanīdams, ka viņa aiziet. Un tikai tad viņš sāka klausīties, kad zināja, ka viņa nekā vairs nesadzird.
28
.
Nākošā rītā Diks reizes desmit gribēja teikt savam sekretāram, ka vēstules pabeigs viņš pats. • • -
"Piezvaniet Henesijam "un Mendenholam," viņš teica Blekam, kad desmitos tas vāca kopā savas atzīmes un taisījās iet prom. "Jūs viņus dabūsiet ķēvnicā. Pasakiet, lai viņi šodien nenāk, lai nāk rīt agri."
Ienāca Bonbraits un jau apsēdās stenografēt Dika sarunu ar veterināru un zirgu audzētavas pārzini.
"Vēl ko, mister Blek," viņš, to sauca atpakaļ, "paprasiet Henesijam, kā klājas Bessijai — vecā ķēvīte vakar vakarā bija pavisam sagurusi," viņš Bonbraitam paskaidroja.
"Mister Forest, misters Henlijs grib tūliņ ar jums runāt," Bonbraits teica un, redzēdams, sava šefa grumbās saraukto pieri, piebilda: "Lieta grozās ap Bikei-Domas vadiem. Plāni nesaskan, — ir kas nopietns, viņš teica."
Dikam bija jāpadodas, un veselu stundu viņš norunāja ar saviem pārvaldniekiem par muižas lietām. Kad sākās karsts stridiņš, kurš aitu mazgāšanas veids tas labākais, viņš piecēlās un piegāja pie loga, jo izdzirda dažas, balsis, zirgu pakavu dimu un Paolas smieklus.
"Lūdzu tad Montanas pārskatu, es jums vienu eksemplāru nosūtīšu," viņš turpināja.
Gar logu aizrikšoja jātnieku bars. Bija četri jātnieki. Paolai abās pusēs jāja divi mākslinieki, Martinecs un Frēligs, viens gleznotājs un viens tēlnieks, seni Dika draugi, kuri bija atbraukuši ar agrino rīta vilcienu. Greiams uz Selima jāja
pats pēdējais. Diks nodomāja, ka driz vien četri jātnieki dosies tālāk pa divi kopā.
Driz pēc vienpadsmitiem viņš, drūms un nemiera pilnu sirdi, papirosu zobos, izgāja lielajā pagalmā; ieraudzījis zelta zivtiņas, kuras Paola tā mīlēja, bet beidzamā laikā bija pavisam pametusi, viņš rūgti pasmējās. Viņš atcerējās arī pašas Paolas nelielo pagalmiņu, kurā bija viņas koptās, sevišķi izmeklētās zivtiņas dažādās brīnišķīgās krāsas, un gāja turp.
Čagalmiņš bija viskrāšņākā Dika mīlestības dāvana Paolai. Tā bija tiešām karaliska dāvana, par kādu var sapņot tikai karaliski bagāts virs. Viņš tai ļāva pagalmiņu izgreznot pilnigi pēc savas gaumes un teica, lai viņa rīkojas ar vislielāko izšķērdību.
Pagalmiņam nebija nekā kopēja ar Lielās Mājas vispārigo plānu un arhitektūras stilu, tas bija dziļi paslēpies starp daudzajām ēkām. un neviens pats nevarēja redzēt, ka šī vieta izjauc visas mājas liniju un krāsu harmoniju. Retais cilvēks dabūja redzēt šo krāšņo pērli. Tikai Paolas māsas un vistuvākie Dika un viņas draugi. Ļoti retos gadījumos kāds ievērojams mākslinieks drīkstēja visu uzlūkot un tad darīja to, elpu aizturējis. Greiams gan bija dzirdējis par pagalmiņu, bet arī viņam Paola to vēl nebija rādījusi.
Tas bija apaļš laukumiņš un tik mazs, ka nemaz nevarēja radit vēsu un tukšu iespaidu, kādu bieži vien rada katra liela telpa. Lielā Māja bija no solida betona, bet pagalmiņā — viss vienīgi no smalkākā marmora. Arkas visapkārt pagalmiņam bija brinišķi smalka un dzidra griezuma, un marmors saplūda ar maigi zafganu noskaņu, kād žilbinoši spīdēja pusdienas saulē. Kā te tikās acīm kavēties! Ap staltajām kolonnām vijās visbālākās rozes, aizliekdamās pār zemo ieslīpo jumtu, uz kura malām ūdens, caurules bija greznotas jautrām faunu figūrām.' Dika dvēselē.kā liega straume lija viss Paolas pagalmiņa skaistums, un viņam palika vieglāk, atkusa sirds.
Burvīgā laukumiņa dvēsele bija strūklaka ar trim savā starpā saistītām, dažādā augstumā ierīkotām balta marmora ūdenstvertnēm, pie tam.marmors bija glezns, un smalks kā jūras pērles.'Ap ūdens tvertnēm rotājās bālgansārtā marmorā veidotas bērnu figūras dabiskā , lielumā. Katrs-no tiem bija mazs mākslas darbs. Daži lūkojās pāri augšējās tvertnes malai lejup uz apakšējām ūdenstvertnēm; viens no bērniem sniedza kārās rociņas pēc zelta zivtiņām, otrs, uz muguras'atgūlies, smaidīja saulei; trešais, plati-ieplētis apaļīgās kājiņas ar bedrītēm tuklajos stilbiņos; laiski' staipījās; daži: taisījās brist ūdenī; vēl citi rotājās ārpus tvertnes baltās un koši sārtās rozēs;, bet visi bija veidoti kopā ar strūklaku. Marmora krāsa bija tik labi izvēlēta un skulptors tik lieliski veicis savu uzdevumu, ka dzīves ilūzija bija pilnīga. Tie nebija nekādi ķerubi, bet dzīvi, silti, mazi cilvēku bērni.