Ilgi, ilgi Diks, mīli smaidīdams, raudzījās uz bērnu figūriņām, papirosu izsmēķējis, viņš palika vēl stāvot ar izdzisušo papirosa galu pirkstos. "Jā, tie viņai bija vajadzigi," viņš domāja, "būtu viņai bērni! Paola bezgala mīl bērnus, bet liktenis viņai tos- liedzis!" Viņš nopūtās un, pats mazliet pārsteigts par Šo jauno domu, pavērās uz viņas mīļāko vietiņu, gan skaidri jau zinādams, ka tur nebūs mīļā nekārtībā izsvaidīto nieciņu. Pēdējās dienās viņa vairs neko nešuva.
Mazajā galerijā aiz arkām viņš nemaz neiegāja; tur atradās Paolas mīļākās gleznas un gravīras, arī marmora un bronzas tēlu kopijas no viņas nuļakām statujām — dažādās Eiropas galerijās. Viņš gāja augšā, garām brīnišķīgai Uzvaras dievei.,'kur kāpnes šķīrās uz divām pusēm, no turienes viņš devās vēl augstāk,, už viņas istabām. Bet pirms, tam viņš vēl apstājās pie Uzvaras dieves, pagriezās un raudzījās lejā; burvīgajā pagalmiņā. Arī no turienes varēja redzēt, ka's tā par daiļu pērli kā idejā, tā arī izpildījumā un visā'kolorītā. Un viņš afžina'š,' ka tas -viSS viņas" pašas radīts un veidots, kaut viņš tai neliedza nekādu līdzekļu. Tomēr, — viņš nodomāja, . — -šai. krāšņākai pērlei tagad vairs nav nekādas nozīmes. Viņā nāv pašlabuma kāra, to viņš zināja, — ja pats nespēs to atgūt, tādas rotaļlietiņas to ne mūžam neiespēs.
Viņš. klīda .'pa savas sievas istabām, nemaz labi nenojauzdams, uz ko skatās, tomēr raudzījās, visapkārt ar maigu,, milas sildītu skatienu. Viss, kas viņai piederēja, bija dziļi īpatns,, ne tāds kā citām sievietēm, visur bija redzama viņas, savdabīgā," krāsainā-un bagātīgā gaume. Bet, .iegājis vannas istabā ar -grīdā ietaisīto romiešu/peldētavu, viņš "redzēja, kā krāns mazliet tek, un nodomāja, to pateikt ūdensvadu meistaram.
Protams, viņš paskatījās ari uz molbertu, cerēdams, ka būs sākts kāds jauns darbs, bet vīlās: tur bija viņa paša portrets. Viņš zināja, .kāda ir Paolas paraža: pozu un sejas raksturu, ņemt no ģimetnes,.pati viņa pēc atmiņas tikai pielika kontūras. Ģimetne, kūru tā bija ņēmusi šim portretam, bija ļoti labi izdevies amatiera uzņēmums, kur viņš sēd uz zirga. Neviens portretists nebūtu varējis panākt lielāku līdzību. Galvu un plecus PaOla'bija nodevusi palielināt un pēc šiem palielinājumiem gleznoja portretu. Bet portrets bija daudz pilnīgāks par ģīmetni, un Diks.skaidri Saskatīja un atšķira Paolas pašas ipatos otas pieskārienus, Pēkšņi, viņš nodrebēja, un ciešāk ieskatījās portretā. Acis, visa seja,.— vai gan tās ir Viņa? Paskatījās Uz ģīmetni, — tādas izteiksmes viņa sejā .nebija. Viņš piegāja pie viena no spoguļiem, nostājās ar pavisam vienaldzīgu seju, tad sāka domāt par Paolu un Greiamu , — un uzreiz acīs un sejā parādījās •taisni tā izteiksme, kas uz audeklā'. Tad gāja atpakaļ pie portreta un salīdzināja. Tātad Paola zina, ķa viņam viss zināms. Viņa bija pamanījusi tā sejā šo izteiksVni, uztvērusi brīdi, kad viņš mazliet nevērīgāks, iegaumējusi un izteikusi .-to uz audekla Tai .brīdī no garderobes'istabas ienāca ķīniete O-Vei, un Diks, kuru tā nerēdzēja, skatījās, kā viņa piegāja-pie audekla, un, acim redzot, ilgi kaut ko domāja. Viņš .bijā pārsteigts, cik skumja un bēdīga tās seja, manīja, ka izzudusi viņas īpatā sejas kustība', kad tā mazliet rauca uzacis, un tad viņa izskatījās it kā uztraukta, it kā izbijusies. Viņas sejā vairs nebija šo nemierīgo izbaiļu un uztraukuma, bet tikai drūmas skumjas.
"Tīri vai liekas, ka visu mūsu sejas sākušas runāt," viņš nodomāja.
"Labrīt, O-Vei," Diks sveicināja. Tā nodrebēja, un viņas acīs, kad tā saņēma sveicienu, viņš skaidri redzēja lidzjūtibu. Tātad, — arī viņa zina, pati pirmā no kalpotājiem. Un vai gan viņa, sieviete, kura ik brīdi ir kopā ar Paolu, kad tā viena, varēja to nezināt, vai viņa nevarēja viegli uzminēt savas kundzes noslēpumu.
Viņas lūpas drebēja, tā-ļauzīja trīsošās rokas; acīm redzot, gribēdama-kaut ko. teikt, bet nevarēdama izrunāt pirmos.vārdus.'
"Mister Forest'," Stostīdamās viņa -teica, 'varbūt jūs sauksiet mani par muļķi, bet es gribēju jums ko teikt.. Jūs esat:pārāk labs cilvēks. Jau serr, sen jūs-pret mani esat.tik neizsakāmi lahsv'Un pr^t manu veco māti,:." Viņa sāpinās, aplaizīja. Savas drebošās- lubas*' ar" lielām nūlēm''naskātīiāš viņam acīs, tad turpināja:-. . .
• "Mister. fbfešt, manJiekas^ vīna
Bet Piķa seja kļuva tik barga, ka viņa Uzreiz-apklusā Un fiosārka
"Misis Foresta glezno, loti' skāistu': portFetū'," viņš/tai palīdzējai Ķīniete nopūtās uri ilgi raudzījās uz; portrēt-u, un atķātviņās.srejā Bija.^edzama':tā'pati līdzjūtība. Vēlreiz, viņa nopūtās, bet-viņš juta, čik vēsa, $attaar-viņas balsš,.k§'d tā atbildēja:
"Jā, ļoti skaista glezna." Viņa asi pāskatījās u'z saimnieku/ it kā pētīdama tā seju, tad atkal pagriezās pret portretu un,-rādīdama uz acīm, t'eicā:
"Tas nav labi!" Viņas balss bija pavisam skarba, pat nikna. "Tas nav labi!" tā teica vēl skaļāk, vēl niknāk, tad izgāja un aizcirta durvis.
Diks izstaipīja plecus, it kā sagatavodamies panest to,- kam "drīz jānotiek: jā, beigu sākums. O-Vei zināja. Drīz vien dabūs zināt arī citi; zinās visi. Savā ziņā viņš par to priecājās, vismaz moku pilnā neziņa nevilksies tik ilgi.
Taisīdamies iet projām, viņš sāka svilpotkādu jautņi: melodiju; lai ķīniete saprastu, ka viņš jutās teicami un ka viss,: cik viņām zināms,. ir labi