Tanī pašā pēcpusdienā, kad Diks ar Greiamu un abiem .māksliniekiem kaut kur aizbrauca , Paola iezagās vīra istabās. Guļamistabā viņa apskatīja visus slēdžus, kuruš piespiežot viņš,, gultā gulēdams, sazinājās ar visām' muižas nodaļām un gandrīz vai ar visu KaHforniju, apskatīja fpnogrāfū pie gultas, noteiktā kārtībā saliktās grāmatās, žurnālus'.Un lauksaimniecības biļetenus,; kurus viņš nebija pārskatījis, arī pelņu trauciņu, .bloknotus, pat tecmosa pudeli.
Paola sevišķi uzmaņigi skatījās.uz. vienīgo- -Savu^.ģīmetni "verandā.". T-ā bija pie .sienas, zem'barometriem 'un termometriem,vkur',_ kā-'viņa.labi- zināja,' visbiežāk "vērās viņā ācisv. Viņ'a.-pagrieza. smaidošo -.seļiņupret " .sienu un ,ņo ietvara. tukšās mugurpusēs -paskaitījās" uz -gultu ,• iād atkal ūz ģīmetnibēt -ii: kā izbijusies ātkaļ pavērās uz.saVu.ģīmetni.-Te-viņai ir īstā vļēta,'"-viņai nodomāja.
Nejauši viņa ieraudzīja mākstīlielo. automātisko revolveri p'Le sienas,-netālu no gultas, lai tas vienmēr, būtu pie rokas: viņa to mazliet pacēla; ,tā jau viņa domāja, — tas bija ļoti viegli izņemams, — tāda ir Diķa kārtība: kaut arī revolveris diezin kad nebija lietots, bet vajadzības gadijumā tam jābūt pie rokas.
Iegājusi atpakaļ kabinetā, viņa uzmanīgi to apstaigāja, apskatīdama gan apbrīnojamo dokumentu glabātuves sistemātisko ietaisi, gan karti un rokasarāmatas. bezaalīaās lookonības un zirau audzēšanas reaistru rindas
cietos, stingros sējumos. Beidzot viņa piegāja pie viņa paša darbiem — vesela rinda dažādu brošūru, vākos iesieti raksti un labs skaits grāmatu, visas par lauksaimniecību. Viņa nopietni lasija grāmatu virsrakstus: "Kalifornijas kukurūza", "Saimniecības organizācija", "Lauksaimniecības grāmatvedība", "Noplicinātā melnzeme", "Augsnes māciba", "Lucerna Kalifornijā", "īsragu lopu suga Amerikā". Par pēdējo grāmatu viņa maigi pasmaidīja, atcerēdamās Dika dzivo polemiku, ka slaucamās govis jāšķir no gaļas lopiem, un izteicās pret govīm, kurām jāpilda abi uzdevumi.
Viņa ar plaukstu maigi noglauda grāmatu muguras, piespieda pie vaiga un palika labu laiku aizvērtām acīm stāvot. "Ak, Dik, Dik!" viņa čukstēja, un doma, kas acumirkli iešāvās'prātā, izgaisa miglainās skumjās, varbūt tādēļ, ka viņai nebija drosmes to izdomāt lidz galam.
Rakstāmgalds bija tik raksturīgs Dika dabas īpatnibai. Ne mazākās nekārtības, ne ēnas, ka tur kāds nesen būtu strādājis; tikai lēzens stiepuļu groziņš uz galda, groziņā ar mašīnu rakstītas vēstules, kas saimniekam jāparaksta, un ļoti liela kaudze dzelteno lokšņu, uz kurām viņa sekretāri rakstīja telegrammas, ko saņēma no Eldorado.. Nevērīgi viņa izlasīja-pirmās telegrammas sākumu un neviļus ieinteresējās…Uzacis saraukusi, sāka to vērīgi lasīt, tad parakās dziļāk, līdz tika pie skaidrības par pārsteidzošo ziņu. Izrādījās, ka miris, labsirdīgais un jautrais Džeremijs Brekstons.'Piedzērušies meksikāņi-to'■kalnos.noslepkavojuši;' kad viņš gribējis, .tikt no raktuvēm-.uz-Arizonu.:, Datums už, telegrammas liecināja, ka tā saņemta jau-pirms divām .dieņatn.' .Tātad'Diks. to zināja jau 'divas dienas,, bet .negribēja» viņai-teikt^skumjo vēs.ti-. 'Sakā'rā -at to 'bija paredzami' ari lielāki zaudējumi, no• 'Harvesta. grupas,,raktuvēm.-..'Acīmredzot'.tur.;'sāka iet- pavisam bēdīgi,'.bet Diks neteica ne vārda:;Tādš;: viņā' rākstū-rs.
Brekstons,miris. Likās, ka istabā uzreiz kļuva saltāķ, viņa. nodrebēja.. Tāda ir dzīve: katru cilvēku ceļa; galā gaidā, nāvei Un "atkal tā juta -jaū -daudzreiž 'viņu tirdījušās, bailes'rio kaut kā. liktenīga, kās uzmācās, .- . Kam? Viņa; nepūlējās to. atminēt. Vai "tad nav. vienalga.? Un dvēsēli māca ņēpanesams smagums; likās, pat istabas gaiss viņu nospiež. Klusi viņa izgāja ārā.
29
"Putniņam ir sava īpata, delikāta,' daiļā izjūtas spēja, tāpat arī mūsu mazajai saimniecei," teica Terenss, paņemdams no paplātes kokteiļa glāzi, ko O-Ho pasniedza viesiem.
Bija priekšpusdienas laiks, un Greiams, Teo un Terenss Mak-Fens diezin kādēļ vieni paši bija neprecēto istabā.
Terenss izdzēra glāzīti un aprāva vārdus, lai ar mēli kritiski nogaršotu dzērienu.
"Bābiešu dzeramais!" viņš nicīgi papurināja galvu. "Ne velnam neder, nemaz nekož. Ari garšas nekādas. O-Ho, mans mīļais," viņš sauca ķīnietim, "samaisiet man atsevišķi tai augstajā garajā glāzē, ziniet, īsti stipru."
Horizontāli izstiepis savus četrus pirkstus, viņš rādija, cik ieliet "stiprā", un uz O-Ho jautājumu, "no kāda?", viņš atteica — "skotu viskiju vai ari iru vai burboņu, nav no svara, kāds tuvāk pie rokas."
"Bet, Terenš," Teo.viņam atgādināja, "jūs sākāt kaut ko runāt par mūsu mazo saimnieci, liekas, gribējāt ko labu teikt."
"Vai tad par viņu var ari ko citu teikt?" irs atrūca. "Es gribēju teikt, ka viņas jūtekliba nav vulgāra, sika, lēkājoša kā cielaviņai, ne ari gurda, vaidoša kā ūbelei, bet jautra, bezrūpiga kā meža kanārijputniņiem, kuri peldas strūklakās, mūžam čivinādami un dziesmas skandinādami, sviežot pret sauli dzidrās ūdens lāses, kad viņu mazās sirsniņas zeltainās krūtiņās priekā staro un smej."
"Viņa ir pati skaistuma dvēsele," Teo sajūsmas pilns čukstēja. "Uz viņu raugoties, kļūst saprotams, ka tādu sieviešu dēj var ari mirt."
"Un dzivot, mīlēt viņas," Terenss sacīja. "Paklausieties, mister Greiam, es jums izteikšu kādu noslēpumu: mēs filozofi, ko dzīves jūra izsviedusi šai klusajā ostā, dzīvojam mežā, kur pārtiekam no Dika devīgās rokas, mēs visi esam iemīlējušies un visu mūsu sirdsdāma ir viena — mūsu mazā saimniece. Mēs, kas caurām dienām tikai sapņojam un disputējam, kuri negribam ne Dieva, ne velna labā ne pirkstiņa pakustināt, mēs visi esam svētu uzticību zvērējuši mūsu mazās saimnieces.bruņinieki." ' .