"Un esam ar-mieru kuru katru brīdi mirt, ja viņa liks," Teo teica.
"Nē, draugs, dzīvot uņ par viņu cīņā iet. Mirt jau ir visvieglāk."
Greiams uzmanīgi tvēra katru vārdu. Uz "kāpnēm bija dzirdamas dažas vīriešu balsis, unr, kad ištabā ienāca mākslinieks Martinecs un Dar-Hials, Terenss teica- ..
"Stāsta,, ka Katalinē ešOt lielisks laiks un visā piekrastē varena skumbriju zveja." .
Atkal ienāca O-Ho ar kokteilij viņam bija darba diezgan, jo atnāca arī Hankoks ar Frēligu. Terenss aukstasinīgi izdzēra visu, ko ķīnietis ar sastingušo seju tam pienesa, lai tas būtu kāds dzēriens būdams; yiņš āri' tēvišķi pamācīja Teo, cik alkohols ir riebīgs un kaitīgs. Ienāca O-Mais ar zīmīti rokā un skatījās visapkārt, nezinādams, kam to-dot, Terenss-viņu piesauca pie sevis un paņēma zīmīti.
Tur Ernestīne ar Lisiju, kuras bija tikko atbraukušas, komiski pazemīgiem vārdiem lūdza atļaut arī viņām.pievienoties neprecēto-lauzu kompānijai, jo Diks bija-ievedis stingru likumu, ka šai mājoklī'sieviete nedrīkst savu kāju spert, kā tikai visiem, pa lielākai" daļai neprecētiem vīriešiem vienbalsīgi piekrītot, vai ari, ja tie tāpat vienbalsīgi paši uzaicina. Par lūgumu vajadzēja nobalsot, un tad ķīnietim lika ."ievest lūdzējas".
Todien pusdienas pagāja kā vienmēr, kad pie galda bija filozofi. Diks ar parasto aizrautību disputēja, sāka ar Aronu polemizēt par filozofiskās metafizikas visabstraktākām problēmām, un neviens pats nevarētu ne sapņos iedomāties, ka viņa sajūta nemaz nav tik teicama. Par godu atbraukušām sievasmāsām viņš pārtrauca smago disertāciju un sāka kā zēns visādi ālēties un draiskoties. Ari Paola aizrāvās un viņam palīdzēja, un tie nedeva nevienam miera ar savām nerātnībām.
Vislabāk izdevās Dika izgudrotā rotaļa — satikšanās skūpsta rituāls. Neviens netika saudzēts. No vīriešiem Greiams bija pirmais upuris, bet tad arī varēja mierīgi noskatīties visu citu mokās, jo Diks visus viesus, vienu pēc otra, veda no sētas iekšā.
Viņš ieveda ari Hankoku, kas svinīgi aizgāja lidz istabas vidum, kur viņu sagaidīja Paola ar savām māsām, visas lidzās pie trim krēsliem stāvēdamas. Viņš ļoti aizdomigi paskatījās uz tām, bet nekā sevišķa nemanīja, izņemot to, ka visām bija galvā vīriešu filca cepures.
"Nekas, labi vien ir," Hankoks teica, viņu priekšā stāvēdams.
"Kā tad lai nebūtu labi!" Diks iesaucās. "Kā šīs muižas visa daiļuma un visa skaistuma pārstāves viņas ir ar mieru izpildīt šo rituālu. Aron, izvēlieties."
Arons aši pagriezās pārliecināties, vai nedraud kādas slepenas briesmas, tad vaicāja:
"Vai tad visas trīs mani neskūpstīs?"
"Nē. Jums jāizvēlas."
"Bet vai tās, kuras es nebūšu izvēlējies, nesāks uztraukties?" Arons prasīja. "Un nevienai nav iebildumu pret ūsām?"
"It nekādu," Lisija visu triju māsu vietā atteica. "Es pat vienmēr ļoti gribētu dabūt zināt, kāda ir sajūta, ja jāskūpsta vīrietis ar melnām ūsām."
"Mums šodien jānoskūpsta visi filozofi, vai jūs neyarētu mazliet pasteigties," Ernestīne pamudināja. "Citi arī gaida."
"Nu, kuru izvēlaties?" Diks steigšus jautāja.
"It kā te varētu runāt par izvēli!" Hankoks braši iesaucās. "Protams, es izvēlos mūsu visu sirdsdāmu, mūsu mazo saimnieci."
Tiklīdz viņš uz to paskatījās, Paola nolieca galvu un no augstu atliektās cepures malas skūpsta izslāpušajam filozofam taisni sejā iešļācās veikli mērķēta ūdensglāze."
Kad pienāca Teo kārta, viņš varonīgi un droši izvēlējās Paolu, bet gandriz samaitāja visu rotaļu, jo svētsvinīgi nometās ceļos un noskūpstīja viņas ģērba vīlīti.
"Tā neiet," Ernestīne uzstājās, "jābūt īstam skūpstam."
"Lai tā pēdējā būtu tā pirmā, — Teo, noskūpstiet mani," Lisija aicināja, lai glābtu viņu no galīga apjukuma.
Viņš pateicigi paskatījās, pacēla galvu, bet neatlieca viņu tik tālu atpakaļ, cik vajadzēja, un Lisijas ūdensglāze uzlējās tam uz pakauša.
Mani lai skūpsta visas trīs, tad būšu trīskārt baudījis paradīzes saldumu!" Terenss izglābās no grūtā stāvokļa un par tik elegantu laipnibu saņēma trīs ūdensglāzes sejā.
Diks bija kļuvis neapturami draiskulīgs. Kurš katrs cilvēks teiktu, ka nav pasaulē no visām rūpēm brīvāka vīra, ja redzētu, kā viņš māksliniekus
Martinecu un Frēligu nostādīja ar muguru pret durvīm, lai mērītu viņu augumu un izšķirtu iesākto strīdiņu, kurš no viņiem garāks.
"Ceļgalus kopā! Taisnāk! Galvu atpakaļ!" Diks komandēja.
Kad rotaļa bija pašā karstumā, atcirtās durvis un ienāca Mesons ar visu savu kompāniju. Diks uz vietas prasīja, lai arī šīs kompānijas jaunieši piedalās skūpsta rituālā. Bet visā tai kņadā, kur ap divdesmit cilvēku, nejauši satikušies, sasveicinājās, viņš tomēr skaidri dzirdēja Loti Mesonu izsaucamies: "O, mister Greiam! Es domāju, ka jūs jau sen esat prom!"
Viesiem sveicinoties, tērzējot un sēstoties, turpinādams savu jautrā nebēdņa lomu, Diks vērīgi raudzījās Loti sejā, gribēdams uztvert pētošo skatu, ar kādu viena sieviete noraugās uz otru. Nebija ilgi jāgaida, jo drīz vien Loti Mesona taisni tā pazagšus paskatījās uz Paolu, kad tā, pret Greiamu pagriezusies, viņam kaut ko teica.
"Vēl nezina," Diks nodomāja. Bet aizdomas kļuva spēcīgākas, un Diks bija pārliecināts, ka Loti Mesonas tāpat kā jebkuras sievietes sirdij visvairāk patiktu uzzināt, ka lepnā, nevainojamā Paola ir tāda pati sieviete kā viņa, ar visām sievišķīgām vājībām.
Loti Mesona bija slaida tumšmate, gadus divdesmit piecus veca, bez šaubām, skaista un drosmīga, kā Diks pārliecinājās. Nav tik sen, kad viņš, Loti Mesonas valdzināts, sāka ar to mazliet flirtēt, kaut šī aizraušanās palika ciešās robežās un neaizgāja tik tālu, cik viņa vēlējās. Viņš jau to nebija nopietni domājis. Arī viņai tas neļāva uz šo romānu nopietni skatīties. Tomēr pietika, lai no visiem Vilkenbergas viesiem taisni viņa visvairāk meklētu pēc pirmām neuzticības pazīmēm.