"O, viņš ir lielisks dejotājs," pēc kādas pusstundas Loti Mesona teica mis Maksvelai, ar kuru kopā bija šurp atbraukusi. "Vai nav tiesa, Dik?" viņa tam jautāja, redzēdama, ka viņš pienāk tuvāk un dzird, ko tā saka; viņa paskatījās uz to nevainīgām bērna acim, kuras — viņš labi zināja — to uzmanīgi vēroja.
"Kurš tad? Protams, Greiams?" viņš atteica, nemaz nesamulsdams. "Bez šaubām. Nu, vai nepadejot? Tad mis Maksvela varēs pati spriest. Te gan ir viena vienīga sieviete, kura dejo tik labi, ka ar to kopā Greiams visā spožumā varētu rādīt savu mākslu."
"Protams, Paola," Loti teica.
"Nu, protams, Paola. Jums, jaunajiem, nav ne jēgas par to, kā jādejo valsis. Un nekad ari neesat mācījušies," Loti iecirtīgi atmeta savu skaisto galvu. "Varbūt jūs bijāt ko iemācījušies, bet tad uznāca tās modernās dejas," viņš taisnojās. "Es visādā ziņā pamēģināšu Paolu ar Greiamu pierunāt; iesim arī mēs dejot, bet varu saderēt, ka mēs būsim tikai divi pāri."
Kad valsis bija gandrīz jau galā, viņš pēkšņi apstājās un teica:
"Lai viņi paliek divi vien, ir vērts paskatīties."
Izlikdamies pilns sajūsmas, viņš stāvēja un skatījās, kā Paola ar Evansu dejo, un ar prieku vēroja, ka Loti zagšus raugās uz viņu un viņas aizdomas izgaist.
Nu visiem gribējās dejot. Bija karsts vakars, tādēļ durvis uz pagalmu atvēra pilnigi vaļā. Drīz viens pāris, drīz otrs dejodami devās pa durvīm ārā un dejoja gar garajām, mēness apspīdētajām arkām; galu galā visi viesi izgāja ārā.
"Viņš taču ir gluži kā zēns!" Paola teica, abi ar Greiamu nomaļus stāvēdami un klausīdamies, kā Diks visiem lielīdamies stāsta par savu jauno nakts fotogrāfijas aparātu. "Nekad viņam nekas ļauns nav noticis. Nekad viņš nav nospiests uz ceļiem zemē. Viņš taču visu zina, bez šaubām, zina, un tomēr ir tik paļāvīgs uz sevi un arī uz mani."
Greiamam bija jāiet dejot ar mis Maksvelu, un Paola palika domājot tālāk to pašu vien. Acīm redzot, Diks nemaz tik ļoti necieš. To jau arī varēja domāt. Viņš ir filozofs, aukstasinīgs un mierīgs. Savas sievas zaudējumu viņš pārcietīs tikpat viegli, kā pazaudējot Kalnu karali, pārdzīvos to tikpat mierīgi un aukstasinīgi kā Brekstona nāvi un plūdus raktuvēs. "Nav viegli," viņa domāja un smaidīdama vēroja Greiamu dejojot, "nav viegli mīlēt Greiamu un būt filozofa sievai, jo tas ne pirkstiņa nepakustina, lai viņu paturētu." Un atkal viņai bija jāatzīstas, ka Greiams taisni tādēļ viņu valdzina, ka tas ir dedzīgāks, straujāks, cilvēcīgāks. Viņi šai ziņā abi sapratušies. Bet Diks nespēja viņu tā aizraut, tik aizrautīgi atmodināt viņas kaislības pat pirmās mīlas reibā. Un tomēr viņš bija brīnišķigs līgavainis, jo tik dievišķīgi prata runāt, tik skaisti dziedāja jūsmas pilnās indiāņu dziesmas, bet tas nebija tas, ko viņa tagad jūt, arī viņš pats droši vien nesajuta to, ko tagad jūt Greiams pret viņu. Un toreiz taču viņa bija tik jauna, tik nepiedzīvojusi mīlestības lietās, kā mirdzošs meteors Diks iedegās pie viņas debesīm.
Tā domādama, viņa palika aizvien vienaldzīgāka un vēsāka pret vīru un ļāva, lai kvēlo viņas jūtas pret Greiamu. Ļaudis, jautrība, uztraukums, tuvi maigie pieskārieni dejojot, vasaras vakara maigie glāsti, mēnesnīca, kas apspīdēja pagalmu, puķu smaržas — tas viss viņā pamodināja kvēlu kaislību, un viņa nepacietīgi gaidīja, kad varētu vēl ar viņu nodejot kaut vienu deju.
"Magnēzijs nav vajadzīgs," Diks viesiem teica. "Tas ir vācu izgudrojums. Pusminūtes laikā pie parastās apgaismes tā lieta darīta. Vienīgais trūkums, ka nevar tūliņ no platites reproducēt."
"Bet, ja labi izdosies, tad šo platiti var pavairot, un no šiem eksemplāriem var tāpat reproducēt," Ernestīne teica un sāka Diku lūgties, lai viņš aizejot pēc kameras un pamēģinot. Nu viņu lūdzās arī visi citi.
Viņš palika prom ilgāk, nekā viesi domāja, jo uz rakstāmgalda bija vairākas telegrammas no Meksikas un uz tām vajadzēja tūliņ atbildēt. Paņēmis kameru, viņš pa īsāko ceļu^, cauri istabām un pāri pagalmam, gāja atpakaļ pie viesiem. Dejotāji aizdejoja no arkām uz vestibilu un patlaban atgriezās lielajā zālē, un viņš, pie kolonnas atspiedies, skatījās, kā tie iet viņam garām. Pēdējais pāris bija Paola ar Evansu, tie gāja tik tuvu viņam garām, ka tos varēja aizsniegt. Bet tie viņu neredzēja, kaut mēness gaisma krita .viņam taisni sejā. Viņi redzēja tikai viens otru.
Priekšpēdējais pāris jau bija vestibilā, kad mūzika apklusa. Greiams ai Paolu apstājās, viņš gribēja tai sniegt roku un vest vestibilā, bet viņa strauji un kaisli piekļāvās pie tā. Kā jau virietis, aizvien uzmanīgs, viņš pirmā brīdi mazliet atkāpās, bet viņa apvija vienu roku tam ap kaklu, pievilka viņa galvu pie savas sejas un noskūpstīja. Tas bija acumirkļa kaislības uzliesmojums. Bet tūdaļ viņi gāja citiem līdzi, un Paola smējās, — jautri, brīvi.
Diks pieķērās pie kolonnas un kā nespēkā nosliga uz akmens sola. Viņš nejaudāja elpot, likās, ka sirds krūtīs vairs nevaldās. Viņš kāri kampa svaigo gaisu, bet nolādētā sirds neizsakāmi sāpēja un žņaudza; un beidzot viņam radās šausmīga sajūta, ka sirds tam jau mutē, viņš to košļā zobiem, pūlas norīt līdz ar svaigo vakara gaisu. Viņam bija auksti, un pēkšņi tas sajuta, ka ir viss vienos aukstos sviedros.
"Kurš gan dzirdējis, ka Foresti kādreiz slimojuši ar sirdi?" viņš murmināja, pie kolonnas atspiedies un ar nēzdogu slaucīdams mitro seju.
Ja Greiams būtu noskūpstījis viņu, tomēr būtu citādi, — viņš sprieda. Bet Paola pati viņu skūpstīja. Tā bija mīla, kaisla kvēle. Viņš to redzēja pats savām acīm un, atceroties to. juta, ka no jauna sākas nosmakuma lēkme. Ārkārtīgi piespiezdamies, ar visu savas gribas spēku viņš savaldījās un piecēlās.