"Nudien, sirds bija man jau mutē. un es to košļāju zobiem," viņš nomurmināja. Viņš apmeta lielu līkumu, tad gāja atpakaļ viesistabā, izlikdamies lieliski bezrūpīgs,-.kāmeru-rokā, un'visai brīnījās par to. kā'viņu saņēma. "Vai'.tu spokus-redzēji?,; 'pirmā iesaucās Lisija. "Vai jūs neesat slims? Kas noticis?" citi jautāja. "Nu, kas tad ir?" viņš, cik spēdams nevērīgi, brīnījās. i'Ķācļš*ftiVi^sķ^iesF" Ernestīne teica. "Kaut-kas ir noticis." Kamēr vii)š saņēmās, VšneVēdzējar kā Loti Mespria aši paskatās'uz PablU UrijGrēiarfiļii,^R^e'c^ēļa^.ā^If^iesijHet',:pžbmanījuši; šo skatu* pavērās "uz4*5, puši
•.."Dabūju. ļaUņas ziņas. Diks; izmelojās,. 'Uz ālda - bija. telegra.mma, ka. Džētemijļs'nošf Meksikāņi viņu nogalinājuši-.." kad viņš. mēģinājis, aizb.rāūķt' uz Arizonu.
"Brekštons!" Terenss izsaucās. "Lai Dievs, mielo viņa dvēseli, bija .jauks, cilvēks.:Iesim, 'draugs, jums-vajag;stiprinātie Un viņš paņēma Diku pie rokas'
"Nē, nenekas, viņš atteica; izstaipīja plecus, izriesa krūtis, it kā gribēdams visus .spēkus saņemt-Pirrņā mirklī tas • man i ./ patiesi;, pavisam satrieca'. ;Esbiju .pilnīgi;pā'rlļecļriāts;'.-kā. i/iņš izkulsies, bet nekā, un līdz ar viņu noslepkavoti divj inženieri. .Ko. lai 'dara! Viņi pārdeva savi/dzīvību par dārgāko cenu, ar '.'rhuģurāfiv ' pret- • klinti/ atspiedusies,. * tie.- noturējās- divdesmit" četras stundas, pieci simti karavīru barā ielenkti. Bet tad meksikāņi meta dinamītu… Ak, cilvēkā miesa ir ka zāle, un veltīgi'jautāt, kur gan palikusi pērngada zāle? Bet jūsu padoms ir labs, Terens. Iesim!"
Pāris soļus pagājis, viņš pagriezās un teica:
"No Dieva puses, lai tas netraucē jūsu priekus un omulibu. Es tūliņ būšu atpakaļ un visus nofotografēšu. Ernestīn, sastādi viņus visus grupā, kur gaisma visspožākā."
Istabas viņā galā'Terenss atvēra sienā iebūvētu skapi un izņēma glāzes, bet Diks aizdedza spuldzi pie sienas un skatījās nelielā spogulī dzērienu skapja durtiņu iekšpusē.
"Nu jau vairs nekas. Kārtīga cilvēka seja," viņš zobojās.
"Nejauša ēna, vairāk nekas," Terenss viņu mierināja un lēja glāzēs viskiju. "Nav jau nekāds brīnums, ka cilvēks ir satriekts, ja pienāk negaidīta ziņa par sena drauga nāvi."
Viņi saskandināja un klusēdami izdzēra ielieto viskiju.
"Vēl vienu," Diks teica un pasniedza glāzi.
"Kad pietiek, sakiet," teica īrs un ar nesatricināmu mieru skatījās, kā glāzē pildās viskijs.
Diks gaidīja, kamēr glāze bija pusē, tad atkal saskandināja, un viņi klusēdami dzēra, viens otram acīs raudzīdamies.
Diks bija no sirds pateicīgs Terensam, ka viņš tik uzticīgs, to skaidri redzēja yiņa~acis'. TaMņiatgriezās .-pie
Pa fd; laiku Јrņēštīnē ..sagrupēja, viesus, bet no Loti-. Paolas .un Greiama sejām'klusi* nevienam nezļript,"gribēja izprast," kāds cēlonis tām skumjām, ko šajuta-vfņas sirds! Un' viņa jautāja; kādēļ Ļoti. tik pēkšņi, paskatījās uz Paolu un- 'Gramū? Viņa bija pārļieč'iriate.'.ka šb.reiz'-aV.Raolu'kas notiek. Pa'ola bija ļoti ° uztraukta, — bet par Brekstona nāvi viņa tā nekad neuztrauktos. No Greiama izturēšanās ņekā nevarēja nojaust. Viņš bija tāds pats kā vienmēr un bez asttidināj'a-TiafsjMē.soņU;ūn.misMak'sveīu. Bet iPāOlaizskatījās Kas noticis? r- viņas; domas
'joņojaHāčļēļ-.'Diks; mēļo?'Ka 'Breķsfohs'/nbsiepkāvots, to viņš zināja "jau pirms divām dienām. Un viņa nekad nav redzējusi, ka Diks tā uztrauktos par kāda nāvi, Vai viņš nav par daudz iedzēris? Viņu laulības desmit gados tas bija šad un tad gadijies, bet tad viņš nemaz nepārvērtās, tikai acis sāka tā savādi zvērot un viņš kļuva ļoti runigs, laida vaļā visasprātīgākās improvizācijas, un nebija gala viņa fantāzijai. Vai tikai aiz bēdām nav abi ar Terensu sadzērušies "vecpuišu istabā"? Pirms pusdienas jau viņi visi tur bija kopā. — Dika pārvērtības īstais cēlonis viņai neienāca prātā vienkārši tādēļ, ka viņš nekad nebija radis noskatīties, ko citi dara.
Viņš atnāca atpakaļ, skaļi smiedamies par kādu Terensa joku, pasauca Greiamu un lika, lai Terenss to atkārto. Kad visi trīs bija izsmējušies, viņš taisījās visus nofotografēt. No kameras izskrēja kā Čūska savijusies gara stieple un visi sievieši aiz bailēm iekliedzās, — tas izklaidēja viesu drūmo garastāvokli, un visi kļuva nevaldāmi jautri, jo Diks ar neatdarināmu aizrautību ķērās pie dažādām rotaļām un sacīkstēm, nobeigdams savu programmu ar komisku improvizāciju, dziedādams to pēc indiāņu dziesmas melodijas, un viesiem vajadzēja diet lidzi indiāņu dejas, neveikli palecoties gaisā, saliecot ceļgalus, smagi mīdoties uz vietas un plaukstām skaļi sitot pa gurniem.
Bezgala stiepdams, viņš strauji pārgāja uz nepanesami monotono piedziedājumu, kas vilka vai dvēseli ārā, lidz beidzot viņu no visām pusēm apmētāja spilveniem. Viņa nebēdīgajai jautrībai nebija gala. Pēc briža viņš istabas stūrī notvēra Paolu ar Greiamu, un visi kopā gudroja kādu sazvērestību pret Terensu.
Tā vienos smieklos, dejās un nebēdnības pagāja šis vakars. Ap pusnakti visus aicināja pie vakariņām, un tikai ap diviem viesi sāka braukt prom. Kamēr viņi ģērbās, Paola aicināja tos nākošā dienā izjāt uz Sakramentas upi, lai apskatītu apsēto rīsu izmēģinājumu lauku.
"Es gan biju ko citu iedomājies," Diks iesaucās. "Tu zini ganības kalnos pie Sikamoras upes? Tur pēdējās desmit dienās aiznestas trīs viengada aitas."
"Vai tiešām kuguāri?" Paola iesaucās.
"Vismaz divas tie aiznesuši. Iemaldījušies no ziemeļiem," viņš stāstīja Greiamam. "Dažreiz gadās. Pirms pieciem gadiem mēs nošāvām veselus trīs. Ļaudis ar suņiem mūs tur jau gaidīs. Diviem viņi tikuši uz pēdām. Ko teiksiet? Jāsim visi. Varam doties tūliņ pēc otrām brokastīm."