"Vai es varu dabūt Molliju?" Lisija lūdzās.
"Un tu Altadenu," Paola Ernestīnei teica. -
Dažās minūtēs zirgi bija sadalīti. Ari mākslinieki, Martinecs un Fretigs, taisījās līdzi, kaut neprata ne labi.peldēt, ne jāt.
Visi-izgāja ārā pavadit viesus un, kad automobiļi aizdrāzās;v.ē l •britiņti.-' pāstāvēja, sarunādamies par rītdienas medībām.
"Ar labu nakti," Diks teica, kad visi jau taisījās- uz. istabām. "Es vēl paraudzīšu veco Bessiju. Tur ir jau Henēsijs. Atcērieties, meteas', labi: ūž. brokastīm visām nonākt amazonēs, un lai Dievs žēlīgs, ja kāda nokavēsies,
Foteringtonas princeses vecā māte bija nopietni saslimuši, tomēr, tik vēlu Diks nebūtu pie tās gājis, ja negribētas palikt bridi vienam pašam, un pēc tā, ko viņš šovakar redzēja, ar Paolu viņš nekādi nevarēja palikt divatā.
Viņš izdzirda vieglus soļus uz grantētā celiņa, kāds nāca, un viņš apgriezās. Tā bija Ernestīne. Meitene saņēma viņu pie rokas.
"Nabaga Besija," viņa teica. "Vai varu iet tev līdzi?"
Diks ari kopā ar Ernestīni izturējās tāpat kā visu vakaru. Atcerējās amizantākos gadījumus un smējās, it kā sirds būtu pārpilna bezbēdīgas jautrības.
"Dik," Ernestīne teica, kad bridi viņš apklusa, "tev ir kādas bēdas." Viņa juta, ka viņš nodreb un saraujas, un sāk iet ātrāk. "Vai es nevaru palīdzēt? Tu zini, uz mani vari droši paļauties. Saki man."
"Labi. Es teikšu," viņš atbildēja. "Tikai vienā vienīgā ziņā tu man vari palīdzēt." Viņa aiz pateicības piespieda tā roku sev pie krūtīm. "Es atsūtīšu tev rit telegrammu, tā būs nopietna satura, bet nekā uztraucoša tur nebūs, tomēr jūs ar Lisiju tūdaļ sataisīsieties un brauksiet prom."
"Un vairāk nekā?" viņa vaicāja.
"Es tev būšu ļoti pateicīgs."
"Tad tu ar mani pat runāt negribi?" viņa neatlaidās un bija nobēdājusies, ka Diks atsakās no viņas draudzības.
"Telegrammu tu saņemsi vēl gultā gulēdama. Un pie Bessijas tev nav ko līdzi nākt. Labāk dodies pie miera. Arlabunakti."
Viņš to noskūpstīja, mazlietiņ pavadīja atpakaļ pa grantēto celiņu un devās tālāk viens.
30
Iedams no slimās ķēves atpakaļ uz māju, Diks apstājās un klausījās, kur stallī mīņājās Kalnu karalis un viņa biedri. Klusajā gaisā kaut kur no kalniem plūda vientuļa govju pulksteniša skaņas. Sejā iesitās lēns, viegls vējiņš ar savu silto smaržu. Visa nakts bija reibinošas smaržas pilna, kas plūda no briestošās labības laukiem un vīstošās zāles. Atkal sāka mīņāties ērzelis, un Diks, ar pilnu krūti elpodams un dziļi nojauzdams, ka nekad savā mūžā tā nav mīlējis visu šo bagātīgo svētību, pavērās uz debesim, kur spīdēja bezgalīgās zvaigznes, kaut viņu mirdzu aizsedza drūmo kalnu virsotnes.
"Nē, Katon!" viņš nodomāja, savas domas vārdos izteikdams, es nevaru te.v piekrist, cilvēks tomēr neaiziet no dzīves kā no viesnīcas. Viņš no tās aiziet kā no savas mājas, kura vienīgā tam piederējuši. Aiziet. — nezinādams, uz kurieni. Aiziet, un tas ir viss. Nakts."
Tikko viņš gribēja iet prom, ērzelis sāka atkal mīņāties, un atkal no kalniem atskanēja govju pulkstenītis. Viņš .ieelpoja svaigo, smaržīgo gaisu un sajuta, k.a mīl to,, tāpat kā rņil savu'skaisto zemi:
Aizgājis' lidž Lielajai Mājai' viņš tūdaļ nēsāja iekš,ā, bet vēl palika bridi, ārā,jūsmodamspar'mājas.drošajāmplaši tvertajām līnijām. un iegĀJIS iekšā viņš negāja tūiiņ uz savām istabām, bet labu laiciņu vēl klīda-pa klusajām telpām, pagalmiem ūn pa vāji. apgaismotajiem koridoriem. Viņš jutās kā cilvēks. kas grib doties .tālā ceļojuma. Viņš aizdedza elektribu, kura apspīdēja visu sievas burvīgo pagalmiņu, apsēdās marmora solā,'izsmēķēja papirosu un pārdomāja, ķodarīt. .
Ak, viņš" to izdarīs ļoti izveicīgi. Medibiās notiks nelaimes gadījums,, un viņam izdosies visus ņļedriiek'us piemānīt,' Viņš nekļūdīgi izdarīs, ko nodomājis. Jau. rīt, :mežā, pie .Siķānioraš upītēs. Ari viņa. vectēvs, joņatans Forests.; stingrs puritānis, krita,nelaimes, gadījumā medībās. Un,; ja .tas nebija nelaimes/ gadījums, tad vecais vīrs'to bija lieliski izdomājis- uņ tikpat lieliski izpildījis,: Neviens no ģimenes locekļiem nekad nav nē iedomājies, ka tas varētu nebūt nelaimes gadījums. Pirmo reizi Diks sāka šaubīties par šo nelaimes gadījumu.
Jau izstiepis roku, lai tītu Paolas mīļāko vietu atkal nakts tumsā, viņš vēl brītiņu atstāja gaismiņu; gribējās vēl pēdējo reizi maigi un sirsnīgi paskatīties uz marmora bērnu tēliem, kuri mūžīgi rotaļājās ap ūdensstrūklu un rožu krūmiem.
"Ardievu, bērniņi," viņš klusi teica. "Tik vien man bija, kā jūs."
No savas guļamverandas viņš paskatījās, kur guļ viņa sieva viņpus pagalma. Viņas istaba bija tumša. Droši vien tā gulēja.
Uz gultas malas sēdēdams, viņš neviļus pamanīja, ka vienai kurpei jau saišķis atraisīts. Viņš pasmaidīja, cik bijis izklaidīgs, un atkal sasēja kurpi. Vai ir kāda jēga vēl iet gulēt? Pulkstenis jau bija četri. Viņš gribēja pēdējo reizi redzēt sauli uzlēcam. Daudz ko šodien viņš darīs pēdējo reizi. Vai arī apģērbies viņš nav pēdējo reizi? Un vakar pēdējo reizi mazgājās. Ūdens vien nevarēja aizkavēt trūdēšanu, kas iesākās pēc nāves. Tomēr vēl vienu reizi jānoskujas. Kaut tā tikai velta godkāre: stāsta, ka mati un bārda augot vēl arī laiciņu pēc nāves.
Viņš izņēma no naudas skapja savu testamentu, uzlika uz rakstāmgalda un rūpīgi to izlasīja. Prātā ienāca šis un tas, ko vēl varētu pierakstīt klāt, un to viņš uzrakstīja ar savu roku, drošības dēļ pierakstīdams datumu kādus sešus mēnešus agrāk. Vispēdējais viņa rīkojums bija noteikta uztura gada maksa "filozofiem", pārvēršot viņus sadraudzībā, kurā var būt septiņi locekli. Viņš apskatīja arī sava dzīvības apdrošinājuma polises, pārbaudīja ierunas attiecībā uz pašnāvniekiem; parakstīja visas vēstules, kas bija groziņā, un fonogrāfā nodiktēja vēstuli savam izdevējam. Tad notīrīja galdu, uz ātru roku uzrakstīja savu ienākumu un izdevumu bilanci, izmezdams ienākumus no Meksikas raktuvēm. Šo bilanci viņš pārveda uz otru, kur vairāk paredzēja izdevumiem, ienākumus līdz minimumam samazinot, — tomēr rezultāts bija ļoti apmierinošs.