Viņš saplēsa skaitļiem pierakstītās papiru loksnes un uzrakstīja nākošo operāciju programmu Harvesta raktuvēm. Tas bija tikai nevērīgs, nejaušs uzmetums, lai vēlāk, ja šo papīru atrod, nerastos nekādas šaubas. Tāpat viņš uzrakstīja arī lopkopības un zirgu audzētavas programmas turpmākiem divdesmit gadiem ar sevišķiem aizrādījumiem par Kalnu karali un par Foteringtonas princesi, vēl pieminēdams arī dažu labu no viņu abu pēcnācējiem.
Kad pulksten sešos O-Mais viņam ienesa kafiju, Diks jau rakstīja pēdējo paragrāfu rīsu kultūras programmā.
"Kaut gan ir vērts izmēģināt Itālijas rīsus, jo tie agri nogatavojas, bet kādu laiku es plašas sējas vajadzībām aprobežošos tikai ar trijām Japānas šķirnēm, kuras nogatavojas katra savā laikā. Tā es varēšu ar to pašu strādnieku un mašīnu daudzumu apsēt lielākus laukus, nekā izvēloties tikai vienu šķirni."
O-Mais ielēja kafiju un nelikās manām, ka viņš nojauš ko sevišķu, neparastu, pat tad, kad ieraudzīja, ka gulta neaizskarta. Par tādu savaldību Diks viņu slepenībā apbrīnoja.
Pusseptiņos zvanīja telefons, un viņš dzirdēja Henesija nogurušo balsi:
"Es zināju, ka jūs jau esat piecēlies, un gribēju jūs iepriecināt ar labu ziņu, — Bessija jau jūtas labāk, bet bija gan, tā sakot, mata galā. Nu es iešu un drusciņ nosnaudīšu."
Noskuvies Diks paskatījās uz dušu, brīdi viņš nezināja ko darīt, bet tad spītīgi nodomāja: "Pie velna, kam man tas vajadzīgs! Tikai izšķiests laiks!" Vieglo kurpju vietā viņš gan uzāva smagus mednieku zābakus.
Viņš jau sēdēja pie rakstāmgalda, pārskatīdams atzīmes bloknotos, kad ienāca Paola, piegāja tuvu, tuvu pie viņa un sava parastā sveiciena vietā klusi teica:
"Mūžam nenogurstošais Sārtais Mākoni."
Uzreiz viņš pamanīja tumšzilus gredzenus zem viņas acīm. Viņš piecēlās, Paolu neskardams, un viņa palika mierīgi stāvot.
"Baltā nakts?" viņš vaicādams teica un pasniedza tai krēslu.
"Baltā nakts," viņa atteica. "Ne sekundi neesmu gulējusi, nekādi nevarēju aizmigt."
Abiem bija grūti parunāt, un viņu acis bija kā smagiem valgiem sakaltas, tie nevarēja viens no otra novērst savus skatus.
"Arī tu… tu pats neizskaties vesels," viņa teica.
"Jā, mana seja. Es to vēroju, bārdu skūdams. Neizgaist tā muļķīgā izteiksme. Bet gan jau tas pāries."
"Tev vakar vakarā kas notika," viņa kautri izteica, un viņas acīs tas redzēja to pašu līdzjūtību, kas bija ķīnietes skatā. "Visi to uzreiz pamanīja. Kas tev bija?"
Viņš paraustīja plecus.
"Tas jau bija gaidāms visu pēdējo laiku," viņš izvairīdamies teica, jo atcerējās, ka pirmoreiz redzēja šo savādo izteiksmi savā Paolas gleznotā portretā. "Vai tad tu ari ko manīji?" viņš it kā nejauši ievaicājās.
Viņa klusi palocīja galvu. Pēkšņi tai iešāvās prātā cita doma. Viņš redzēja, ka šī doma iedegas tai sejā, kad vēl nebija to izteikusi.
"Dik, vai tu neesi iemīlējies?"
Tā būtu izeja no neiespējamā stāvokļa, tas izšķirtu visu. Viņas balsī atausa cerība, pamirdzēja arī sejā. Viņš klusi pakratīja galvu un pasmaidija par to, cik viņa izskatījās vīlusies.
"Nē, patiesibā tā nemaz nav," viņš teica. "Es esmu iemīlējies."
"Patiešām iemīlējies?" viņa strauji vaicāja. Un viņš atbildēja: "Patiešām iemīlējies."
Bet, kas notika pēc tam, to viņa nebija sagaidījusi. Viņš pēkšņi piegāja tik tuvu pie tās, ka viņu ceļgali saskārās, tad noliecās, aši, bet maigi saņēma abas viņas rokas un turēja savējās.
"Nebīsties, manu meitenit," viņš to mierināja. "Es tevi neskūpstīšu. Sen jau neesmu tevi skūpstījis. Es tev gribu izstāstit par savu mīlu. Bet vispirms gribu tev pateikt, cik es lepns, kā lepojos pats ar sevi. Esmu lepns, ka mīlu. Manos gados un uzreiz — iemīlējies! Tas ir neticami, brīnišķīgi. Un kā vēl es mīlu! Es aizstāvu — viensievību. Es milu vienu vienīgu sievieti. Pēc desmit gadiem, cik esmu ar viņu kopā dzīvojis, es mīlu viņu bezgalīgi, ar saldu neprātu!"
Paolas rokas viegli nodrebēja vīra rokās un gribēja atraisīties, bet viņš tās saspieda vēl ciešāk. "Es pazīstu ikkatru viņas vājību, es pazīstu viņas dabu ar
visiem viņas trūkumiem un spēku, un mīlu viņu neizteicami, kā mīlēju pirmajās dienās, tais neprāta brīžos, kad pirmoreiz viņa bija manās skavās."
Paolas rokas drebēja aizvien vairāk, un neapzinīgāk tā sāka tās raut ārā no viņa roku satvēriena. Viņas acīs bija izbailes. Viņš zināja, cik tā jūtīga, saprata, ka viņa baidās, vai tikai viņš nesāks pārāk aizrauties savos mīlas apliecinājumos, jo uz viņas lūpām vēl taču dega cita vīrieša skūpsts.
"Es lūdzu tevi, nebīsties. Nebīsties, mīļā, kautrā, skaistā, lepnā meitenit. Redzi, es tevi palaižu vaļā! Zini, ka es mīlu tevi no visas sirds, ka visu laiku domāju tikai par tevi un sevi."
Viņš atstūma savu krēslu, atliecās pret atzveltni, un viņas acīs atkal bija paļāvīga uzticība.
"Es tev izteikšu visu, ko jūt mana sirds," viņš turpināja, "bet es gaidu, ka to pašu darīsi arī tu."