"Vai tava mīla ir kas jauns,nebijis?" viņa vaicāja. "Jauns uzliesmojums?"
"Jā un nē."
"Man likās, ka jau sen tava mīla kļuvusi par paradumu."
"Bet es visu laiku tevi mīlēju."
"Tomēr ne — neprātīgi."
"Nē," viņš atzinās, "bet ar dziļu pārliecību. Es tev ticēju tāpat kā sev. Es domāju, ka tā ir mīla uz visu mūžu. Atzīstos, ka biju maldījies. Kad mana pārliecība par tavu mūžīgo mīlu bija satricināta, tad mana mīla uzliesmoja ar jaunu spēku. Bet vienmēr tā bija bijusi kā uz mūžu aizdegta liesma, kas mierīgi un cēli mirdz pie cilvēkiem, kas ilgi dzīvojuši laulībā."
"Bet es?" viņa vaicāja.
"Tūliņ runāsim arī par tevi. Es zinu, kādēļ tu šobrīd kautrējies un kādēļ kautrējies, kad ienāci un es tevi gribēju apskaut. Tu esi tik godīga un taisnīga līdz pašiem dvēseles dziļumiem, ka nevari ne iedomāties, ja vajadzētu dalīt savas jūtas starp diviem. Es neesmu maldījies. Jau sen tu liedz man ar mīlas , pilnu sirdi tev pieskarties.". •
"Tātad tu zināji jau no paša sākuma?" viņa strauji vaicāja.
Viņš palocīja galvu.
"Varbūt," viņš atbildēja kā jau Cilvēks, kas rūpīgi visu apsver, "jau agrāk kā tu es nojautu, kas var notikt. Bet par to nerunāsim."
"Tu redzēji…" viņa sāka, bet neizteica, kaunēdamās, ka viņas virs varētu būt redzējis viņas un Greiama glāstus un skūpstus.
"Nerunāsim, Paola, par pazemojošiem sīkumiem. Bez tam nekā ļauna tur nav bijis un nav. Man arī nevajadzēja nekā redzēt. Es taču atceros, kā pats esmu laupījis skūpstus. Tas ir neizbēgami. Bet neaizmirsti, miļā, es tev it nekā nepārmetu."
"Nekas liels jau arī nav noticis," viņa kautri teica.
"Ja būtu citādi, tad gan es brīnītos. Tu neesi tāda. Bet mazliet es tomēr brīnos par notikušo. Pēc desmit kopā nodzīvotiem gadiem tas nāca tik negaidot."
"Dik," viņa to pārtrauca, noliekdamās un pētoši skatidamās acis. Bet pēkšņi apklusa, it kā meklēdama vārdus, kā to izteikt, un tad nofeikti turpināja: "Vai par visiem desmit gadiem tu neesi nekad par kādu citu domājis?"
"Es jau teicu, ka nekā tev nepārmetu," viņš saudzigi atbildēja.
"Bet tu man neatbildēji," viņa neatlaidās. "Ak nē, es nedomāju par kādu niecigu flirtu, par mazu jūsmu. Nē, es tev jautāju, vai tu man neesi bijis neuzticīgs šā vārda visdziļākā nozīmē. Vai nekad agrāk neesi bijis man neuzticīgs?"
"Biju gan, bet ļoti reti, un tas jau tik sen, sen."
"Man bieži tas ienāca prātā," viņa domīgi sacija.
"Es jau teicu, ka nekā tev nepārmetu," viņš atkārtoja. "Nu tu skaidri zini, ka man nav tiesības to darīt."
"Tad taču man arī bija tādas pašas tiesības," viņa teica. "Bet patiesibā tas tā nebija," viņa steigšus izsaucās, "kaut tu visu laiku esi aizstāvējis vienādas tiesības abiem dzimumiem."
"Šodien vairs nē," viņš pasmaidīja. "Iedoma ir liels burvis, un šais nedaudzās nedēļās es biju spiests noteikti grozīt savus uzskatus."
"Tātad tu prasi, lai es būtu tev uzticiga?"
"Kamēr tu dzīvo zem viena jumta ar mani."
"Bet kas tad tā par vienlīdzibu?"
"Nekādas vienlīdzības nav… Jā, es zinu, droši vien tas izklausīsies pēc beidzamās nejēdzības un nekonsekvences. Bet tikai tagad es saprotu senseno patiesību, ka sieviete ir pavisam kas cits nekā vīrietis. Viss, ko biju mācījies grāmatās, no dažādām teorijām, izgaist kā dūmi, vienu vienīgu lielu faktu atminoties, — to, ka sieviete ir mūsu bērnu māte. Es… es, redzi, vienmēr cerēju, ka mums piedzims bērni. Bet tas nu ir viss pagājis. Nu es tikai mocos un gribu zināt, ko jūt tava sirds. Ko jūtu es, to tev izteicu. Pasaki man, tad redzēsim, ko tālāk darit."
"Ak, Dik," labu laiku klusējusi, viņa. kad klusums kļuva nepanesami smags, gandrīz Čukstus sacīja, "es taču mīlu tevi un vienmēr mīlēšu. Tu esi mans Sārtais Mākonis. Zini ko? Vakar tavā guļamverandā es apgriezu ačgārni savu ģīmetni pie sienas. Tas bija briesmigi. Es jutu, it kā būtu noziegusies. Un tūliņ pat apgriezu to atkal atpakaļ."
Viņš aizmēķējā papirosu un gaidīja.
"Tomēr, tu man nepateici, kas tev uz sirds, tu visu nepateici," viņš sacija.
"Es tevi mīlu," viņa teica vēlreiz.
"Un Evansu?"
"Tas ir pavisam kas cits. Cik šausmigi, ka man ar tevi tā jārunā! Un es jau pati nemaz nezinu. Es nesaprotu pati sevi."
"Mīla? Vai ari acumirkļa aizrautība, untums? Tam jābūt vienam no diviem." '
Viņa pakratīja galvu.
"Vai tad tu nevari saprast," viņa teica, "ka es pati nekā nesajēdzu. Esmu taču sieviete. Man nav gadījies flirtēt vai aizrauties. Un nu. kad tas noticis, es nekā nesaprotu. Laikam gan viņiem visiem taisnība, ka sievietei ir mednieka instinkts! Jūs abi esat brangs medījums, acīm redzot, esat sakairinājuši manus mednieka instinktus. Es pati sev liekos kā neuzminama mīkla. Ar savu rīcību esmu satriekusi drupās pati savus uzskatus un jēdzienus. Tu man esi vajadzīgs. Ari Evanss man vajadzīgs. Tici man, tas nav nekāds milas untums! Bet, ja tas ir untums, tad es nekā nesaprotu. Nē, nē! Droši vien tas nav untums!"
"Tātad — mīla."
"Bet es mīlu tevi. Sārtais Mākon."
"Tu taču teici, ka mīlot viņu. Abus tu nevari mīlēt.''
"Varu. Es mīlu jūs abus. Abus. Gribu būt godīga pret tevi. Man jātiek galā. Es domāju, tu man palīdzēsi, tādēļ atnācu pie tevis. Kādai izejai taču jābūt!"
Viņa skatījās uz to lūdzējas acīm.
"Vienu vai otru, — Evansu vai mani. Citādas izejas nevaru izdomāt."
"Tāpat saka arī viņš. Bet es tam nevaru piekrist. Viņš gribēja iet pie tevis, bet es nelaidu. Viņš gribēja aizbraukt,, bet es viņu aizturēju, kaut zināju, ka jums abiem būs grūti un smagi. Es gribēju, lai jūs abi esat manā tuvumā, lai varētu uz jums abiem skatīties, jūs salīdzināt, apsvērt savā sirdi. Bet nevaru izšķirties, jūs abi man esat vajadzīgi. Es nevaru upurēt ne vienu, ne otru."
"Diemžēl tev pašai būs jāpiekrīt," Diks teica, "ka mēs, vīrieši, tādu stāvokli nespējam izturēt."
"Dik, neesi cietsirdīgs," viņa to skumji pārtrauca.