"Piedod, es biju neapdomīgs. Tas bija mēģinājums tikt pie filozofiskas vienaldzības."
"Es Evansam teicu, ka viņš ir vienīgais, kas var līdzināties manam vīram, bet ka mans-vīrs ir pārāks par viņu."
"To tu teici aiz parastas cienības pret mani un pati pret sevi," Diks sacija. "Tu biji mana līdz tam laikam, kāmēs es tev biju pirmais cilvēks pasaulē. Bet nu tāds vairs neesmu."
Viņa pakratīja galvu.
"Ļauj man to visu tavā vietā izdomāt." viņš turpināja. "Tu nevari saprast sevi, savas.dziņas. Tu nevari izšķirties, jo esi iedomājusies, ka mēs abi esam tev vajadzīgi? Vai tā ir?"
"Jā," viņa pavisam klusi atteica. "Abi, tomēr ar zināmu starpibu."
"Nu tad tā lieta izšķirta," viņš strupi pateica. "Kā-tad?.."
"Ļoti vienkārši, Paola: es esmu pazaudējis, bet Greiams laimējis. Vai tiešām tu to nesaproti? Kaut mēs abi esam līdzīgā stāvokli, man tomēr ir viena priekšrocība — kopā nodzīvotie mīlas desmit gadi. kas sien mūsu sirdis kopējām atmiņām,'— ak Dievs: ja tas viss būtu uz viņa svaru kausa, tu nešaubītos ne mirkli. Pirmoreiz vīrietis tevi apreibinājis, un tev tādēļ tik grūti izšķirties, jo tas notiek tik vēlu."
"Bet, Dik, arī tu mani apreibināji."
Viņš pakratīja galvu.
"Es gan gribētu tā domāt, dažreiz man arī likās, ka tā bijis, bet īsti nekad neesmu tam ticējis. Nē, nekad tu neesi bijusi manis apreibināta, pat mūsu mīlas sākumā, kad sirdis kvēlot kvēloja. Pieņemsim, ka es tevi savaldzināju, varbūt pat tu aizrāvies, bet nekad nejuti tādu neprātu, kā jutu toreiz es, tu nebiji tik spārnota kā es. Es pirmais tevi iemīlēju…"
"Un mīlēji tik cēli!"
"Paola, es tevi pirmais iemīlēju, tu gan atsaucies uz manas mīlas aicinājumu, tomēr — ne tā. Nekad tu neesi bijusi manis apreibināta, kā, acīm redzgt, Evansam tas izdevies." ,/.'
"Kā gribētos man skaidri zināt," viņa domīgi teica. "Vienu mirkli man tā liekas, bet tad atkal pati tam neticu. Varbūt mani nekad neviens nespēs apreibināt. Bet tu man it nemaz nepalīdzi."
"Paola, to tu vislabāk viena pati izšķirsi," viņš nopietni teica.
"Bet ja tu man palidzētu!.. Ja tu pamēģinātu kaut mazu drusciņu mani turēt pie sevis!" viņa lūdzās.
"Es esmu nespēcīgs. Manas rokas saistītas. Es nevaru izstiept rokas un tevi turēt. Tu nevari sevi starp diviem dalīt. Tu esi bijusi viņa skavās…" Viņš pacēla roku un atturēja viņas protestu. "Mijā, tā nevajag… Tu esi bijusi, tu jau drebi kā izbiedēts putniņš. Domājot vien, ka es varētu tev pieskarties, glāstīt, Nu, vai redzi? Tu jau esi izšķīrusies, kaut varbūt'pati nemaz vēl to nesajēdzv.Pati". tava miesa to izšķirusi. Viņa apskāvieni tev mīļi, manus tu nevari ciest."
Lēni, bet stingri viņa pakratīja galvu.
"Tomēr es neesmu izšķirusies, es nevaru," viņa neatlaidās: •'
"Bet tev jāizšķiras. Kas tagad notiek, tas nav iespējams! Un jāizšķiras drīz, jo Evansam jābrauc prom. Vai ari tev. To tu labi saproti. Abi jūs te nevarat palikt. Nesteidzies, apdomā visu. Lai Evanss aizbrauc. Vai arī tā: aizbrauc tu kādu laiciņu pie krustmātes Martas. Tur tu būsi tālu prom no mums abiem, Varbūt tad drīzāk varēsi izšķirties. Vai nebūtu labāk tās medības Šodien atlikt? Es došos turp viens pats, bet tu paliec un parunājies ar Evansu. Vai arī jāsim visi un parunā ar viņu pa ceļam. Lai kam tu izšķirsies par labu, bet es pārbraukšu mājās vēlu. varbūt pārgulēšu pie kāda no ganiem. Bet, kad pārnākšu, Evanss vairs nedrīkst būt te. Vai tu brauksi viņam līdzi vai ne, arī tas jums abiem jāizšķir."
"Un ja es braucu?" viņa jautāja.
Viņš paraustīja plecus, piecēlās un paskatījās, cik pulkstenis.
"Es atsaucu šodien Bleķu agrāk nekā citas dienas," viņš teica, sperdams soli uz durvju pusi, lai viņa saprastu, ka tai jāiet prom.
Viņa pie durvim apstājās un pieliecās pie viņa.
"Dik, noskūpsti mani. Ne kā miļākais," viņa aizlauztā balsi teica, "bet tā, ja vairs netiekamies, ja es izšķiršos un — aizeju."
Koridorā jau bija dzirdami sekretāra soļi, bet Paola vēl nevarēja aiziet.
"Labrit, mister Blek," Diks viņu sveicināja, "piedodiet, ka tik agri jūs piecēlu. Vispirms, esiet tik laipni un lūdzu telefonējiet Agaram un Pīstam, ka šodien viņus nepieņemšu, lai nāk rīt. Misteru Mendenholu un misteru Mensonu gan lūdzu atnākt šodien. Lai nāk pusdesmitos."
"Vēl ko, Dik," Paola teica, "neaizmirsti, ka es viņu te aizturēju. Viņš pats te nepalika. Es viņu nelaidu prom."
"Nu, tad tu būsi viņam sagrozījusi galvu," Diks pasmējās. "Kā viņš varēja tādā stāvoklī te palikt, tas pavisam nesaskan ar to, ko par viņu domāju. Bet, ja tu viņu neesi laidusi un ja viņš tevis dēļ zaudē vai prātu, tad es saprotu. Viņš ir daudz vairāk nekā krietns un godīgs cilvēks. Tādu cilvēku nav daudz. Pie viņa tu būsi laimiga."
"Es neticu, ka varētu vēl kādreiz laimīga būt, Sārtais Mākon. Kad redzu, kā tu manis dēļ esi pārvērties… Un visus šos desmit gadus es biju tik laimīga un apmierināta. To es nekad nevaru aizmirst. Tādēļ jau man tik grūti izšķirties. Bet tev taisnība. Pienācis laiks, kad man jāatrisina stāvoklis." Viņas balss ar katru brīdi kļuva klusāka. "Dosimies visi uz medībām," viņa mazliet žirgti izteica. "Pa ceļam es ar viņu parunāšu un visādā ziņā teikšu, lai viņš brauc prom, lai tad pati izšķirtos šā vai tā."
"Es tavā vietā rīkotos ļoti'apdomīgi," viņš teica. "Tu zini, ka es tikumību atzīstu tikai tik, cik tā derīga. .Un šorēiz tā -ir ārkārtīgi derīga. Jums var būt .bērni. —.Nē; nģ, lūdžUj" viņš.neļāva'-tai'ševi pārtraukt. "Šķiršanās prasa daudz laikā, bet ē's sagādāšu'-parastos šķiršanās iemeslus,'ar-ko būsim aiztaupījuši vismaz vienu gadu laika."
"Ja es izšķiršos aiziet?" viņa teica. —• Viņš palocīja galvu.
"Ja. es .tā izšķiršos," viņa turpināja ar klusti.* -tikko manāmu smaidu. "Bet es .jau varu izšķirties arī. citādi. Es pati nezinu. Un jā nu tas viss bijis tikai — sapnis, ja es atmostos un O-Vēi ienākusi pabrīnās vien, cik ilgi un cieši esmu gulējusi?"