Ne visai labprāt viņa pagriezās, bet, soļus desmit pagājusi, atkal pēkšņi apstājās.
"Dik," viņa sauca, "tu man pateici, kas tev uz sirds, bet neteici, ko domā darit. Nedari muļķības. Atceries Deniju Holbruku. Pielūko, ka medībās nenotiek nelaimes gadījums!"
Viņš pakratīja galvu, un acis tam savādi iemirdzējās, viņš izlikās, ka tas tikai amizants joks, bet brīnījās, cik pareizi viņa ar savu nojautu uzminējusi tā domas.
"Lai es to visu pamestu?" viņš izmelojās, plaši pamezdams acis uz māju, uz muižu un visiem saviem projektiem. "Un lai atstātu nepabeigtu savu grāmatu par sugu krustojumiem? Un manu pirmo jaunlopu gada ūtrupi mūsu muižā?"
"Tev taisnība, tas būtu ļoti muļķīgi," viņa piekrita, un viņas seja kļuva gaišāka. "Bet, Dik, runājot par manu nenoteiktību, es lūdzu tevi no visas sirds.
esi pārliecināts…" Viņa aprāvās, it kā vārdus meklēdama, un turpināja gandriz tāpat kā viņš. kad paskatijās uz Lielo Māju un visām tās bagātibām: "Uz mani tam visam nav nekāda iespaida. Tiešām ne!"
"Vai tad es to nezinu!" viņš ar dziju pārliecibu iesaucās. "Par tevi nesavtīgākas sievietes nav visā pasaulē."
"Un vai zini ko, Dik," viņa to pārtrauca, kad prātā ienāca kāda jauna doma, "būtu es Evansu milējusi tik neprātīgi, kā tu domā, tad tev manās acīs būtu vairs tik niecīga nozīme, ka es neteiktu nekā ari par — nelaimes gadījumu medībās, ja jau citas izejas nebūtu. Bet tu taču redzi, to es negribu. Te tev ir rieksts isi pa zobam, pārkod nu!" Sāpju pilnu sirdi viņa paspēra vēl dažus soļus, tad atkal apstājās un, galvu atpakaļ pagriezusi, čukstēdama teica: "Sārtais Mākon, man briesmigi žēl, neizsakāmi žēl, — un tomēr tāds prieks, ka tu mani aizvien vēl mīli."
Pirms Bleks atnāca atpakaļ. Diks paguva paskatīties spoguli. Vēl viņa sejā nebija izzudis tas, no kā vakar visi viesi tā izbijās. Tas vairs nekad nezudis.
Viņš iegāja savā nelielajā verandā un paskatijās uz Paolas ģimetni. pagrieza to pret sienu, apsēdās uz gultas malas un ilgi skatijās tukšajā rāmi, tad apgrieza to atkal atpakaļ.
"Nabaga meitene!" viņš čukstēja. "Tas tev nenāksies viegli." Ilgi viņš skatījās un pēkšņi skaidri redzēja, kā spožajā mēness gaismā tā pieglaužas pie Greiama, kā pievelk, cieši sev klāt viņa ;seju un noskūpsta. Steigšus viņš piecēlās, sapurināja galvu',, it kā .gribētu .uzmācīgo parādību aizdzīt prom.
Pusdeviņos viņš bija vēstules pabeidzis, uz galda vairs nebija nekādu papīru, tik dažas atzīmes, kuras tam bija vajadzīgas, kad būs jārunā ar Mensonu un Mendenholu. Brīdi viņš s'tāvējā^pie -loga-*.uņ ;; Smāidot ifaāja. atvadīdamies no Ernestīnes un'.Ļisljas, .kuras.- 4izbrāu6a -lieJaļā?aut6mo6ili: tad ienāca Mendenhols, tūliņ; pēc'vinā-Me
izstāstīt daudz no savām plašajam-idejām- par^Irg-i'efri-' un'lopū- audzētavu..
Kad tie aizgāja, viņš pa telefonu izsauca • nama.•pārvaldnieku/OrPž"oi: U; un lika, lai tas aizved Greiamu Uz ieroču noliktavu, kur viņš lai .izvēlās:ša.ūtēni tiii lādiņus, kādus pats grib. ' :
Pulkstenis bija vienpadsmit. Viņš nezināja, ka Paola, uzkāpusi pa slepenajām kāpnēm, stāv aiz grāmatu plauktiem un klausās. Viņa gribēja iet.iekšā. bet izdzirda viņa balsi un palika turpat; Tā dzirdēja, kā viņš ar I leriliju runā pa telefonu. X _
Viņa nopūtās, apgriezās un pa vītņu kāpnēm iēgāja bibliotēkaš. istabāv "Sakiet, lūdzu," atskanēja Dika balss, "vai jūs esat' redzējis ziņojumu par Miramaru?.. Labi. Nerīkojieties pēc tā. Es domāju pavisam citādi. Ūdens tur ir. Es nemaz nešaubos, ka mēs nelielā dziļumā atradīsim ūdens āderi.. Tūliņ pat aizsūtiet urbjamās mašīnas un izdariet zemes pētījumus." •;' '',
"Nelabojamais Sārtais Mākonis. Bez apstājas sēj savas zilēs!" viņa nodomāja. "Sēž savas dzives drupu kaudzē un mierīgi spriež par dambjiem un akām, lai arī citu gadu varētu savas zilēs sēt."
Un nekad Diks nedabūja zināt, ka savā visgrūtākajā bridi Paola bijusi tik tuvu pie viņa, bet aizgājusi prom.
Viņš iegāja savā guļamverandā ar noteiktu nolūku, — pēdējo reizi pārlasīt savas atzīmes bloknotā. Viss bija kārtībā. Vēl tikai bija jāparaksta, ko no rita nodiktēja, vēl bija jāatbild uz dažām telegrammām, tad brokastis un — prom kalnos, uz medībām Sikamorā. O, visu viņš bija labi pārdomājis. Visu vainu uzvels Fūrijai. Viņš pat nolēma, lai būtu klāt aculiecinieks, Frēligs vai Martinecs. Protams, ne abi. Pietiks ar vienu acu pāri, kas tad nu liels tur būs, pārtrūks iemaukti, ķēve sacelsies uz pakaļkājām un iegāzīsies krūmos, viņam taisni virsū. Bet aiz krūmiem aculiecinieks skaidri dzirdēs šāvienu.
Martinecs bija nervozāks par skulptoru, tādēļ Diks nodomāja, lai tieši viņš būtu tam līdzi aizā, kur noriks katastrofa. Bez tam Martinecs bija arī ne visai teicams jātnieks. Tas labi. Vajadzēs Furiju kādu laiciņu labi krietni kaitināt. Tad katastrofa izliksies ticamāka. Tad Martineca zirgs un arī viņš pats sāks uztraukties un aculiecinieks nekā skaidri neredzēs.
Pēkšņi viņš aiz smagām sāpēm sažņaudza dūres. Mazā saimniece zaudējusi prātu, katrā ziņā pie pilna prāta viņa vairs nav. Kā gan citādi lai saprot tādu cietsirdību, viņš nodomāja, pa vaļējo logu skaidri dzirdēdams, kā viņa pilnā balsī dzied ar Greiamu.
Viņi dziedāja čigānu dziesmu, un viņš neatlaida savas dūrēs sažņaugtās rokas ne mirkli, kamēr viņi nodziedāja visu neprātīgo, trakulīgo dziesmu līdz pat pēdējam neprātīgajam, trakulīgajam pantam.
Arī tad vēl viņš stāvēja un klausījās, kā viņa, jautri smiedamās, aizgāja, pameta Greiamu vienu un aizskrēja uz savām istabām, arī tur visu laiku smiedamās, zobgalīgi kaitinādama ķīnieti un rādama to par visādām iedomātām kalpones nolaidībām.