Tālumā bija dzirdama Kalnu karaļa neskaidrā, bet nepārprotamā taurēšana. Arī karalis Polo pieprasīja savas karaliskās tiesības, un visi ķēvju un govju harēmi atbildēja viņa saucieniem. Diks klausījās šais zviedzienos un maurojumos, kuru cēlonis bija dzimumu dziņas, un tad nopūtās: "Jā, man dzīvojot zeme katrā ziņā ir labāka kļuvusi. Tās ir skaistas domas gulētejot."
31
Pie gultas zvanīja telefons. Diks apsēdās uz gultas malas, paņēma telefonu un klausīdamies taudzijās pāri pagalamam uz sievas istabām. Bonbraits ziņoja, ka ar' viņu gribot runāt Cansijs Bišops, kas automobilī atbraucis uz Eldorado- Bišops'bija lielas Sanfrancisko avīzes izdevējs un redaktors, un 'Boribraftš to škaitija par ļoti svarīgu vīru, starp citu, viņš bija sens Dika draugs —1 tādēļ viņš tos gribēja savest kopā.
"Jūs tiksiet laikā uz brokastīm," Diks viņam teica.. "Un zināt, ko es jums teikšu? Vai tad nevarat palikt pa nakti pie mums?.. Metiet pie malas visus tos savus līdzstrādniekus. Brauksim kuguāru medībās, droši vien kādu nošausim. Mani ļaudis tiem uz pēdām."
"Jo vairāk viņu būs, jo labāk," Diks, rūgti smaidīdams, domāja par avīžniekiem un lielījās, ka inscenējis savas dzives beigu cēlienu ne sliktāk par savu vectēvu.
"Labi, brauciet tūliņ!" Diks nobeidza sarunu ar Bišopu. "Es likšu apseglot zirgu. Jūs varat dabūt brūno, uz kura jājāt pagājušo reizi."
"Bet kā gan Paola varēja būt tik cietsirdīga, iziet no viņa kabineta un tūliņ dziedāt čigānu dziesmu?" Viņš domāja, vēl klausuli pie ausīm turēdams, un dzirdēja, kā Bišops pierunā savu līdzstrādnieku braukt uz medibām.
Tikko viņš nolika telefona klausli, telefons atkal iezbanījās. Tā bija Paola.
"Mans Sārtais Mākoni, mīļais!" viņa teica, "tu spried pavisam nepareizi. Man liekas, es tevi vairāk milu. Liekas, nupat kā izšķiru šo jautājumu, — un tev par labu. Un, lai man mazliet piepalīdzētu, saki man vēlreiz, ko tu nesen teici, atceries: "Es mīlu vienu vienīgu sievieti. Pēc desmit laulības gadiem es mīlu to kā bez prāta. O! ar reibu, saldu neprātu!" — Saki, Sārtais Mākon, saki to vēl!"
"Patiesi, es mīlu vienu vienīgu sievieti," viņš atkārtoja. "Pēc desmit laulības gadiem es mīlu to kā bez prāta. O! ar reibu, saldu neprātu!"
Kad viņš to pateica, vienu brīdi viss bija klusu. Šo klusumu viņš neuzdrošinājās pārtraukt.
"Ak jā, vēl ko gandrīz aizmirsu tev pateikt," viņa klusi, maigi un ļoti skaidri teica: "Es tevi mīlu. Nekad tā neesmu tevi milējusi kā taisni tagad, šai bridi. Pēc desmit gadiem tu beidzot tomēr esi mani apreibinājis. Bet nē, tā ir bijis vienmēr, no paša sākuma, tikai es to nesapratu. Bet nu es zinu, skaidri un uz visiem laikiem."
Viņa piepeši nolika telefona klausuli.
Diks nodomāja, ka nu viņš saprot, kā jūtas cilvēks, kas notiesāts uz nāvi, bet pēdējā brīdī apžēlots. Ilgi viņš sēdēja dziļās domās nogrimis, aizmirsdams, ka nav nolicis telefona klausuli, kamēr ienāca Bonbraits un to viņam pateica.
"Nupat atkal zvanīja misters Bišops," viņš teica. "Ass salūzusi. Es uzdrošinājos aizsūtīt viņam pretim vienu mūsu mašīnu."
"Un lai mūsu ļaudis saved viņa mašīnu kārtībā," Diks teica.
Atkal viens palicis, Diks piecēlās, izstaipījās un staigāja pa istabu, domās nogrimis.
"Nu, draugs Martinec," viņš teica tukšā telpā, "nekad tu nedabūsi zināt, kādu lielisku dramatisku priekšnesumu tu šodien būtu redzējis, bet nu vairs nē…"
Viņš piezvanīja Paolai.
Atbildēja ķīniete un steigšus aizskrēja pasaukt savu kundzi.
"Paola, man gribas tev nodziedāt vienu dziesmiņu," viņš teica un sāka dziedāt senu garīgu dziesmu, kuru nēģeri ļoti iemīlējuši.
"Tik sevi, tik sevi, Tik sevi, tik sevi Ik katra sirds Tik sevi vien zin."
Un es ļoti vēlētos, ka tu man atkārtotu, ko nupat teici."
"Mans Sārtais Mākon, patiesi, es tevi milu," viņa teica. "Nu es to skaidri zinu. Nekad visā pasaulē es nemīlēšu citu vīru, kā tikai tevi. Bet nu esi prātīgs un ļauj man apģērbties. Jau tā es nokavēšu brokastis."
"Vai varu uz brītiņu ieiet pie tevis?" viņš lūdzās.
"Pagaidi, nepacietīgais. Pēc desmit minūtēm. Lai es tieku vispirms te ar visu galā. Tad būšu pavisam gatava. Zini, es apģērbu mednieka kostīmu, to zaļbrūngano, ar izšuvumiem vītušu lapu krāsā un lielu, kuplu spalvu pie cepures. Paņemšu vēl savu mednieka bisi. Tā noder arī kuguāriem.
"Mīļā, nu esmu atkal bezgala laimīgs," viņš teica.
"Vai zini, taisni tevis dēļ man būs jānokavējas. Noliec klausuli, Sārtais Mākon. Es tevi mīlu, es mīlu tevi."
Viņš dzirdēja, ka tā noliek klausuli. Un brīnums — viņš nemaz nejutās tik laimīgs, kā pirmā mirklī iedomājās.
Viņam šķita, ka arvien vēl dzird viņu un Greiamu d^edam čigānu dvesmu. Vai tiešām viņa ar Evansu tikai spēlējusies? Vai ari ar viņu? Bet to viņa nekad nebūtu darījusi. Meklēdams atbildi, viņš atkal skaidri redzēja, kā mēness gaismā viņa pieglaužas pie Greiama un noskūpsta viņu.
Neizpratnē Diks pakratīja galvu un paskatījās, cik pulkstenis. Droši vien nepaies ne desmit minūtes, un viņš to glāstīs, apskaus, skūpstīs, dabūs zināt visu patiesību.
Bezgalīgs viņam likās īsais bridis. Nevarēdams sagaidīt, kad tas beigsies, viņš lēniem soļiem gāja tai pretim, apstājās, aizsmēķēja papirosu, ievilka tikai vienu dūmu un nosvieda to zemē, atkal apstājās un klausījās, kā sekretariātā tarkš rakstāmmašīnas. Vēl bija divas minūtes laika, un, zinādams, ka viņam vienas pietiks, lai tiktu līdz slepenajām durvīm bez roktura, viņš pagalma vidū apstājās un ar sirsnīgu prieku noskatījās, kur strūklakā mazgājās meža kanārijputniņi.
Tai mirklī, kad izbiedētie putniņi aizspurkšķēja kā drebošs zeltains mākonītis, Diks bailēs nodrebēja. Sievas istabā viņš skaidri izdzirda šāviena troksni, un viņš zināja: tas bija viņas bises šāviens. Viņš metās turp, un vispirms tam iešāvās prātā: "Viņa aizsteigusies man priekšā!" Un viss, kas vēl pirms isa brīža likās tik nesaprotams un neapjēdzams, nu uzreiz kļuva skaidrs kā viņas šāviens. Un visu laiku, kamēr viņš skrēja pāri pagalmam, augšā pa kāpnēm, uz viņas istabām, visas durvis aiz sevis pametot vaļā, tam smadzenēs dūca: "Viņa man aizsteigusies priekšā!"