Tā runādams, lai pat Greiams notic viņa meliem, Diks nodomāja, cik veikli Paola to izdarījusi. Pēdējo reiz viņa ar Ēvansu nodziedāja čigānu dziesmu, it kā atvadidamās ņo viņa, lāi viņam nebūtu nekādu šaubu,'ka viņa. varētu izdarīt to, kas tūliņ pēc tām notika. Ar.viņu tā izdarīja gluži tāpat. Viņa atnāca atvadīties;' tad beidzot pa telefonu.pēdējo.reizpat'ei'ca, ka neviena cita vira. viņai nebūšot'. Viņš piegāja pie Verandas durvīm
"Un viņai bija tikdaudz .spēka!" viņš ar drebošām lūpām klusi .teica. "Nabaga bērns! Viņa nēvarējā" izvēlēties vienu no mums un .-^- pārcirta- mezglu."
Viņš piegāja atkal pie Greiama, jo kļuva dzirdama automobiļa rūkoņa, un viņi abi kopā izgāja pfetim ārstam,. Greiams jutās ļoti neveikli, P-rojām iet negribējās, kaūt.saprata, ka. viņām jāaiziet.
"Lūdzu, Evans, palieciet," Diks viņam teica, redzēdams viņa šaubās. "Viņai būs prieks, ja redzēs jūs pie sevis, jo viņa jūs tik labprāt ieredzēja."
Doktors Robinsons viņu izmeklēja. Kad viņš driz pēc tam piecēlās, Diks viņu jautādams uzlūkoja.
"Nekā tur vairs nevar darīt," doktors teica. "Varbūt viņa dzivos vēl dažas stundas, varbūt — minūtes," Viņš apklusa, vērodams Diku, tad nedroši turpināja. "Ja jūs atļaujat, viņas pēdējos mirkļus var atvieglot. Var gadīties, ka viņa nāk pie samaņas un isu brīdi mocīsies starp dzīvību un nāvi." Diks sāka staigāt pa istabu un, bridi klusējis, vaicāja Greiamam: "Kādēļ gan neļaut viņai vēl kaut īsu mirkli dzīvot? Sāpes.ir mazāk no svarā, tās var ātri remdināt. Vismaz es to vēlētos, man šķiet, arī jūs. Viņa tik ļoti milēja dzīvi, tai bija dārgs katrs dzīvības brīdis. Kādēļ tos laupīt, ja tai būs lemts vēl atmosties?"
Greiams piekrizdams nolieca galvu, un Diks teica ārstam: "Varbūt varat ar kādiem narkotiskiem līdzekļiem uz brīdi dabūt viņu pie samaņas? Ja tas iespējams, tad ļoti lūdzu. Un, ja mokas būs pārāk lielas, jūs taču varat viņu no tām vienā mirklī atpestīt."
Kad viņas acu plaksti trīsot pavērās, Diks pamāja Greiamam un .sauca to pie sevis. Sākumā viņas sejā bija skaidri redzams kā brīnums, kā,pārsteigums, viņa paskatījās vispirms uz Diku, tad uz GreiamU, un viņas lūpas .nodrebēja■ • nožēlojamā smaida.
"Es — es sākumā domāju, ka esmu jau mirusi," viņa teica. Bet tūdaļ viņai ienāca prātā cita doma, un no pētošajām acim Diks to. uzminēja: tas bija jautājums, vai Diks saprot, ka tas nav nelaimes gadījums? Viņš izlikās, ka nesaprot. Viņa gribēja to piemānīt, — lai tad arī aiziet mūžībā pārliecināta, ka tas viņai izdevies.
"Es — es biju tik neveikla," viņa teica. Viņa runāja lēni, klusi, ar ilgiem starpbrīžiem, acīm redzot, valdīdama sāpes, jo ik vārdu tā varēja izteikt ar lielām mokām. "Vienmēr biju pārliecināta, ka man nekas nenotiks, bet nu redzat, kāda muļķe biju."
"Kā gan tas notika?" Diks lidzjūtigi jautāja. "Kas bija ar šauteni? Aizsērējusi?"
Viņa palocīja galvu un atkal sāka runāt, tāpat nožēlojami smaidot, gribēdama pajokot: "Ak, Dik, ej un pasauc visus kaimiņus, lai paskatās, cik neveikla bijusi mazā Paola."
"Vai tas nopietni?" viņa vaicāja, bet, kad neviens neatbildēja, tā turpināja: "Esi godigs, Sārtais Mākon, tu taču mani pazīsti."
Viņš pamāja ar galvu.
"Vai ilgi?.." viņa vaicāja.
. "Nebūs ilgi… Bet atņemt tavas sāpes varam kaut kuru brīdi."
"Tu domā —?.." viņa pētoši paskatijās uz ārstu, tad atkal uz Diku, un tas klusēdams palocīja galvu.
"Citāds jau tu nemaz nevari būt," klusi, ar dziļu pateicību viņa sacīja. "Bet vai doktors Robinsons ir sagatavojies?"
Doktors pienāca, lai viņa var to redzēt, un palocīja galvu.
"Paldies, doktor, tikai atcerieties, — kad, to es pateikšu pati."
"Vai ļoti sāp?" Diks vaicāja.
Viņas acis bija plaši ieplestas, drošas un tomēr baiļu pilnas, un atbildot viņas lūpas viegli drebēja: "Ne visai, tomēr, tas ir briesmīgi, briesmīgi! Un es negribētu, ka tas vilktos ilgi. Es pateikšu kad…"
Uz viņas lūpām parādījās smaids.
"Ērmota gan ir dzīve," viņa jokoja. "Ļoti ērmota — vai ne? Man gribētos aiziet no tās, milas dziesmām atskanot. Evans, tu iesāc pirmais. Nodziedi Čigānu dziesmu…- Nav vēl pagājusi stunda, kad abi to dziedājām! Iedomājies, tikai viena stunda, Lūdzu, Evans, nodziedi."
Viņš lūdzoši pāskatijās uz Diku, un Diks ar skatu viņam piekrita.
"Bet dziedi, kā klājas, — spēcīgi, jautri, ar aizrautību, kā īsti iemīlējies čigāns, kas grib iekarot sievieti. Paej tālāk, lai varu tevi redzēt."
Un Greiams nodziedāja visu dziesmu.
—Uz meitenes «pirdi mūžam steigs vira sirds, Nāc pretim — tu, manas telts gaišums un prieks! Jau pamale sārto — mūsu diena tur aust, Un apkārt veras mums pasaule visa.
• O-Mais viņā galā, pie durvīm, stāvēja kā statuja, sastingušu seju, un gaidīja, ko viņām pavēlēs Diks. Mēmu sāpju satriekta, pār kundzes gultu pārliekusies, stāvēja ķīniete; rokas viņa vairs nelauzīja, bet bija tās tik cieši sažņaugusi, ka pirkstu gali un nagi bija gluži balti. Visiem aiz muguras, pie Paolas tualetes galda, doktors Robinsons bēra glāzē morfija tabletites, ievilkdams šļircē samaisītās zāles.
Kad Greiams beidza dziedāt, Paola ar siltu skatienu pateicās viņam, aizvēra acis un bridi gulēja pavisam mierīgi.
"Un nu, Sārtais Mākon," viņa teica, atkal acis atvērusi, "nodziedi Ai-Kuta dziesmu, dziesmu par Jūdžin, par sievieti Rasu, par Skaidro sievieti. Nostājies turpat, kur stāvēja Evanss, lai varu labi tevi redzēt."
Un Diks dziedāja:
"Es esmu AI-Kuts nišinami pirmais virs. Ai-Kuts ir Ādams, mans tēvs bija Koijots un mana māte bija Mēness. Un tā ir Jo-to-to-vi, mana sieva. Jo-to-to- vi ir Ieva. Viņa ir pirmā nišinami sieva."
"Es esmu Ai-Kuts. Tā ir mana sieva kā Ziedu Rasa. Tā ir mana sieva kā Medus Rasa. Viņas tēvs un viņas māte bija Rīta Blāzma, kas ceļas pāri Sierrai, un vasaras vējš kalnos. Viņi runājās savā starpā un izsūca no zemes un no gaisa visu, kas salds, līdz viņu mīla kā migla nogūlās pāri Kaparalai un Mancanitai. un medus rasa nolaidās uz lapām."