— Just, — Levols mani uzrunāja, — mums jāizstrādā rīcības plāns. Tūlīt te ieradīsies mani alķīmiķi, es tos ielūdzu, lai būtu labvēlīga atmosfēra …
— Alķīmiķi? — es brīnījos. — No kurienes tie radušies?
— Ak mīļais Just, tu patiešām esi naivs! Vai tiešām tu domā, ka mūsu zelta gadsimtā — jā, jā, es nepār- teicos, nevis tvaika vai elektrības, bet taisni zelta gadsimtā — var iztikt bez alķīmiķiem? Vai tad tagad ir kaut kas, kas nav pārdodams vai pērkams?! Avīzēm, sirdsapziņai, ministriem, zirgiem un pat mums, zinātniekiem, — visam ir sava cena zemiskajā vispasaules biržā. Kā te lai nerodas ļautiņi, kas ar savu paplāno prātiņu negribētu mēģināt iespiesties metālu pārvēršanās noslēpumos!
— Bet, Levol, kā jūs viņus pazīstat?
— Es dažiem no viņiem simpatizēju… Jā, jā, starp viņiem ir idejai fanātiski nodevušies cilvēki, kas dzīvo askētisku dzīvi. Reizēm viņu ir patiešām žēl, bet pie manis viņi staigā aiz tā vienkāršā iemesla, ka es kā nekā esmu raudzes meistars, Naudas kaltuves eksperts. Viņu pret cēlmetāliem jutīgās nāsis uzmin manī labu
īstā zelta sapratēju. Šodien tu viņus redzēsi… Tikai nebaidies, Just. Es saprotu, ka alķīmiķis, dzīvs tūkstoš astoņsimt deviņdesmit astotā gada alķīmiķis šķiet baismīgs izraktenis, līdzīgs Kivjē atrastajiem. Ieskaties viņos dziļāk, un viņi visi tev liksies apsēsti un prātu zaudējuši nabadziņi… Bet pulksten deviņos te ieradīsies kāds liels putns. Ak nē, es nedomāju, ka tas ir izcils zinātnieks, drīzāk tas ir plaša vēriena starptautisks afērists. Viņš izmanto to, ka mūsu politiķi un finansisti var stundām prātot par beidzamajiem notikumiem teātros, par zirgiem un sievietēm, bet viņu konkrētās zināšanas par vielu īpašībām aprobežojas ar spriedelējumiem, kurš vīns ir saldāks un kurš žokejs ir vieglāks … Es nekad nerīkotu šāsdienas sanāksmi, ja tas, Just, runāsim atklāti, neskartu manu dienesta stāvokli. Mantojums man nav gaidāms, un, vietu zaudējot, man vajadzēs … Tu jau saproti? Šis amerikānis …
— Vai tiešām Stefans Emmenss * ir Parīzē?
— Kā tu zini?
— Nerunāsim vairāk! Dodiet roku, Levol! Darīšu visu, kas manos spēkos, lai šis riebeklis iemuktu alā, no kuras izlīdis …
Es palīdzēju Levolam izvilkt telpas vidū smago laboratorijas galdu, pārbaudīju gāzes degļus, sameklēju vienkāršos ķīmijas piederumus, salīdzinādams tos ar Emmensa parakstīto sarakstu. Mēs ātri pabeidzām priekšdarbus. Es nogāju patālajā kaktā, kur plats zaļas, necaurspīdīgas drēbes aizslietnis aizsedza Levola dzīvojamās istabas durvis, un apsēdos uz zema dīvā- niņa.
Nosita deviņi, un reizē ar pulksteņa sitieniem istabā ienāca neparastas būtnes. Tie bija pieci vai seši cilvēki. Es, kas biju pieradis redzēt kārtīgos flāmu alķīmiķus, kuri pa dienu bija aptieķnieki, tirgoņi vai zemturi un tikai pa naktīm apsēsti meklētāji, patiesi jutos pārsteigts.
— Levol, — es klusi vaicāju mājas saimniekam, — Levol, kāpēc jūs viņus ielūdzāt?
— Citādi nevarēja, Just. Mums Emmenss nekā neatklās. Mūsu — zinātnieku skepse un neticība jūtama
desmit kilometru tālumā. Bet šie mani viesi radīs, kā saka, vajadzīgo fonu.
Emmenss kavējās.
Levols apsēdās pie manis:
— Saproti, Just, mans stāvoklis ir ļoti sarežģīts. Ceturtdien mani izsauca Naudas kaltuves direktors un lika pārbaudīt dažus nelielus zelta stieņus.
«Tie ir iegūti mākslīgi no Meksikas sudraba,» direktors paziņoja. «Francijai jābūt mūsdienu zinātnes sasniegumu kursā…»
Es pārliecinājos, ka zelts ir īsts, bez īpašiem piemaisījumiem, bet, spriežot pēc spīduma, tas ir Kalifornijas atradņu zelts.
«Tātad zelts tomēr ir īsts?» direktors atdzīvojās. «Tas mazliet pārsteidz…»
«Bet mūsdienu ķīmija noliedz metālu pārvēršanās iespēju,» es atbildēju direktoram.
«Mūsdienu ķīmija!» direktors ironiski izmeta. «Bet stieņi taču ir īsti! Mani neinteresē teorija, neinteresē ķīmija kā zinātne. Manā priekšā ir īsta zelta stieņi. Jūs pats to apgalvojat. Tāpēc jums vajadzēs painteresēties par to izcelšanos, pareizāk sakot — par to ražošanu. Un, ja noskaidrosies, ka amerikāņi šai ziņā ap- steiguši Vecās Pasaules zinātni, mūsu ķīmijai vajadzēs pastrādāt.»
Es direktoram stingri pateicu, ka viss šis gadījums ir tīrā krāpšana. Kāds veikls blēdis grib izpumpēt naudu, paķert muļķus ar apzeltītu makšķeri.
«Nu vai zināt, nav vērts strīdēties,» ar redzamu nepatiku noteica direktors. «Kā patiesības pazīme man ir biržas stāvoklis. Un zelta kurss tūlīt pēc pirmajām ziņām no Amerikas par sindikāta «Argentaurum» organizēšanu pārdzīvoja zināmas svārstības. Tāpēc man gribas ticēt. . Bet, ja tā, tad jūsu pienākums ir apsvērt un padomāt…»
— Ko man bija darīt, Just? — Levols nobeidza savu stāstu. — Gribēju jau direktora kungam aizrādīt, ka biržu nevar uzskatīt par jutīgu instrumentu patiesības izzināšanā, ka šis amerikāņu misters Emmenss pēc visām ziņām atgādinot vulgāru afēristu. Tad tev vajadzēja redzēt, kā noskaitās mans šefs.
«Ko?!» viņš iekliedzās. «Vai jūs arī zināt, cienījamais kungs, ka ministriem Stefans Emmenss ir ārpus katrām aizdomām, bet jūs atļaujaties! …»
Jā, starp citu, kāpēc kavējas šis «ģēnijs» Emmenss? …
Tai mirklī istabā lēnām ienāca pamaza auguma vīrs. Viņa garie, taisnie mati bija atglausti atpakaļ, lielās raga brilles ļoti izcēlās neizteiksmīgajā sejā. Šaurā, retā kazbārdiņa izaicinoši raustījās. Domās es tam nocirpu garos matus, bārdu, nocēlu brilles … Krāpnieka nožēlojama seja ar šķielējošām acīm, neizteiksmīgu un tukšu skatienu. Taču ģērbies viņš bija kā džentlmenis, tikai no vestes kabatas kā mirdzoša grīste nokarājās gauži resna zelta ķēde.
Viņš kundziski sasveicinājās ar Levolu.
— Mans draugs Justs, — Levols mani iepazīstināja.
Man aizmugurē, kur atradās zaļais aizslietnis, kaut
kas iečaukstējās, bet Levols tūdaļ aizrāva mani pie galda.
— Justs ir diezgan labs ķīmiķis, ^un viņš jums asistēs, — Levols paziņoja Emmensam.
Tas vēlīgi pamāja ar galvu.
Kā ēnas no kaktiem iznāca Levola ielūgtie alķīmiķi. No Emmensa acu nenolaizdami, tie bailīgi tuvojās galdam. Es tos varēju aplūkot sīkāk. Augumā gari un mazi, balti kā ābeles vai plikpauraini, ģērbušies kaut kādos grūti iedomājamos apmetņos vai melnos, garos svārkos, acīm redzot, šim gadījumam patapinātos, — tie visi šķita netverami līdzīgi cits citam. Vieni pavadīja dienas bibliotēku putekļos, pētījot senos manuskriptus; citi, miega negulēdami, pētīja planētu stāvokli, pūlēdamies izdibināt noslēpumaino sakarību starp planētu pārvietošanos un metālu īpašībām. Taču kā vieni, tā otri biežāk dzirdēja izsmieklu nekā naudas šķindoņu; lepnums un pazemojumi bija dziļām grumr bām izvagojuši viņu krāšņu sodrējiem notrieptās un skābju šļakatām apdedzinātās sejas.
Levolam bija taisnība. Emmenss, mūsu alķīmiķus ieraudzījis un sajutis, ka šai auditorijā viņš ir gaidīts viesis, atdzīvojās. Viņš mudīgi sajauca šķīdumus, izmetis man dažus rīkojumus lauzītā franču valodā.
— Kungi, — viņš mūs uzrunāja, — kungi! Oficiālās ķīmijas neierobežotās kundzības laikmets ir beidzies! Satriektā, apsmietā, materiālisma krustā sistā alķīmija ir atdzimusi! Dažos vārdos es jums pastāstīšu par saviem meklējumiem, demonstrēšu dažus mēģinājumus un aiziešu, pārliecināts, ka esmu izsējis patiesības sēklu. Es ne pēc kā netīkoju, man nav vajadzīgi ne sekotāji, ne mācekļi. Darbs ir padarīts, kungi! Sindikāts, kurā es piedalos, ir neatkarīgs un varens. «Argentau- rum» ir tā nosaukums. Man nav vērts to tulkot. Latīniski argentum nozīmē sudrabu, aurum — zeltu. Es negribu un nevaru kādu krāpt. Jā, šodien es vēl nevaru runāt par vara pārvēršanu zeltā vai svina pārvēršanu sudrabā. Tik tālu sindikāts vēl nav ticis. Bet puscēlā sudraba pārvēršana cēlajā zeltā ir pilnīgi atrisināts uzdevums! Amerika, kungi, Jaunā Pasaule!.. Katru gadu straumēm pie jums plūdīs brīnišķīgi izgudrojumi. Nav ko runāt par tādiem vārdiem kā Tomass Alva Edisons * vai mans draugs Kerijs Lī *, nav ko runāt! Pasaulē visjaunākie, no melīgām autoritātēm brīvie zinātnes spēki Amerikas kontinentā rūpīgi izanalizējuši visu no Eiropas nākušo, pilnīgi praktiski tuvojušies arī alķīmijas hipotēzēm. Man, Stefanam Em- mensam, bija pilnīgi skaidrs, ka Zemes vissmagākais metāls zelts viegli iegūstams, apvienojot saspiešanu… es paredzu jūsu izbrīnu, kungi… ar ļoti zemu temperatūru. Jūs viegli varat izdarīt šādu mēģinājumu: paņemiet Meksikas dolāru, ielieciet to traukā, kas neļauj tam izplesties, un labu laiku iedarbojieties uz to ar ātriem un spēcīgiem sitieniem, ātriem un spēcīgiem… — Emmenss parādīja, kādiem sitieniem jāiedarbojas uz Meksikas dolāru. — Bet uzmanību, kungi! Jāsit ir tā, jāsit tā, lai sitot nenotiktu, kaut uz mirklīti, temperatūras celšanās. Tas ir viss noslēpums, atļaujos aizrādīt… Operāciju turpiniet ilgi, un pēc kāda laika jūs atradīsiet kaut ko vairāk par vienkāršām zelta pēdām, kaut ko vairāk par vienkāršām pēdām! Es pāreju pie Meksikas sudraba rūpnieciskas pārvēršanas zeltā. Lūdzu jūs iepazīties ar šādu dokumentu … — Emmenss iebāza roku kabatā un izvilka biezu krokodilādas kabatas portfeli, no kura izņēma četrkārt salocītu lapu.