— Mister Levol, es lūgšu jūs apliecināt šā dokumenta īstumu. Jūs, cik man zināms, esat Francijas republikas Naudas kaltuves darbinieks un, jādomā, daudzkārt uz naudas dokumentiem esat redzējis šos parakstus.
— Dokuments ir īsts, — Levols apliecināja un tikko manāmi nopūtās. — Es pazīstu Ņujorkas Naudas kaltuves ierēdņu parakstus.
— Par to es nešaubījos, — smaidīdams noteica Emmenss, — es nešaubījos, kungi! Dokuments apliecina, ka tūkstoš astoņsimt deviņdesmit septītā gada martā es, Stefans Emmenss, esmu saņēmis Ņujorkas bankā Meksikas sudraba dolārus, bet jau aprīlī nodevis bankā no šīm sudraba monētām iegūtos trīs zelta stienīšus šādā svarā: pirmais stienītis — 7,04 unces, otrais — 9,61 unci un trešais — 10,96 unces smags, kopā par 257 dolāriem un 61 centu!
— Adepts! — nočērkstēja kāds alķīmiķis. — Viņš ir adepts!
Sajūsmas čukstoņa izskrēja caur mūsu viesu pūlīti. Ikviens spieda roku Stefanam Emmensam, viņu acis dega, tad kāds no alķīmiķiem iekrita atzveltnes krēslā, kurā biju sēdējis līdz Emmensa atnākšanai, un ar savu kaulaino roku aizklāja seju.
Ar panākto iespaidu Emmenss jutās ļoti apmierināts.
— Jā, kungi, lūdzu uzmanību, — viņš turpināja.
— Tagad jūsu acu priekšā es veikšu sudraba pārvēršanu zeltā.
Noslēpumainā operācija ilga vairākas stundas. Es pasniedzu Emmensam šķīdumus, filtrēju un svēru. Man jāteic, ka uzdeva gan viņš man darbu! Visnepatīkamākais bija tas, ka visi viņa mēģinājuma posmi bija pilnīgi parastas mūsdienu ķīmijas operācijas. Reizēm viņš kaut ko darīja, viesiem muguru uzgriezis, bet pēc alķīmiķu sejām varēja spriest, ka tie ir pilnīgi vienis prā- tis ar šādu Lielā Darba noslēpumu izklāsta kārtību. Katrs no viņiem taču zināja viduslaiku alķīmiķa Niko- lasa Flamela * novēlējumu, kas aizliedza alķīmiķim atklāti attēlot Lielo Darbu. «Dievs uzreiz soda ar nāvi katru alķīmiķi, kurš atklāj visu..» Beidzot operācija bija paveikta. Mēģenes dibenā bija nogulsnējušās
iesarkani dzeltenas pārsliņas, kas, pēc izskata spriežot, tiešām atgādināja zeltu. Mitrums bija izgarojis, un Emmenss visiem parādīja zeltainās nogulsnes. Man trūkst vārdu, lai aprakstītu, kas norisinājās auditorijā. Kad gaviles norima, Levols paņēma kolbu ar alķīmisko zeltu no Emmensa, kas labprāt vis negribēja to no rokām izlaist, un pasniedza kolbu man. Es ielēju kolbā drusciņ slāpekļskābes. Reakcija norisinājās uzreiz.
— Sudrabs! — es droši pateicu.
— Jā, — tūlīt piekrita Emmenss, — bet lielā mērā pārvērties zeltā. Tagad daži noteikti sitieni ierīcē, par kuru jums minēju, bet kuru es, zināms, nevarēju paķert sev līdz — jo tas ir firmas noslēpums, kungi! … Tātad dažus sitienus …
— Sitienus, no kuriem sudrabs nesasilst? — es noprasīju.
— Pilnīgi pareizi!
— Bet tādi sitieni nav iespējami! Tādu sitienu nav! — Levols nevarēja novaldīties. — Sitiena enerģija katrā ziņā pārvēršas siltumā!
— Atvainojiet… — Stefans Emmenss noņēma brilles un rūpīgi tās izslaucīja (šai brīdī viņa seja izskatījās nekaunīga, bet es nemaldījos, viņa acis šķielēja un acu zīlītes raustījās). — Atvainojiet, es …
— Nē, nē, mister Emmens, mēs rūpīgi iepazināmies ar visu, ko jūs mums laipni parādījāt, — es sacīju. — Bet… bet diez vai var attaisnot tik izcila sudraba īpašību pētnieka kā Kerija Lī pieminēšanu. Jo tas, ko jās mums parādījāt, bija visīstākais sudrabs …
— Zelta krāsā! — Emmenss piebilda.
— Jā, zelta krāsā, bet pēc sava ķīmiskā sastāva tas ir pēc Kerija Lī metodes iegūts sudrabs. Tikai Kerijs Lī nekad nav mēģinājis to uzdot par zeltu. Tas ir interesants mēģinājums, ļoti interesants, bet mēs jau to zinām. Sudrabs var alotropiski modificēties, tāpat kā fosfors xVai sērs. Rombiskais sērs un monoklinais sērs ir un paliek sērs! Mister Emmens, gandrīz vai katrs elements var izpausties dažādās formās, var būt dažādos stāvokļos, palikdams tas pats elements. Tāpat kā ūdens ledus vai tvaika veidā ir tikai ūdens un nekas cits…
— … lai kā to sistu ar ātriem un spēcīgiem sitieniem! — atkal iejaucās Levols.
Viņš pacēla kolbu ar Emmensa «zeltu» un parādīja visiem klātesošajiem: nogulsnes bija pazudušas, izšķīdušas slāpekļskābē.
— Krāpnieks! — skaļi iesaucās kāds alķīmiķis. — Šādu dēļ mūs visus, mūs, godīgos Hermeja filozofus un alķīmiķus, tur par krāpniekiem!
Emmenss uzgrieza mums muguru, viņa kustības atkal kļuva drošas un možas, kaut ko svilpodams, viņš mazgāja rokas pie izlietnes.
— Džentlmeņi, — rokas slaucīdams, viņš mūs uzrunāja, — viss šodien notikušais nekādā ziņā neapdraud sindikāta dzīvesspēju. Mūsu pusē ir lieliski zinātnieki, visizcilākās autoritātes. Dabiski, ka man — tikai vienam no sindikāta locekļiem — nebija pilnvaru atklāt mūsu noslēpumu. Būtu jābrīnās, ja es tiešām pavērtu noslēpumu noslēpuma aizkaru, aizkaru, kuru vēl neviens pirms manis nav varējis pavērt. Jūs, Levola kungs, esat lietpratīgāks, nekā es domāju, bet tas neaizkavēs jūsu Francijas bankas izputēšanu tai dienā, kad «Argentaurum» sindikāta zelts, Stefana Emmensa zelts, lēts un skanīgs, būs vieglāk iegūstams par ielas bruģakmeni! Jūs ticat bezkaunīgajam Rentgenam*, kurš it kā atklājis neredzamos starus, kas spiežoties cauri visam, vai arī tumsonīgajiem Strata, lorda Re- lija murgiem, kurš kopā ar Ramzeju* atklājis kaut kādu argonu parastajā gaisā, bet man jūs…
— Bet jums neticam! — Levols noteica.
— Tā! Tad zināt, ka pats Mendeļejevs … šķiet, viņa autoritāte pēc elementu periodiskās sistēmas atklāšanas jums būs likums … ka pats Mendeļejevs gaida no metālu savstarpējās pārvēršanās elementu periodiskās sistēmas likumības noslēpuma atrisinājumu!