— Man šķiet, nevar būt jūsu interesēs pieminēt lielā zinātnieka vārdu, — es sacīju. — Dmitrijs Mendeļejevs smej par jūsu mēģinājumu pierādīt, ka iespējams pārvērst elementus, pārdodot zelta stieņus, kas nezin no kurienes radušies! Skatieties, mister Emmens, ko viņš raksta, paklausieties! — Un es atšķīru žurnālu un, no krievu valodas lēnām tulkodams, izlasīju: «…. Em-
mensa publicētajam ir četrējādas vainas: tas atkārto vecās šaubas, tam piemīt noslēpumainība, tas skaidri atgādina andeli, un tam ir arī trūkumi mēģinājumu ziņā… Skaidrojumi grimst veco murgu jūrā, pierādījumi nepārliecina, bet noslēpumainība un andele ir rokām taustāmas..»
Iestājās klusums.
— Vai to rakstījis pats Mendeļejevs? — piesardzīgi apjautājās Emmenss.
— Varat pārliecināties. — Es pasniedzu Emmensam žurnālu.
— Ak tas ir krievu valodā! — viņš priecīgs iesaucās. — To jau neviens neprot!
— Kad Mendeļejevs atklāja elementu periodisko likumu, krievu valoda kļuva ķīmiķu valoda, — es atteicu.
— Bet es vispār neesmu pārliecināts, ka jūs pats protat krievu valodu! … — Emmenss atcirta. — Tas man atgādina, kungi, pazīstamo viduslaikos izveidojušos kārtību, kad daži alķīmiķi savus paša pētījumus publicēja kā tulkojumus, uzrādīdami neizglītotajam izdevējam kādu ebreju vai grieķu senlaiku manuskriptu … Tā ir krāpšana! Ardievu, mani kolēģi, ardievu! — aiziedams viņš noteica alķīmiķiem.
Emmenss uzrāva svārkus un ātri izgāja. Pilnīgi negaidot, man un Levolam uzbruka mūsu nabaga alķīmiķi. Visu notikušo viņi pārdzīvoja daudz jūtamāk, nekā bija iedomājies Levols.
— Tātad jūs domājat, ka šis krāpnieks, kas uzdevies par adeptu, apkauno mūsu zinātni?
— Lielais Darbs ir iespējams!
— Ak, zudušie senie manuskripti, ja tie varētu runāt!. .
— Jā, jā, viss noslēpums ir zudušajos manuskriptos.. Kungi, es ticu, ka Izīdas vēstulē dēlam Ho- ram *. .
— Pilnīgi pareizi! Arī Planiskampi un Filalets to piemin!
— Cik gadsimtus zobojas par mums!..
— Tikai mieru! — klusināja satrauktos alķīmiķus Levols. — Mans draugs Justs, kā es šodien sapratu,
alķīmiju pārzina daudz labāk nekā parastie ķīmiķL Viņš jums, kungi, atbildēs. Lai šodien uzvaru svin ķīmija, bet rīt, ja tāds būs likteņa lēmums, — alķīmija… Nevajag tā uztraukties!..
— Ko tas pienapuika saprot! — ieķērcās kāds no alķīmiķiem. — Šis putnēns! Ja viņš pats būtu varējis lasīt…
— Es esmu lasījis Izīdas vēstuli… — es sacīju. Vaļsirdīgi runājot, man bija skumji sagraut šo fanātisko veču pēdējās cerības.
— Viņš lasījis Izīdas vēstuli dēlam Horam! — klaigāja alķīmiķi. — Vai dzirdat, vai dzirdat!
— Jā, Izīdas vēstuli! — es atkārtoju.
Iestājās negaidīts un dziļš klusums.
— Bet šī vēstule glabājās kāda garīdznieka bibliotēkā, — kāds alķīmiķis klusi piebilda.
— Jā, — es apliecināju, — glabājās Reimsas arhibīskapa Mavrikija Leteljē bibliotēkā …
— Kamēr Spānijas karaspēks bibliotēku neizlaupīja un manuskriptu nenozaga …
— Un tomēr es to tiku lasījis, šo manuskriptu, — es uzsvēru.
— Un kas tur stāv rakstīts? Vai tur atklāts Lielā Darba noslēpums?
— Jā un nē!
— Runājiet! Runājiet drīzāk! Tā ir mūsu pēdējā cerība!
— Kā lai saka, tur stāstīts, kā pagatavot zeltu…
— Zeltu! … — visi sačukstējās.
— Jā, zeltu, bet šis noslēpums der Ēģiptes dievietēm, nevis mums, vienkāršajiem mirstīgajiem. Dieviete Izīda stāsta savam dēlam Horam, ka viņa pieprasījusi pirmās debess iemītniekam Amnailam atklāt noslēpumu, kā pārvērst sudrabu zeltā … Pirms noslēpuma atklāšanas Amnails piespiedis Izīdu zvērēt briesmīgu zvērestu, ka, izņemot karsti mīļoto dēlu, tā noslēpumu nevienam neatklās, un tad viņš Izīdai izpaudis: kā no cilvēka rodas cilvēks, no lauvas — lauva, no suņa — suns, tā no zelta..
— Nu!!! — vienā elpas vilcienā nopūtās alķīmiķi.
— … tā no zelta rodas zelts! Tas ir viss dievietes Izīdas noslēpums!
— Neticu! — skaļi noteica kāds alķīmiķis un, rokas uz krūtīm salicis, iznāca priekšā. — Kā tev var būt pazīstami alķīmijas slepenie dokumenti? Kā tev tie zināmi? No kurienes tu nāc? Kas tu tāds esi?
— Es esmu Justs Amedeo Mehānikuss, — mazliet kautrīgi es atbildēju.
— Mehānikuss?! — atskanēja balsis. — Slaveno adeptu pēctecis?
— Tu esi no mūsu cilts! Un tu kļuvi atkritējs?
— Viņš pats pierāda, ka Izīdas vēstule ir viltota! — nočērkstēja kāds alķīmiķis. — Paskatieties uz viņu, uz slaveno alķīmiķu adeptu un Sarkanā akmens īpašnieku pēcteci! Viņš mums stāstīja, ka lauva dzemdējot lauvu, suns — suni, bet viņš pats ir suns, kas izbeidz lauvu cilti! …. Ejam prom!
Alķīmiķi ietīsti jās noskrandušajos apmetņos un nekārtīgā bariņā izgāja no laboratorijas.
— Es nezināju, — Levols man sacīja, — ka tev ir sakari ar alķīmiju. . Bet kas tas par žurnālu, kas tev iedvesa tik daudz spēka?
— Tas? Tas ir «Žurnālu Žurnāls».
— «Žurnālu Žurnāls»? Nejoko! Tāda nav.
— Es nejokoju, tas ir krievu žurnāls. Taisni tā to sauc — «Žurnālu Žurnāls un Enciklopēdiskais Apskats». Tajā es uzgāju rakstu par Emmensu.
— Iedod man to žurnālu! Es tev atkal atdošu…
Levols piegāja pie zaļā aizslietņa un piestūma to pie
sienas. Dziļajā, aiz aizslietņa paslēptajā iedobumā pie maza galdiņa sēdēja rakstvedis ierēdņa mundierī. Kad es piegāju pie tā, ierēdnis mudīgi savāca stenogrāfis- kām zīmēm izraibinātās lapiņas.
— Vai jums izdevās visu pierakstīt? — Levols apjautājās stenogrāfistam.
— Jā, visu, — tas atbildēja.
— Pievienojiet šo žurnālu Emmensa lietai un parūpējieties, lai pārtulko šo Mendeļejeva kunga rakstu …
Ierednis paklanījies izgāja pa durvīm, kuras nosedza aizslietnis.
Ar alķīmiju sadurties man vairs neiznāca.
— Tēv, bet kāpēc Emmensam vajadzēja krāpties, viņš taču nespēja taisīt zeltu no sudraba?
— Biržas intereses … — atbildēja tēvs. *— Bizness, spekulācija. . Emmenss bija marionete zināmās rūdītās rokās. Kādiem lielfinansistiem bija svarīgi uz laiku samazināt zelta vērtību, radīt biržā paniku, to izmantot un par lētu naudu sapirkt zeltu. Tas arī tika sasniegts …»
Ar to beidzās termosā atnestās lapas. Viegli iedomāties, ar kādu nepacietību es un Kļimenko gaidījām uz Almas izveseļošanos. Drīz tā atlaba, sāka pamazītēm staigāt pa istabu. Beidzot Kļimenko pacietība bija galā, un viņš uzsāka Almas izjautāšanu pēc iepriekš sagatavotas «nopratināšanas» lapas. Jautājumus uzdeva tā, lai Alma ar galvas mājienu varētu atbildēt vai nu «jā», vai «nē». Taču jau ar pirmo jautājumu Kļimenko piedzīvoja neveiksmi. Viņš mēģināja izdibināt, pie kā atradies termoss. Kādus amatus un nodarbošanās viņš nenosauca! Alma pacietīgi kratīja galvu: «Nē, nē, nē…» Bet, kad Kļimenko pateica Almai, ka termosā atnestās lapiņas nav visas, ka to ir maz, tā it kā uzreiz saprata, ko no tās grib, un aizskrēja uz sētu.
Kļimenko to panāca un pierunāja nogaidīt pāris dienu.
Kādā jaukā rītā mēs par nepatiku Almai apmetām tai ap kaklu normālu kakla siksnu, un Kļimenko, to garā saitē turēdams, devās uz priekšu. Es centos turēties līdzi.
Alma izveda mūs ārā no pilsētas. Tikai tad, kad pagājām garām stacijas ceļiem, es sapratu, uz kurieni tā mūs ved.