Tālumā parādījās ar dzeloņstieplēm izvīts sīku akāciju žogs, bet aiz tā suņu ķērāja baltā mājiņa.
— Tagad ir skaidrs, kāpēc Alma nevarēja uzrādīt tās piekāvēja nodarbošanos, — Kļimenko noteica. — Droši vien te arī dzīvo tas pats suņu ķērājs, no kura jūs to nopirkāt?
Es nepaspēju atbildēt. No mājiņas iznāca garš vīrietis ar mednieka bisi rokā. Tas bija man pazīstamais suņu ķērājs. Alma pēkšņi rāvās uz priekšu ar tādu spēku, ka Kļimenko bezmaz vai pakrita. Par laimi saiti viņš no rokām neizlaida.
Tas Almu paglāba. Taisni mūsu priekšā no šāviena gaisā pajuka zemes.
— Ne no vietas! — uzsauca suņu ķērājs. — Nošaušu! Ar to suni lai nenāk man klāt!
Kļimenko pievilka sev klāt Almu, atraisīja kakla siksnu un pavēlēja:
— Skrej uz māju, Alma! Tikai uz māju!
Alma lēnām aizvilkās uz pilsētas pusi. Šad tad suns apstājās un parūca uz suņu ķērāju, bet Kļimenko sunim uzkliedza:
— Uz mājām, Alma, uz mājām!
Un tā atkal tecēja uz pilsētu. Drīz Alma vairs nebija redzama. Mēs piegājām pie suņu ķērāja. Bisi viņš turēja paceltu.
— Tad jūs man to suni uzrīdījāt? — viņš man jautāja. — Es laikam jums neesmu cilvēks? Man tas draņķis visas rokas sakodis. Nav tāda likuma, kas ļautu uz strādnieka cilvēku rīdīt suni!
— Es esmu izmeklētājs! — Kļimenko parādīja savu apliecību. — Iesim iekšā.
Mēs iegājām mājā.
— Lūdzu jūs sīkāk pastāstīt par šo suni, — Kļimenko sacīja.
— Ko tad es? Es, tā teikt, esmu suņu speciālists, bet lai es, biedri izmeklētāj, kādreiz kādu apvainotu? Lai šis te pilsonis jums, — suņu ķērājs norādīja uz mani, — pasaka! Vai kādreiz kādam viņa suni nebūtu atdevis, it nekad! Es taču arī jūsu suni palaidu …
— Bet vai neatceraties, kur jūs to noķērāt? — Kļimenko jautāja.
— Kur? … Nē, neatceros vis. Es, biedri izmeklētāj, daždien tos noķeru savus divdesmit. Vai var atcerēties!. . Tas gan droši, ka ieraudzīju to tās dienas rītā, kad šis. biedrs pēc tā ieradās. Suns skrēja pa ielu, kaut ko zobos saņēmis, bet mans vilku suns … man ir tāds
apmācīts suns Marss. Dikti gudrs dzīvnieks, biedri izmeklētāj, saprātīgs un mierīgs! Noķer kādu klīstošu suni, ņem un piežmiedz pie zemes. Bet es ar rīkiem klāt — caps… un krātiņā iekšā. Mans Marss, ieraudzījis šo te suni, izlec no ratiem un tam klāt! Tas ar manējo jau sāktu villoties, kad pamanīja mani un deva kājām ziņu, bet tai vietā bija pametis kādu mantiņu. Es sunim pakaļ, Marss aizskrēja priekšā un…
— Un ko suns nesa?
— Neko lielu, tādu kā ādas pudeli…
— Vai šo? — Kļimenko atvēra savu koferīti un izņēma termosu.
— Tas pats ir! — suņu ķērājs apliecināja. — Vai redzat, man līdz šim vēl visas rokas sakostas … Reiz es tātad braucu pa Stacijas ielu, un mans Marss pēkšņi ierūcas. Es skatos, pie slimnīcas stāv šis pats jūsu suns. Jūs, biedri, mani atvainojiet, es kā speciālists varu sacīt, ka suņi mēdz būt ļoti dažādi. Bet šoreiz, līdzko pametu acis uz to, roka necēlās. Suns nenolaiž acu no slimnīcas durvīm. Paskatās uz mani un nekust no vietas. Bet mani taču pazīst visi suņi! Vienīgi kāds pilsētā nejauši iekūlies muļķis pārskrien man pār ceļu. Citādi visi mani pazīst un mūk.. Vai nu kādu ziņu dod tie suņi, kas no rīta saķerti, vai arī tiem kāds instinkts.. Nu, bet jūsu sunītis pats pie manis bijis. Vajadzētu mani atcerēties! Paskatījās uz mani un atkal aizgriezās. «Grāb ciet! Grāb ciet, nav ko žēlot!» — tā domāju, bet izdarīt nevaru. Var teikt, pirmoreiz dzīvē palaidu suni. Skatos un domāju — sunim ir kādas bēdas: par sevi nerūpējas, ja no manis nebēg. To māc kādas svešas bēdas! Un neķēru! … Un tad pateicības vietā suns pirms dienām desmit ieskrien manā mājā, taisni iekšā istabā! Es tobrīd biju atlaidies pēcpusdienas atpūtā. Suns ieskrien — un tūlīt klāt pie galda. Sakampj to jūsu pudeli aiz siksniņas! Nu, tad es tam ar kruķi! Iznāca tāda cīņa, ka viss gāja pa gaisu, pāris reižu suns ieķērās man rokā. Es biju satvēris termosu, bet suns to paķer — un no istabas ārā. Man vispirms vajadzēja durvis noslēgt… Un aizskrēja. Vairs to netiku redzējis.
— Pastāstiet sīkāk par termosu.
— Nu, kad tas izjuka, tad tāda maza pudele man rokās vien palika. Bet no apvalka tik birst ārā tādi balti papīri. Jūsu sunītis saķer siksniņu — un laižas lapās …
— Kur ir tie papīri? Tās lapiņas?
— Papīri? … Tie, biedri izmeklētāj, nav mūsu mēlē rakstīti. Nav mūsu mēlē, es tos grozīju gan šā, gan tā. Arī burti nav mūsējie. Jādomā, papīri termosā sabāzti siltuma dēļ…
— Un jūs tās lapiņas aizmetāt?!
— Nu kā tad, aizmetu. «Gadies tu man vēlreiz pa kājām!» es domāju. Kaut mēnesi, tā domāju, bez trakumsērgas potēm pastaigāšu, bet nekā …
— Un kur jūs izmētāt? Tās lapiņas?
— Aiz mājas, bedrē …
Nekā, visas lapiņas nebija vis «aiz mājas bedrē», visas vis nebija! Vējš tās bija aizpūtis pa lauku, un mēs ilgi staigājām, tās kopā lasīdami. Jā, uz tām bija pierakstu turpinājums. Bet tas, ko mēs jau zinājām un kam, šķiet, nebija nekāda sakara ar notikumu uz ceļa, ieguva negaidītu un apbrīnojamu jēgu.
Turpmāk seko Kārļa Mehānikusa pierakstu turpinājums.
Septītā nodaļa iebrukums. — vecajā atanorā atkal kuras uguns
I
«1939. gada 1. septembra rītā telegrāfs atnesa ziņu, ka sācies vācu virspavēlniecības galveno spēku iebrukums Polijā. Satraukums un bailes pārņēma Beļģiju. Karaļa Leopolda pasludinātā «absolūtā neitralitāte» nebija drošs vairogs manai tautai. Napoleons bija nosaucis Beļģiju par Eiropas kaujas lauku, un mēs zinājām, ka pie kartēm novecojušie prūšu ģenerāļi un jaunie Hitlera iznireļi atkal ir gatavi «garāmejot iegriezties» ari pie mums. Hitlera vērmahta seifos glabājās ar lakas zīmogiem klātas paketes. «Atvērt Iks dienā,» stāvēja rakstīts uz katras no tām. «Iks diena» bija pienākusi …
Desmitajā maijā, mana tēva Justa nāves sestajā gadadienā, mani pamodināja Hitlera lidmašīnu dūkoņa. Dēls Jans ieskrēja pie manis ar veselu lēveni jaunu ziņu. Patiesība līdzinājās izpūstām tenkām, bet baumas pēc stundas jau kļuva par patiesību. Pirmā pasaules kara bēdīgās pieredzes bīdamies, kad karalis Alberts, dambjus uzspridzinājis, aizturēja Vilhelma armiju, šoreiz vācieši raidīja piķējošo bumbvedēju eskadriļas pret spridzināšanas stacijām, no kurām aizvijās vesels vadu tīkls uz fugasiem, kas bija paslēpti zem dambjiem un tiltiem. Beļģu armijas atbalsta punktu — Ebenas- Emaelas fortu ieņēma gaisa desants — vācu izpletņu lēcēji. Līdz zobiem apbruņotā fašistu armija, kas desmitiem reižu pārsniedza beļģu spēkus, gāzās iekšā Beļģijā. Visa operācija izrādījās tikai manevrs, kam vajadzēja slēpt nacistu ģenerālštāba patiesos nolūkus. Kad fon Boka armija sagrāba Lježu un Briseli, Antverpeni un Holandes Amsterdamu, fon Rundšteta armijas, izlauzušās uz Ardeniem, pa Francijas lauku ceļiem ātri trauca uz rietumiem, pamezdamas apjukušos un demobilizētos franču garnizonus betonētājos cietokšņos. Mūsu karabiedri no Britu ekspedīcijas korpusa muka uz Dinkerku. Kāšukrusts baltajā aplī nosedza manu zemi Hitlera štāba oficiālajās kartēs. .
Postošā «neiejaukšanās» politika, fašistu atbalstīšana pašā Beļģijā, militārā nesagatavotība, karaļa Leopolda III gļēvulība, kurš pat nespēja cīnīdamies atkāpties, kā to bija darījis karalis Alberts, noveda pie Beļģijas vislielākā nacionālā pazemojuma. Divdesmit astotajā maijā Beļģija kapitulēja.