— Nav nekā vienkāršāka, jāizdzēš tikai ieraksts.
— Protams, protams… Tātad — ja jūs rītvakar būtu brīvs.. varbūt desmitos?
— Esmu brīvs.
— Lieliski! Gaidīšu jūs klīnikā.
* * *
Kad Estergoms ieradās profesora Satajanas psihiatriskajā klīnikā, patoloģiskās neiroloģijas laboratorijā viss bija eksperimentam sagatavots..
Tukšā, spilgti apgaismotā hallē Estergomu sagaidīja nerunīgs asistents baltā virsvalkā ar baltu cepurīti galvā un baltās kurpēs ar mīkstu pazoli. Palūdzis inženieri nelielā kabīnē pārģērbties, asistents ar žestu aicināja viņam sekot. Viņi ilgi gāja pa tukšiem, klusiem gaiteņiem. Pa labi un pa kreisi virknējās vienādu baltu durvju rindas. Visds durvis bija aizvērtas. Kāda gaiteņa galā atradās platas kāpnes. Pa tām viņi nogāja dažus stāvus zemāk un nokļuva vēl garākā gaitenī. Un atkal — aizvērtu durvju virkne un absolūts klusums. Asistents nerunāja ne vārda. Uz baltās, nedaudz atsperīgās plastmasas nebija dzirdami pat soļu švīksti. Gaiteņa galā — atkal kāpnes un alkal gaitenis, līdzīgs iepriekšējam, un pēc tam vēl viens un vēl…
«Šķiet, ka lielākā daļa klīnikas pabūvēta zem zemes,» Estergoms nodomāja. «Halle bija pirmā stāva līmenī, bet mēs esam nokāpuši vismaz desmit stāvus zemāk. Te nu gan derētu lifts …»
— Mums diemžēl nav iespējams izmantot liftus, — pavadonis pēkšņi sacīja, it kā uzminēdams Estergoma domas. — Motori rada traucējumus …
— Tos var novietot ārpus ēkas, — inženieris iebilda.
— Tā jau ir izdarīts. Taču pašreiz tie ir izslēgti.
— Tātad tur — aiz šīm durvīm? … — Estergoms jautājoši uzlūkoja pavadoni.
— Tur ir … laboratorijas un … viņi…
— Profesora pacienti?
— Jā …
— Izskatās pēc … cietuma. .
— Zināmā mērā — laikam gan. . Daudzi no viņiem ir bīstami.
— Bet kāpēc tāds klusums?
— Klusums? — asistents tikko manāmi pavīpsnāja. — Ja jūs zinātu, kas notiek aiz daudzām šīm durvīm… Te ir ļoti laba skaņu izolācija.
— Vai gadās, ka no šejienes kāds.. iziet? — Estergoms juta, ka balss ir nepatīkami aizsmakusi, un bija spiests noklepoties.
— Protams, — pavadonis dzedri atbildēja. — Viņi visi noteiksi izies no šejienes. . Nu mēs esam klāt..
Viņš norādīja uz kādām durvīm, kuras tajā pašā mirklī bez trokšņa atvērās. Estergoms ieraudzīja apaļu, spilgti apgaismotu zāli. Vidū uz augsta, gluži tāda kā operāciju galda nekustīgi gulēja cilvēks, līdz pazodei apsegts ar baltu palagu. Noskūta galva. Ļoti bāla, nomocīta seja. Acis aizvērtas. Iezilganās lūpas cieši sakniebtas. Gar zāles sienām visapkārt stiepās pultis ar kontrolaparātiem, slēdžu rindām, ekrānu skalām, gaismas signālu tablo. Cilvēkam, kurš gulēja uz galda, virs galvas no griestiem nokarājās liela mirdzoša puslode. Tā atgādināja milzīga kukaiņa fasetaci. Sāņus uz mīksta šarnīru postamenta stāvēja balta kaste, līdzīga televīzijas filmēšanas kamerai bez objektīva. Blakus atradās liels ekrāns. No spīdīgās puslodes uz kasti stiepās tievi vadu pavedieni. Tā bija videomagnētisko ierakstu paātrināšanas aparatūra: pēdējais modelis, kuru Estergoms pavisam nesen bija pabeidzis un profesors Satajana vakar izbrāķējis. Pats profesors ar baltu cepurīti galvā, baltā virsvalkā sēdēja iepretim
ekrānam un laipni uzsmaidīja Estergomam. Laboratorijā atradās vēl divi asistenti, ģērbušies, tāpat kā Estergoma pavadonis, baltās drānās.
— Jūs esat precīzs, — profesors pieceldamies teica Estergomam. — Iepazīstieties — mani palīgi, viņi asistēs eksperimenta laikā.
Inženieris klusēdams palocījās.
— Iekams mēs sākam, man jūs vēlreiz jābrīdina: tas būs darba eksperiments … Nekas, kam jūs varbūt kļūsiet liecinieks … ē-ē… nedrīkst būt zināms atklātībai. Jūs nevienam to nedrīkstat stāstīt. Pat… piedodiet, jūsu cienījamam šefam ne. — No Satajanas lūpām nenozuda smaids, taču acis urbās Estergomā pētoši un vērīgi.
— Mani interesē vienīgi videosignālu kvalitāte un stabilitāte, — inženieris iebilda. — Viss pārējais uz mani neattiecas.
— Es runāju tieši par videosignāliem, — Satajana pamāja. — To stabilitāti un … saturu. Sis cilvēks, — Satajana norādīja uz galdu zāles centrā, — bija zinātnieks. Diezgan slavens… Viņš bija augstos amatos akadēmiskajā hierarhijā … Diemžēl pašreizējā eksperimenta stadijā mēs vēl nespējam izdarīt informācijas atlasi. Jūsu aparatūra uztver un atšifrē tikai atsevišķus — spēcīgākos — smadzeņu impulsus. Zināmā mērā tie ir nejauši, jo, es atkārtoju, šis cilvēks ir slims… Nedziedināmi slims no mūsdienu medicīnas iespēju viedokļa, Estergoma kungs. Es nezinu, ko šodien izdosies dabūt no viņa smadzeņu šūnām. Varbūt daži kadri jums liksies… savādi…
— Kā viņu sauc? — inženieris ātri jautāja. Viņam šķita, ka, izdzirdējuši šo jautājumu, Satajanas asistenti saskatās.
— Es jums apgalvoju, ka tam patlaban nav nekādas nozīmes, — Satajana laipni teica. — Viņu sauc par slimnieku. Viens no daudziem manas klīnikas slimniekiem. Šķiet, es jau minēju … personības «trīskāršošanos». Viņš uzskata sevi par vienu no faraona Ehnatona priesteriem, bet dažreiz par mežonir visparastāko mežoni… Apmēram agrā paleolīta laikmets… Daudz retāk viņa apziņa atgriežas un viņš saprot, kas bijis īstenībā un kur pašreiz atrodas … Tad viņš atstāj gluži normāla cilvēka iespaidu.
— Un patlaban?
— Tagad viņš ir iemidzināts. Es izdaru eksperimentus ar guļošiem.
— Bet kas viņš bija … pirms iemidzināšanas?
— Arī tam nav nozīmes … Viņa smadzeņu šūnas satur informāciju, kura kaut kādā veidā saistīta ar visiem trim stāvokļiem. Var iegūt jebkura viņa «es» videosignālus, pat kaut kādus citus, ar viņu tieši nesaistītus … Cilvēka smadzenes ir bezgalība, kurā mēs vēl tikpat kā neprotam orientēties..
— Tomēr jau esam pastiepuši pēc tās roku.
— Jāsaka paldies jūsu aparatūrai, Estergoma kungs … Ceru, ka tā palīdzēs ietikt šīs bezgalības labirintos. Kaut vai spert pirmos soļus..
— Šķiet, ka jūs to darījāt arī bez manas aparatūras.
— Ak, tā bija maldīšanās pa tumsu. Tikai tagad sāk mirgot gaisma. Vārga gaisma necaurredzamā tumsā… neskaitāmās paaudzēs pirms mums … Jā, jā nebeidzams telpas un laika labirints, kodēts dzīvas matērijas receklī, ko mēs saucam par smadzenēm. Kad izdosies iekļūt šī koda slēptuvēs, jā … tad būs iespējams daudz ko uzzināt, gandrīz visu..
Estergoms pārsteigts paskatījās uz profesoru. Smaids bija nozudis no Satajanas sejas. Viņa skatiens vērsās kaut kur virs inženiera galvas: nekustīgu, paplašinātu acu zīlīšu caururbjošs skatiens… Estergoms iekšēji nodrebēja. Pavīdēja doma, ka viņam ir darīšana ar ārprātīgo. Satajanas lūpas vēl aizvien kustējās. Viņš kaut ko čukstēja, bet vārdus vairs nebija iespējams saprast. Pēkšņi viņš papurināja galvu, it kā aizgainīdams kādu vīziju, un apjucis pasmaidīja.
— Piedodiet, es laikam skaļi prātoju. Man tā gadās. Ja jums nav iebildumu, ķersimies pie darba. Lūdzu visus
sagatavoties.. Uzmanību … sākam …
* *
Dažas nākamās stundas Estergomam šķita murgains sapnis, kurā reālās izjūtas, vārdi un tēli savijās juceklīgā un lipīgā kamolā ar kaut kādas citas — neizprotamas un briesmīgas — pasaules fantastiskiem rēgiem.
Kad fasetpuslodes tika nolaistas uz galda guļošajam cilvēkam pie pašas galvas un pie viņa pieres, pakauša un deniņiem pievienoti elektrodi, uz lielā, matētā ekrāna, kas bija savienots ar ierakstu aparatūru, uzzibsnīja gaisma. Sākumā pa ekrānu lēni slīdēja bezveidīgi dažādas krāsas plankumi un svītras. Tad to kustība paātrinājās.