Tie kļuva telpiski un sāka vīties krāsainās spirālēs. Spirāles griezās arvien ātrāk. Acs jau vairs nespēja uztvert nokrāsu un formu pārvērtības. Asistenti noliecās pār nekustīgo ķermeni, kura smadzenes patlaban bija šī savādā eksperimenta objekts. Satajana, plānās lūpas sakniebis, saspringto skatienu no ekrāna neatraudams, regulēja aparātu. Uz ekrāna joprojām bez skaņas plaiksnījās formu un krāsu bakhanālijas.
Aizritēja dažas minūtes. Krāsainie telpiskie plankumi un spirāles kustējās arvien ātrāk, krāsas saplūzdamas zaudēja spilgtumu, nobālēja, apdzisa. Tagad uz ekrāna irauksmaini plīvoja perlamutra liesmas mēles. Lāgiem starp tām izveidojās kaut kādas kontūras, tomēr tajā pašā mirklī to vietā radās citas un pazuda, iekams acs bija paguvusi tās noteikt. Satajana ar nemanāmām pirkstu kustībām vēl aizvien regulēja iekārtu. Vienu mirkli viņam izdevās noturēt uz ekrāna kaut kādu tēlu — Estergomam šķita, ka tā ir sievietes seja, — taču attēls tūlīt pazuda, to apdzēsa perlamutra liesma. Satajana uzmeta inženierim ašu skatienu, it kā teikdams: «Redziet nu.. Aizslīd … Vajadzīgs cits ātrums …»
Viņa pieri un seju klāja sīkas sviedru lāsītes.
Atkal pazibēja kaut kāds tēls un pazuda, iekams Estergoms paguva saprast, kas tas ir. Pēc tam vēl un vēl… Liesma uz ekrāna aprija tos ātrāk, nekā tie parādījās… Šķita, ka viņš redz kaut ko līdzīgu gaistošām atmiņām. It kā tas, kurš gulēja uz galda, mokoši pūlētos kaut ko atcerēties, bet nevarētu. Estergoms paskatījās uz galda pusi. Cilvēks nekustējās. Bālā seja bija mierīga. Acis aizvērtas. Kailās rokas izstieptas virs palaga. Ja uz ekrāna nevirpuļotu perlamutra liesmas, kas attēloja smadzeņu darbību, varētu domāt, ka šis cilvēks ir miris …
Estergoma skatiens nebija paslīdējis garām profesorā uzmanībai. Satajana sadrūma un kaut ko pateica asistentiem. Estergoms nesaprata vārdus, bet iespējams, ka Satajana bija runājis inženierim nesaprotamā valodā. Viens no asistentiem paspēra soli, nostādamies tā, ka aizsedza guļošā seju.
Pagāja vēl kāds brīdis. Aina uz ekrāna nemainījās. Perlamutra liesma žilbināja. Estergomam viegli noreiba galva, un viņš novērsās no ekrāna.
— Šodien neiznāk, — tajā pašā mirklī viņš izdzirdēja Satajanas balsi. — Nāksies… — Frāzes beigas Estergoms atkal nesaprata.
Viens no asistentiem klusēdams paņēma šļirci un iedūra adatu guļošajam rokā virs elkoņa. Cilvēks uz galda nepakustējās, taču ekrāns pēkšņi spilgti uzliesmoja un nodzisa.
— Tā, — Satajana teica. — Varbūt izdosies vismaz kaut ko uztvert…
Viņš atkal sāka manipulēt ar regulēšanas iekārtas kloķiem. Ekrāns lēnām iegaismojās. Tagad no tā lūkojās jaunas sievietes seja, saviebta mežonīgās šausmās. Ko redzēja šīs izvalbītās, asaru pilnās acis?
Estergoms atstreipuļoja atpakaļ… Galva uz ekrāna sāka trīsuļot, un sievietes mute pavērās mēmā neizsakāmu sāpju kliedzienā. Ja iekaisušajās smadzenēs, no kurām Satajana nupat bija izrāvis šo tēlu, skanēja arī sievietes kliedziens, ar to vien jau pietika, lai zaudētu prātu. Redzes lauks pārvietojās, un Estergoms saprata, kāpēc sieviete tā kliegusi. Viņu spīdzināja ar uguni… Vienu mirkli Estergomam šķita, ka viņš jūt degošas cilvēka ādas smaku. Viņu pārņēma drebuļi, un viņš novērsās.
— Kaut kas jauns, — atskanēja Satajanas mierīgā balss. — To mēs vēl neesam fiksējuši. Diemžēl atkal fragments..
Estergoms pacēla acis. Uz ekrāna plīvoja perlamutra liesmas. Tajā pašā mirklī tajās cita citu strauji nomainīja vesela virtene ainu un tēlu. Palmas žilbinošas saules gaismas pielieta smilšu tuksneša malā. . Koši zilas debesis virs smilšu pauguriem un tālē gaistošas pēdas. Kaut kādi pazemes labirinti, apakšā iesarkanu lāpu mēles. Brīnum daiļa sievietes seja, šķiet, tā pati, kas pirmajā kadrā, taču patlaban acis mirdz laimē, lūpas paveras skūpstam. . Tumsa, un atkal šī sieviete baltā, gandrīz caurspīdīgā tērpā: viņa iet lejā pa marmora kāpnēm pie zila, saulē vizuļojoša ūdens. . Kāds viņu lejā gaida. Vēlreiz tumsa, ātri pazib sejas, līdz ārprātam kroplīgas. Drausmīga spīdzināšana… Ķermeņi, kas lokās mokās. Notiesātos dzen uz nāves soda vietu. Laukumos trako ļaužu pūļi. Tālumā — sārti. . Milzum daudz sārtu. Auksts mēness apspīd krāsmatas. Galvaskausos tumši melnē acu dobumi. . Kaut kur trauc viļņi, un tiem līdzi pa sudrabotu mēness taku skrien melnas ēnas. Zelta zārkā tiek guldīts nekustīgs ķermenis, ietīts plīvuros… Zemu pār mirušu namu gruvešiem klājas dzelteni dūmi, uz ielām trūd līķi.. Atomsprādziena sēne, apžilbinoši uzliesmojumi un atkal līķi, nez uz kurieni rāpojoši kropļi, netī
rumos slīkstoši grausti… Kāda Estergomam apbrīnojami pazīstama seja. Satajana? Jā, protams, no ekrāna smaidīdams lūkojas Satajana… Otrs Satajana sasprindzis un koncentrējies sēž tepat blakus … Atkal liesmu deja. Auditorija … Pār piezīmēm nolīkuši studenti. Uz tāfeles rasējumi … Bezveida lektors kustina lūpas … Pēkšņi Estergomam šķiet, ka viņš ir piedalījies šajā lekcijā. Vai tas nav viņš pats — tur, trešajā rindā?… Attēls krasi mainās… Galds pie plaši atvērta loga. Aiz tā salijuši zari, lietus lāses uz nodzeltējušām lapām. Uz galda papīra loksnes. Kāda roka tās pārklāj ar matemātikas formulu simboliem. Formulas … Formulas … Arī tās ir apbrīnojami pazīstamas … Estergoms pūlas aptvert to jēgu … Atkal šī sievietes seja … Piepeši Estergoms saprot, kāpēc tā viņu tik ļoti pārsteigusi. Viņš kādreiz ir redzējis šo sievieti. Bet kad un- kur? … Liesmas, tumsa, vēlreiz liesmas — un pēkšņi spokains skelets, kas lēni slīd melnajās debesīs virs baltiem marmora kapu pieminekļiem …
Apstulbušā inženiera apziņā ielaužas kaut kas līdzīgs vaidam. Viņš paceļ galvu un paskatās atpakaļ… Uz galda kā loks izliecies krampjos sarautais guļošā ķermenis. Viens no asistentiem tur viņu aiz kājām, otrs pie galvas. Viņa lūpas ir sakodītas līdz asinīm, seja moku izķēmota.
— Izbeidziet! — Estergoms, pats sev negaidot, iekliedzas. — Tūlīt pārtrauciet! … Pārtrauciet…
Kliedziens iznāca spiedzīgs, ass un aprauts.
Atskanēja kluss klikšķis. Ekrāns nodzisa. Satajana uzmanīgi lūkojās inženiera sejā, kas bija līķa bālumā.
— Mans draugs, kas jums noticis?
Estergoms izņēma kabatlakatu un sāka slaucīt nosvīdušo pieri.
— Man nekas nav noticis, bet man šķita, ka viņš, — Estergoms norādīja uz galdu zāles vidū, — ka… tas ir pārāk mokoši. Paskatieties, kas ar viņu noticis!
— Kas noticis? Nekas. Viņš guļ…
— Bet viņš taču … Es pats redzēju …
— Nomierinieties… Viņš neko nejūt. Tas viss, — profesors pamāja uz ekrānu, — ir slēpts dziļi viņa smadzenēs, un viņš pats gandrīz neko nenojauš. Jūsu smadzeņu šūnās varbūt slēpjas vēl briesmīgāki ieraksti. Arī jūs tāpat neko par tiem nezināt… Un tas ir labi. Ja būtu citādi, cilvēki zaudētu prātu. *. no pārliecīgas in
formācijas, kas viņiem nebūt nav vajadzīga… Cilvēkam pietiek ar savas paaudzes gūto pieredzi.
Estergoms piecēlās un sāka staigāt pa laboratoriju. Pameta acis uz galda pusi. Cilvēks nekustējās. Nāves bālā seja bija mierīga.
— Jūs. satriecis ieraksts, — Satajana mierinoši sacīja. — Jūs uzstājāt, un es biju spiests piekrist.. Pagaidām tas viss ir ārkārtīgi nenoteikti. Vēlreiz atkārtoju, ka es nezināju, vai mums izdosies kaut ko no viņa dabūt..