— Kungi, es pārkāpju visus noteikumus, šeit ierazdamies, — viņš asi teica, vērsdamies pie Galvenā Padomnieka. — Es nedrīkstu atstāt savu vietu pie.. operējamā galvgaļa. Jūs, protams, vēlaties zināt, kāpēc ekrāns ir tukšs, kāpēc dižā Itumoro mantinieku smadzenēs pagaidām nav izdevies pārslēgt nevienu informācijas indeksu? Kungi, es to nezinu. Man tas ir tāds pats pārsteigums kā jums. Taču tagad es vairs nevaru pārtraukt operāciju. Atliek vienīgi būt pacietīgiem un gaidīt.
— Ko tad gaidīt? — Galvenais Padomnieks piemiedza acis.
— To, kam jānotiek!
— Izsakieties precīzāk! Itumoro nāvi? Šis brīdis taču ar katru mirkli tuvojas? Vai tā nav?
— Jā.
— Bet varbūt viņš jau ir miris, un tādēļ mēs uz ekrāna neko neredzam?
— Viņš ir dzīvs … Vēl ir dzīvs …
— Vai jūs, profesor, par to esat pārliecināts?
— Jā.
— Jus varētu mums to pierādīt, viņu pamodinot un liekot pateikt dažus vārdus?
— Jā, bet tas var paātrināt beigas. Daļa viņa smadzeņu taču ir jau izslēgtas.
— Jūs gribat teikt — tukšā daļa?
— Es runāju par to daļu, no kuras mēs neieguvām nekādu informāciju. Šīs smadzeņu daļas šūniņas esam jau sabojājuši operācijā.
— Bet tajās nebija informācijas. Vai tā nav? Jā vai nē?
— Neviens to prec.īzi nezina un nevar zināt, — profesors klusu sacīja. — Cilvēka smadzenes ir — bezgalība. Mēs esam iemācījušies iegūt no tām tikai to, kas, ja tā var teikt, guļ virspusē, kas saistīts tikai ar noteikta cilvēciska indivīda darbību. Katrā smadzeņu šūnā ir milzum daudz citas informācijas, kuru mēs vēl neprotam iegūt. Konkrēti es domāju to informāciju, kas saistīta ar mūsu neskaitāmo priekšteču pieredzi. Tas viss ir kaut kur dziļi saglabāts, taču mēs līdz tam vēl neesam tikuši. Kungi, es sāku domāt, ka Itumoro smadzenēm piemīt kādas īpatnības, kuru nav parastām cilvēka smadzenēm. Varbūt viņa smadzeņu šūnās nekas neatrodas virspusē un informācija, kas saistīta ar viņa personisko pieredzi, nav atdalāma no senču uzkrātās informācijas. Tā varētu izskaidrot viņa ģenialitāti, bet līdz ar to tiktu noliegta jebkāda cerība uz veiksmīgu operāciju. Varbūt Kiki Itumoro ir viens no tiem nedaudzajiem, kuru mantojums ir mums pārāk liels. Tik liels, kungi, ka mēs vēl neesam spējīgi to izmantot.
— Vai jums, profesor, tas viss nevarēja ienākt prātā. mazliet agrāk? — Galvenais Padomnieks caur zobiem nošņāca. — Kaut vai, piemēram, vakar, vismaz šorīt?
— Kas tad būtu citādi? Mēs taču to dziļi noslēpto informāciju neprotam dabūt laukā. Turklāt mani apsvērumi ir vienīgi hipotēze. Jums būtu tiesības tam nepiekrist.
— Ko lai iesāk?
— Es jau teicu — tikai jāgaida.
— Kāda viņa smadzeņu daļa jau izslēgta, tas ir, citiem vārdiem, — jau mums zaudēta?
— Apmēram viena ceturtā daļa. Ja atmiņas šūnās nav informācijas, operācijas gaita ārkārtīgi paātrinās. Ja mēs iegūtu informāciju, process būtu desmitiem reižu lēnāks.
— Pamodiniet viņu!
— Tās var būt beigas.
— Tik un tā pamodiniet! Es gribu dzirdēt viņa balsi. Gribu pārliecināties, ka viņš ir dzīvs, ka viņš nav zaudējis spējas domāt. Varbūt jums izdosies vismaz pēc tam no vioa kaut ko iegūt. Cik drausmīga bezjēdzība! Nedabūt ne mazākās kripatiņas derīgas informācijas no cilvēces dižākā prāta! Ņemiet vērā, mums visiem, kas esam te klāt, šī neveiksme draud ar pamatīgām nepatikšanām. Pavēlu nekavējoties viņu uzmodināt!
— Vai jūs uzņematies atbildību?
— Jā, jā! Modiniet! Tūlīt pat! Kad izslēgsiet viņam pusi smadzeņu, būs jau par vēlu.
— Paklausu jums, Padomnieka kungs.
— Es gribu personiski piedalīties viņa pamodināšanā.
— Nāciet man līdzi!
* * *
— Redziet nu, jūs varējāt pats pārliecināties, Padomnieka kungs. Es darīju visu, kas ir manos spēkos. Viņš elpo, un sirds pukst gandrīz normāli. Bet vai mums izdosies nodibināt ar viņu kontaktu, izdzirdēt viņa.balsi? …
— Ko jūs īsti gribētu dzirdēt no mirstošā Kiki Itumoro? — kā vēja pūsma atskanēja kluss čuksts. — Kādēļ es negribēju atdot jums savas domas?… "Es jau esmu tās atdevis saviem skolēniem. Viņi ir mani mantinieki. Vai dzirdat? Tikai viņi un neviens cits. Es zinu visu, ko jūs patlaban domājat. Lasu jūsu domas labāk nekā jūs paši. Muļķi! Iemidzinājāt mani, lai padarītu pasīvu manu saprātu, lai aplaupītu to ar alkatīgajām rokām, kā esat aplaupījuši tēvu seifus, kā aplaupījāt simtiem citu cilvēku, kas vājāki par jums. Jūs uzdrīkstējāties tuvoties vissvētākajam — cilvēka iekšējai pasaulei — un gramstāties pa to ar kāriem pirkstiem… Es atradu veidu, kā padarīt jūs nekaitīgus, šakāļi. Katra cilvēka iekšējā pasaule atkal kļūs neieņemama citadele. Tev taisnība, esku- lap! Savu pieredzi var padziļināt un pilnveidot, harmoniski to savienot ar neskaitāmu bijušo paaudžu pieredzi… Tad tā negulēs virspusē, nekļūs par parazitējošu tārpu ēsmu.. Esmu spēris tikai vienu soli šajā ceļā, tā ka pratu izjaukt visas jūsu viltības. Iemācīju to arī saviem skolēniem. Manas smadzenes ir jums droši slēgtas. Un viņi būs vēl spēcīgāki. . Vai to jūs gribējāt izdzirdēt?.. Jā, tieši to … Bet tagad es jūs atstāju. Ar sava saprāta spēku es piespiedīšu sevi nomirt tieši tagad, kad esmu jums visvairāk vajadzīgs … Beigas…
— Ko jūs stāvat, profesor! — Galvenais Padomnieks iekliedzās. — Kaut kas jādara, viņš, kā rādās, patiešām mirst…
— Ser, viņš jau ir miris, — profesors teica. — Operācija beigusies. Pamodiniet mantiniekus! Itumoro nav atstājis viņiem mantojumu …
KLUSĀ OKEANA KRĀTERIS
Tas bija īss rakstiņš rīta avīzē — tikai desmit rindiņas astotās lappuses pašā apakšā. Uzmanību saistīja pazīstams vārds — Muai. Muai — tas ir atols Klusā okeāna ekvatoriālajā rajonā. Reiz man gadījās tur būt… Šīs korespondences virsraksts skanēja tā: «Vai pastāv Muai sala?»
Neviļus paraustīju plecus … Atkal kaut kāda preses pīle! Vai tiešām žurnālisti domā, ka rīta laikrakstu lasītāji ir muļķi? … Pirms piecpadsmit gadiem mēs izdarījām urbumu koraļļu salā Muai. Firmas vadītājs bija iztēlojies, ka Muai rifs balstās uz zemūdens" kimberlīta vulkāna. Toreiz — pēc profesora Hombija atklājuma — visi fantazēja par kimberlīta vulkāniem. Klīda valodas, ka šo vulkānu lavā esot vairāk dimantu nekā caurumu Holandes sierā.
Ģeologi vēl šobaltdien strīdas, vai Klusā okeāna dzelmē ir kimberlīta vulkāni. Lai strīdas! Man toties itin labi ir zināms, ka Muai cokolu veido parasts olivīna bazalts. Kas attiecas uz citiem zemūdens vulkāniem… Vienīgais apliecinājums var būt tas, 'ko teica profesors Hombijs. Ceru, ka viņam nebija iemesla mani mānīt…
«Vai pastāv Muai sala?» Ko tu neteiksi! … Uzliku brilles, iedzēru malku kafijas un pārlaidu acis sīkajām, skopajām rindiņām …
Ak tā gan! … Raksta autoram esot tiesības šaubīties … Iznāk, ka neveiksmīgais eksperiments ar ūdeņraža raķeti, kas novirzījās no kursa, nav bijis tik nekaitīgs, kā to pirms mēneša vienā balsī apgalvoja ģenerāļi. Sasodīts! … Vajadzēja padomāt, iekams uzsāka šos nolādētos eksperimentus virs Klusā okeāna … Viņi taču sakūra savu elles katlu netālu no Muai. Ja es būtu laikus pastāstījis, ko zinu … Protams, esmu vainīgs … Nedrīkstēju klusēt.
Jutu, ka nespēju sakopot domas… Vai patiesi taisnība? … Tas nav ar veselu prātu aptverams … Ne vienu reizi vien grūtā brīdī biju atcerējies Ku Maru un Vistaisnīgāko, un visus citus … Tad man kļuva vieglāk ap sirdi. Dažbrīd pat iešāvās galvā doma: vai man nevajadzētu braukt atpakaļ uz Muai? Šķiet, tikai tagad es sapratu, ko man nozīmē piecpadsmit gadu vecas atmiņas.