— Kā palīdzēt? — Ku Mars jautāja. — Es neprotu durt tāds caurums.
— Aizved mūs tūlīt pat pie valdnieka.
— Bet ja es nepalīdzēt? — Ku Mara balsī bija dzirdams neslēpts izsmiekls.
— Tad es izurbšu caurumu… Nolaidīšu pa to visu ūdeni, kas ir šajā okeānā, visas zivis un visus bruņurupučus. Jums vairs nebūs jūras.
Ku Mars kaut ko ātri pateica saviem draugiem. Puišeli aiz smiekliem sāka sprauslāt, pietupās un sita ar plaukstām sev pa brūnajiem ceļgaliem.
— Mans vecs vecmāte, — Ku Mars loti nopietni ierunājās, — kad biju pavisam, pavisam maziņš, stāstīja vecs, vecs pasaka. Viens liels pērtiķis sadusmojies un gribējis izdzert vesela jūra. Dzēris, dzēris, pārsprādzis tas te… — Ku Mars uzsita sev pa vēderu. — Iekritis jūrā, zivis viņu apēdis. Labs pasaka, vai ne?
Mēs dzēlīgi vīpsnājām, bet Pīters neapvainojās.
— Izrādās, ka tu neesi muļķis, — viņš noteica, uzsizdams Ku Maram pa plecu. — Kā tad būs? Iesim pie valdnieka?
— Nedrīkst, — Ku Mars kategoriski iebilda. — Es teicu taisnība. Nemaz nedrikst… Nemaz, nemaz, nemaz …
«4. janvāris. … Pagājušas divas nedēļas, kopš izkāpām uz salas, bet darbs nav pavirzījies uz priekšu ne par soli. Ku Mars nebija mūs mānījis: izrādījās, ka tikt audiencē pie šejienes varasvīriem ir grūtāk nekā dabūt Romas pāvesta svētību. Šis Vistaisnīgākais nebāž degunu laukā no savas kotedžas. Bet iekļūt kotedžā nav iespējams, ja negribam uzsākt kautiņu ar sargiem.
Pie ieejas verandā visu laiku dežurē divi salas «gvardes» puiši. Viņi stāv, plati iepletuši brūnās, basās kājas. No greznajiem, ar zeltu izšūtajiem kamzoļiem rēgojas īsas, baltas audekla bikšeles. Sprogainos matus sedz spoži nospodrinātas ugunsdzēsēju ķiveres ar spalvām, bet no dzeltenām makstīm pabāzuši melnos spalus automātiskie valteri. Sargkareivji ir uzpūtīgi un nerunā ne vārda. Mums negadījās redzēt, kā viņi nomainās. Es vispār neredzēju, ka Muai «gvarde» būtu lielāka par šo brašo pāri… Tagad jau es labi pazīstu daudzus vienīgā ciemata iemītniekus. Tie ir jautri, sabiedriski puiši, vienmēr gatavi palīdzēt, viņi nicina jebkuru apģērbu un valkā vienīgi baltas, īsas audekla bikšeles. Pīters apgalvo, ka pie Vistaisnīgākā no taisnīgajiem, visgudrākā no gudrajiem rezidences stāvot sardzē pēc kārtas visi Muai vīriešu kārtas iedzīvotāji, kas vecāki par četrpadsmit gadiem. Ja tā ir taisnība, tas nozīmē, ka, mainoties sardzei, viņi nodod cits citam ne vien platās jostas un valterus, ar zeltu izšūtos kamzoļus un vara ķiveres, bet arī savu vareno augstprātību, kuras katram pietika vienīgi goda sardzes laikam. Starp citu, šie Muai iedzīvotāji ir pamatīgi viltnieki … Pats savādākais, ka viņi kategoriski atsakās būt vidutāji starp mums un savu valdnieku. Nelīdz ne pierunāšana, ne dāvanas…»
Atceros, kā salinieki purināja sprogainās galvas un atkārtoja vienu un to pašu frāzi:
— Nedrīkst! Nemaz nedrīkst…
Tiklīdz kāds no mums tuvojās Vistaisnīgākā rezidencei, nerunīgie un uzpūtīgie sargi sāka atpogāt valteru makstis.
Tomēr citādi mums sākumā nebija ne mazākā iemesla sūdzēties par saliniekiem. Viņi aicināja ciemos, pacienāja ar dažādiem gardumiem un alu, dejoja mums pai godu. Taču katru reizi, tiklīdz sāku runāt par tikšanos ar valdnieku vai lūdzu, lai nāk palīgā pārnest urbšanas iekārtu, «dzelzs aizkars» aizvērās. Salinieki labprāt palīdzēja uzsliet teltis, atstiepa akmeņus, lai mēs varētu ierīkot pavardu, pārnesa uz nometni kastes ar produktiem Bet, lai arī kā centāmies viņus pierunāt, neviens nevēlējās pieskarties urbšanas caurulēm un iekārtai.
Lādēdamies stiepām paši uz saviem pleciem smagās kastes, urbšanas torņa stieņus un posmus. Tas bija velnišķīgi grūts darbs, ņemot vēl vērā mitro tveici, irdenās smiltis zem mūsu kājām un trīsceturtdaļjūdzes no izkraušanas vietas līdz laukumiņam pie nometnes, kur bijām paredzējuši montēt urbšanas iekārtu. Transportēšana vilkās briesmīgi lēni; nedēļas laikā nebijām pārnesuši ne desmito daļu no tā, kas bija krastā. Mani puiši noskuma.
— Nē, šef, tā vairs nevar turpināties, — kādu rītu pavēstīja Pīters, nomezdams karstajās smiltīs garu stieni, kuru kā nēšus bija atstiepis uz pleciem.
Pīteram pakaļ atvilkās Džo, salīcis zem smagas kastes ar instrumentiem. Nolaidis kasti smiltīs, Džo notupās uz pirkstgaliem un, ne vārda neteicis, aizsmēķēja.
Pīters saīdzis lūkojās tukšajā okeānā. Džo pielieca galvu un, lūpas kustinādams, sāka lasīt uzrakstu uz kastes. Pēc tam, uzmetis man jautājošu skatienu, viņš pavērsa acis uz Pīteru.
Mana palīga izklaidīgais skatiens klīda kaut kur smago, zilpelēko bangu dzirkstošajā klajā.
Džo klusu ieklepojās.
— Pīter, paklau, ei, Pīter, cik komplektu no šā te mēs paņēmām? — Viņš uzsita ar plaukstu pa kasti, kuru nupat bija atnesis.
Pīters pameta acis pār plecu.
— Stulbs jautājums … Cik? Skaidrs, cik, — vienu! …
— Nē, Pīter, atceries precīzi, cik, — Džo saudzīgi uzstāja. — Cik?
— Ko tu piesienies! — Pīters aizsvilās. — Tā ir rezerves zobratu kaste.. Skaidrs, ka viena pati vien bija.
— Nav vis viena! — Džo iebilda. — Es jau stiepju šurp trešo kasti. Vai tu vari aptvert, stiepju un domāju: kāpēc mums vajag tik daudz rezerves zobratu?…
— Šef, viņam aiz karstuma jau rādās, — Pīters sadrū- mis paskaidroja un novērsās.
— Nav vis no karstuma, — Džo apvainojās. — Es runāju taisnību … Goda vārds, trešā …
— Džo, tas nevar būt, — es teicu. — Bija tikai viena kaste ar rezerves zobratiem. Jūs kaut ko esat sajaucis.
— Neesmu vis sajaucis, šef, — Džo nepiekāpās, izbrīnā mirkšķinādams acis. — Piedodiet, bet es patiešām neesmu sajaucis. Vai gribat, lai parādu?
— Nu tad parādi, parādi! — Pīters, nospļāvies caur zobiem, novilka.
Džo, neteikdams ne vārda, piecēlās un sāka aplūkot laukumu, kur bijām sakrāvuši visu atnesto. Tad viņš ņēmās gramstīties ap kastēm.
— Kā tad ir? — Pīters pēc brītiņa apjautājās.
Džo mulsi noklepojās un, zobus sakodis, devās uz piestātni.
— Tā vairs tālāk nevar turpināties, — Pīters pieceldamies atkārtoja. — Puišiem jau skrūvītes sāk birt. Kaut kas jāizdomā, šef.
Un Pīters lēnā gaitā devās pakaļ Džo pa balto, smilšaino krastmalu.
Vakarā sarīkojām apspriedi. Pīters runāja pirmais un ierosināja ar varu ielauzties vadoņa rezidencē un pieprasīt, lai ļauj tikties ar Vistaisnīgāko.
Pajautāju, kādas ir pārējo domas.
Tobijs, kā parasti, klusēja. Viņš neatbildēja uz manu jautājumu, tikai pārlika apdzisušo pīpi no labā lūpu kaktiņa uz kreiso un paraustīja plecus.
Džo atbildēja uz jautājumu ar jautājumu:
— Bet ja nu šaus?
— Vispirms taču gaisā… — Pīters viņu nomierināja.
— Ko no šiem var zināt, — Džo aizvien vēl šaubījās. — Rēķini, kā gribi, mēs esam četri, bet viņiem sanāks vismaz četrdesmit vīru… Turklāt mēs jau esam tādi kā viesi…
— Tas ir pats galvenais, — es teicu. — Mēs šeit esam ciemiņi… Kaut arī nelūgti, tomēr ciemiņi. Tāpēc uzve- dīsimies pieklājīgi. Nav nekāds joks uzsākt karu … Mēģināsim sasniegt mērķi miera ceļā. Rītdien aiziešu vēlreiz uz ciematu un pacentīšos satikt kādu no Vistaisnīgākajam tuvu stāvošām personām. Tādiem taču ir jābūt? Paņemšu līdzi dāvanas. Papūlēšos pierunāt…
— Ja uz pusdienām, šef, nebūsiet atpakaj, iesim jūs izpestīt, — Pīters pavēstīja.