Drīz vien Ku Mars kaut kur nozuda. Pusdienās neviens viņu neredzēja.
Kad tveice norimās, sākām atkal strādāt. Pie mašīnas nostājās Pīters. Es apsēdos zem sauljuma, lai aprakstītu nesen izvilktos paraugus.
Pēkšņi kāds mani uzrunāja. Balss bija nepazīstama. Atri paskatījos atpakaļ. Zem sauljuma lūkojās plecīgs neliela auguma cilvēks baltā audekla kreklā un šortos. Uz galvas dižojās maza, balta panama. Acis slēpās aiz tumšām brillēm. Pēc izskata viņam varēja dot apmēram piecdesmit gadu, lai gan varēja būt arī daudz vairāk. Gludi skūto seju, rokas un kājas klāja tumši brūns tropu iedegums. Tomēr es ne mirkli nešaubījos, ka viņš ir baltais.
— Esiet sveicināti, ser, — svešais pieklājīgi sacīja angļu valodā. — Ceru, ka neesmu jūs iztraucējis. Mani sauc Karlsons. Deivuds Karlsons.
«Laikam Vistaisnīgākā padomnieks,» man iešāvās prātā.
— Ļoti patīkami, — es piecēlos un atņēmu sveicienu. Paspiedām viens otram roku, un es pateicu, kā mani
sauc.
— Ak, es jau jūs pazīstu! — Karlsons pasmaidīja. «Kā nu ne,» es nodomāju. «Interesanti, kur tu pusotra
mēneša slēpies? Un galvenais — kādēļ?» Karlsons it kā nolasīja manas domas.
— Man jau sen pastāstīja par jums un jūsu biedriem, — viņš paskaidroja. — Bet es pats tikai vakar atgriezos salā. Biju … uz kaimiņu atola.
«Sitās pasakas tu vari pūst savai vecaimātei!» es nodomāju. Taču viņam pieklājīgi teicu:
— Ļoti patīkami ar jums iepazīties. Arī es nojautu, ka
jums jāatnāk. Jūs laikam esat šejienes valdnieka padomnieks?
— Gan jā, gan nē, — Karlsons kautri pavēstīja, apsēzdamies zem sauljuma.
— Vai kaut ko iedzersiet?
— Pateicos. Es dzeru tikai ūdeni. Tīru jūras ūdeni.
— Jūras ūdeni? — man paspruka.
— Kādēļ jūs par to brīnāties? Ikviens, ja tikai vēlas, var pieradināt savu organismu lietot jūras ūdeni. Viss1 atkarīgs vienīgi no ieraduma. Jūras ūdens pat ir veselīgāks organismam nekā saldūdens. Daudzu salu iemītnieki dzer jūras ūdeni, ja tuvumā nav saldūdens. Bet man tas jau ir kļuvis par ieradumu.
— Ak tā? — es sacīju, lai tikai kaut ko teiktu.
Brīdi klusējām. Kā viesmīlīgs saimnieks mēģināju atjaunot sarunu:
— Vai jūs jau sen dzīvojat salās?
— Jā.
— Droši vien bieži braucat uz kontinentu atpūsties — uz Eiropu vai Ameriku, vai ne?
— Nē.
Tā kā viņš nebija īpaši daiļrunīgs, ja interesējos par viņu pašu, mēģināju mainīt sarunas tēmu:
— Šķiet, ka laiks pasliktinās. Baidos, vai nesāksies viesuļvētra. Tornis nav sevišķi droši nostiprināts.
Karlsons pārlaida urbšanas tornim pētošu skatienu.
— Izturēs. Tam ir lieliska konstrukcija. Laikam jaunākais modelis?
— Visjaunākais. Atvieglota tipa konstrukcija.
— Jā, jā… — Karlsons pamāja ar lietpratēja izskatu. — Beidzot ir iemācījušies taisīt urbšanas iekārtas. Pirms piecpadsmit gadiem par tādām nevarēja ne sapņot. Bet kā ar dziļumu?
— Aprēķināts līdz pusotram kilometram, bet, ja labi grib, var tikt līdz diviem. Tiesa gan, jo dziļāk, jo ātrums daudz lēnāks …
— Protams! — viņš atkal pamāja. — Par laiku gan neraizējieties. Tuvākajās nedēļās tas nemainīsies.
— Vai jums ir ziņas tik tālu uz priekšu? — es brīnījos. — Šeit, salās, tāda prognoze?
— Jā, turklāt pilnīgi droša. — Karlsons daudznozīmīgi pacēla pirkstu.
— Mēs regulāri klausāmies laika ziņas pa radio, — es ieminējos. — Sim rajonam tās ir ļoti nenoteiktas un allaž īslaicīgas.
— Vai jūs runājat par radiostaciju, kas atrodas Takuo- bas salā? — Karlsons nicīgi atmeta ar roku. — Ko šie sajēdz!
— Tur ir tuvākā meteoroloģiskā stacija. Citi avoti man nav zināmi.
— Jā, jā, bez šaubām, — viņš teica. — Taču Klusā okeāna šajā daļā ir īpaša klimatiskā zona. Cikloni mūs parasti neskar. Takuobas prognozes Muai neder. Mums jāsastāda pašiem savas. Ja vēl kādu laiku te uzkavēsieties, jūs pārliecināsieties, ka tās ir diezgan precīzas.
— Esmu spiests šeit uzturēties, — es uzsvēru vārdu «spiests». — Urbums vēl nebūt nav pabeigts.
— Tātad jūs esat apņēmības pilns atklāt Muai vulkāna cokolu? — viņš jautāja vienaldzīgā tonī.
«Oho!» es nodomāju. «Vistaisnīgākais ir precīzi atstāstījis mūsu sarunu.»
— Man dots tāds uzdevums, — es paskaidroju, ar zīmuli vilkdams smiltīs atola šķērsgriezumu.
— Tātad, tiklīdz jūs pārliecināsieties, ka Muai cokolu veido parasts bazalts, nevis kimberlīts, kas satur dimantus, jūs pārtrauksiet urbšanu un aizbrauksiet no salas?…
Pārsteigts paskatījos uz Karlsonu… Bet viņš uzmanīgi pētīja manu zīmējumu smiltīs.
— Paklausieties, Karlsona kungs, — es teicu. — Precizēsim mūsu … hm … spēli. Vai jums kaut kas ir zināms par Muai atola uzbūvi?
— Pieņemsim.
— Bet šeit taču nav izdarīts dziļurbums?
— Dziļais … nē.
— Tomēr jūs zināt, uz ko balstās salas koraļļu rifs?
— Pieņemsim, ka zinu.
— Un jūs to varētu pierādīt?
— Varu jums iedot dažus metrus paraugu — visparastāko Klusā okeāna tipa bazaltu.
— Kādēļ?
— Lai pierādītu, ka jūs esat tikuši klāt Muai cokolam. Kādā dzijumā tas atrodas, to jūs pats izdomājiet. Jūsu firmai taču nepieciešams saņemt cokola iežus un pārliecināties, ka šeit nav vērts meklēt kimberlītus.
— Paklausieties, vai jūs …
— Nē, vispirms uzklausiet manil Pirmām kārtām
neiedomājieties, Ka es jums piedāvāju blēdīgu darījumu. Es vienīgi gribu, lai jūs ātrāk braucat prom no šejienes.
— Tātad …
— Pagaidām vēl nav nekādu «tātad». Kādā dziļumā jūs cerat sasniegt… vulkāniskos iežus?
Es paraustīju plecus.
— Neviens no mums to precīzi nezina, pat firmas galvenais ģeologs ne. Varbūt no piecsimt līdz tūkstoš piecsimt metriem…
— Ļoti labi, — Karlsons teica, izņemdams man no rokām zīmuli. — Viss droši vien tā būtu, ja zem Muai rifa atrastos taisns vulkāna konuss. Bet ja šis konuss, piemēram, vulkāna izvirdumā vai no viļņiem jau pirms rifa veidošanās ir sabrucis?
— Tad var būt diezin kas …
— Tieši tā, — viņš piekrita. — Es atļaušos mazliet palabot jūsu zīmējumu. — Karlsons uzvilka smiltīs dažas līnijas. — Ko jūs tagad teiksiet?
— Tagad jebkurš profāns pateiks, ka jāurbj šeit — salas rietumu daļā. Austrumu daļā vulkāniskie ieži ir pārāk dziļi.
— Lieliski. Esmu ar mieru ielikt jums teicamu atzīmi ģeoloģijā, tikai… ir viens «tikai». Rietumos jūsu urbums sasniegs vulkāniskos iežus nelielā dziļumā vienīgi tad, ja urbsiet vertikāli. Pievērsiet uzmanību, ka zīmējumā esmu attēlojis vulkāna konusa nogāzi pietiekami stāvu. Ja urbums būs slīpāks, — Karlsons uzsvēra pēdējo Vārdu,
— es atkārtoju, ja tas būs slīps, jūs vispār neatradīsiet vulkāniskos iežus. Urbums ieies rifā tiem paralēli.
— Tie visi ir teorētiski prātojumi, — es piezīmēju.
— Un es nesaprotu;,
— Nesaprotat… Žēl! — viņš teica, pieceldamies stāvus un izdzēsdams ar kāju zīmējumu smiltīs. — Biju domājis, ka jūs esat atjautīgāks … Tagad izdarīsim dažus pieņēmumus. Protams, pilnīgi teorētiski.. Pirmkārt, pieņemsim, ka viesu parādīšanās kādā salā nav izraisījusi šīs salas iedzīvotājos sajūsmu. Otrkārt, pieņemsim, ka salas iedzīvotāji ir ļoti miermīlīgi; nevēlēdamies samaitāt attiecības ar viesiem, viņi tomēr grib, lai tie neuzkavētos salā pārāk ilgi. Treškārt, ņemot vērā neparastos apstākļus, atļausimies pieņemt kaut ko pilnīgi neticamu, ka salas iedzīvotāji šo to būtisku pateikuši viesiem priekšā… kaut vai, piemēram, kur jāizdara urbums, lai viesi pēc iespējas ātrāk izpildītu savu uzdevumu un