Viņš nogāja lejā pa akmens pakāpieniem un nozuda. Tumšais ūdens sakjāvās virs Karlsona ķiveres, bet tajā pašā mirklī atmirdzēja no apakšas. Karlsons bija ieslēdzis apgaismotāju. Ieraudzīju dzijumā iesarkani oranžas zemūdens klinšu šķautnes. Sāņus pašāvās lielu zivju ēnas.
— Ei, kur jūs esat? — iztālēm atskanēja Karlsona balss.
Man pēkšņi ienāca prātā Pītera vārdi: «Ja atgadīsies kaut kas nelāgs, šef, mēs sarīkosim jums smukas bēres…» Šādā situācijā par bērēm nevarēja būt ne runas. Es gluži vienkārši bez pēdām pazudīšu, un mani aprīs necaurredzamajā tumsībā glūnošās murēnas. Ak dievs, kādos idiotiskos pasākumos dažreiz metas itin saprātīgi un nosvērti cilvēki!
— Nu? — tālumā atskanēja.
Man iešāvās prātā, ka reiz jau esmu šo «nu» dzirdējis … Taču nebija laika gremdēties atmiņās. Karlsona lukturīša gaisma bija kļuvusi manāmi vājāka — es redzēju tikai izplūdušu, zeltainu plankumu.
Ja nepiespiedīšu sevi tūlīt iekāpt ūdenī, Karlsons nozudīs dzelmē…
— Tūliņ būs — plunkš, plunkš! — pats sev uzsaucu. Apmēram pirms četrdesmit gadiem tā mēdza teikt mana vecmāmiņa, kad sēdināja mani lielā, emaljētā bļodā, lai nomazgātu.
Paspēru vienu soli, tad otru. Ķermenis pēkšņi bija kļuvis apbrīnojami viegls, un es jutu, ka peldu.
Panācu Karlsonu bez jebkādām pūlēm. Tagad peldējām blakus. Savādas zivis ar lielām acīm un caurspīdīgām spurām lēnam padeva mums ceļu, dažas mūs ziņkāri aplūkoja. Zemūdens aiza, pa kuru slīdējām lejup, pamazām kļuva arvien šaurāka.
— Šodien murēnas nemana, — ausīs atskanēja Karlsona balss. — Aizgājušas līdzi bēgumam. Toties es redzu kalmāru. Nav slikts eksemplāriņš. Šis var nākt arī uzbrukumā.
Priekšā parādījās kaut kas torpēdai līdzīgs. Tas lēnām slīdēja mums pretī. Šķiet, bija vairākus metrus garš.
Man pēkšņi briesmīgi gribējās būt krastā, pludmales karstajās smiltīs. Mute vienā mirklī izkalta …
Karlsons ātri aizpeldēja man priekšā. Pamanīju, ka viņš atliec kreiso roku aiz muguras un pagriež viena balona galā disku.
Blāvā «torpēda» kļuva koši sarkana, izliecās kā milzigs komats un pēkšņi pārvērtās tumšā, pūkainā mākonī.
— Aizmuka, — Karlsons apmierināts noteica. — Sadusmojās, nosarka un aizmuka. Kalmāri vienmēr kļūst sarkani, kad satraucas … Ultraskaņas izstarotājs, — viņš paskaidroja, uzsizdams pa kreisās puses balonu. — Astoņ- kāji tos necieš. Tūlīt izlaiž «dūmu aizsegu» un atkāpjas. Smalka nervu sistēma! Ar murēnām ir trakāk… Šīm bestijām ir «bieza āda». Dažreiz nākas viņas izķidāt.
Taču murēnas mēs nesatikām.
Vēl apmēram desmit minūtes peldējām pa aizu. Pēc tam tā negaidot uzreiz kļuva platāka — un mēs atradāmies milzīgā zemūdens alā. Mūsu apgaismotāji it kā apdzisa. To gaisma noslāpa ūdens masā, kas piepildīja gigantisko dobumu.
— Šī ala izveidojusies gar vulkāna konusa un rifa robežu, — teica Karlsons. — Vai redzat melnos iežus? Tās ir senas bazalta lavas. Parastais Klusā okeāna bazalts, nevis kimberlīts …
Piepeldējām tuvāk, un es pārliecinājos, ka viņam ir taisnība. Tas, bez šaubām, bija bazalts. Muai rifs atradās uz parasta vulkāna. Klusā okeāna rietumu daļā ir simtiem tādu vulkānu. To lava iznāk tieši virspusē, veidodama vulkāniskās salas.
— Es gribētu paņemt paraugus …
— Jānolaižas mazliet dziļāk, tur, klints pakājē, var atrast atlūžņus.
Iegremdējāmies vēl desmit metrus, un es ieraudzīju tumšu akmeņu nobirumu. Daži no tiem bija klāti ar koraļļu izaugumiem. Izvēlējies dažus nelielus atlūžņus, iebāzu tos skafandra kabatā.
— Kā ir ar elpošanu? — Karlsons pajautāja.
— Lieliski!
— Tad nolaidīsimies vēl dziļāk. Jūs varēsiet apskatīt savu urbumu.
«Tas ir vareni!» es nodomāju.
Mēs devāmies arvien dziļāk sarežģītā koraļļu klinšu labirintā, kas bija līdzīgs milzīgām akmens mežģīnēm. Kā gan Karlsons spēja atrast pareizo ceļu šajās bišu šūnās?
Kādā vietā, šķiet, viņš sāka šaubīties, kur tālāk jāpeld … Man atkal kjuva neomulīgi, un es sāku jau nožēlot, ka neatteicos no tālākā ceļojuma. Taču pēc mirkļa ķiveres austiņās atskanēja Karlsona balss:
— Ahā, tur jau tas ir — mazliet pa labi…
Vēl pāris kustību — un es ieraudzīju klints nišā metāla stieni. Visas šaubas izgaisa. Tā patiesi bija mūsu urbuma nostiprinājuma caurule. Jau no šejienes bija redzams, ka urbums ir slīps.
— Kāds šeit ir dziļums? — es jautāju.
— Sešdesmit metri. Avārija notika augstāk, bet tagad tur grūti tikt klāt.
— Tātad jūs palīdzējāt mums atbrīvot instrumentu?
— Sākumā jūs ļoti neuzmanīgi urbāt, — Karlsons teica. — Nepavisam nerēķinājāties ar šo iežu īpatnībām. Izveidojās nogruvums. Lai varētu atbrīvot jūsu instrumentu, bija jāspridzina. Šķiet, sprādziens stipri sabojājis urbja vainagu?
— Sīkums, mums bija rezerves detaļas. Man jums jāpateicas par palīdzību.
— Nav par ko! Mēs tikai baidījāmies, ka nevarēsiet likvidēt avāriju un urbsiet citur. Tad jūsu darbs stipri aizkavētos.
— Jūs tomēr esat ārkārtīgi ieinteresēti, lai mēs beigtu darbus un ātrāk aizbrauktu …
— Šodien jūs esat atjautīgāks nekā vakar.
Atpakaļceļā mums negadījās nekādi piedzīvojumi. Nevarēju neatzīt, ka Karlsons lieliski orientējas Muai pazemes labirintos. Viņš, bez šaubām, ne jau vienu gadu vien bija nodarbojies ar to pētīšanu.
Pēc stundas mēs jau atpūtāmies kotedžas bibliotēkā. Karlsons atnesa paplāti ar dzērieniem. Ielēju sev viskiju ar sodu. Karlsons apmierinājās ar glāzi ūdens. Tas laikam nudien bija jūras ūdens.
Mēs ātri vienojāmies par turpmākās darbības plānu. Ciemata iedzīvotāji uzaicinās mūs visus uz zveju. Pēdējā mirklī es izdomāšu kādu iemeslu un palikšu. Negaisa dēļ mani biedri un viņu pavadoņi uz pāris dienām būs spiesti aizkavēties kaimiņu salā. Pa šo laiku es pacentīšos padziļināt urbumu un dabūšu no Karlsona bazalta paraugu, un tas būs pierādījums tam, ka urbums sasniedzis salas vulkāna cokolu. Tad atgriezīsies mani biedri, mēs demontēsim urbšanas torni un dosimies prom ar tvaikoni, kuram pēc trim nedēļām jāierodas Muai.
Man mēles galā bija viens jautājums, un, piēveicis otro viskija glāzīti, nepalaidu garām izdevību to uzdot:
— Kurš, patiesību sakot, bija visa šī plāna iniciators — Vistaisnīgākais vai jūs, Karlson?
— Uzskatiet, ka mēs abi, — Karlsons kautri atbildēja.
— Bet kādēļ jūs, velns parāvis, esat tik ļoti ieinteresēti, lai mēs pazustu no salas?
— Šķiet, ka uz šo jautājumu nav obligāti jāatbild, — ; Karlsons domīgi teica. — Saprotiet pats… Lai gan šo to varēšu jums pateikt… pirms prombraukšanas.
— Hombijs tomēr ir samelojis, — es mainīju sarunas tematu.
Karlsons pārsteigts paskatījās uz mani.
— Es runāju par kimberlīta vulkāniem Klusajā okeānā, — paskaidroju viņam, iedzerdams malku viskija. — Brīnums, kā visi Hombijam uzreiz noticēja… Jau vairākus gadus dzenas pēc šī rēga …
— Ak jūs par to! — Karlsons klusu iesaucās. — Nē, Hombijs teica taisnību… Klusajā okeānā ir kimberlīta vulkāni. Turklāt daudz. Bet tie ir dziļi — vismaz piecus kilometrus zem ūdens. Tie atrodas okeāna ieplakās. Un virs tiem nav vulkānu konusu. Tur ir tikai sprādzienu piltuves, tāpat kā uz cietzemes — Āfrikā, Sibīrijā. Drausmīgs kimberlīta vulkāna izvirduma sprādziens lielā dziļumā — un sprādziena rezultātā zemes garozā rodas it kā izšauts caurums. Sprādziena produkti neveido vulkāna konusu. Tie aizlido starpplanētu telpā, varbūt pārvēršas par meteorītiem. Bet sprādziena vietā paliek krāteris vai piltuve, kas pilna ar dimantu saturošām šķembām. Tas ir kimberlīts, noslēpumainais kimberlīts — pazemē notikušā sprādziena liecinieks.