— Un ko teica? — Ruts jautāja.
— Lūdza kapteini Doringtonu viņiem piezvanīt.
— Savieno!
Kamēr Io ņēmās gar videoekrāniem, Ruts domās pārlaida skatienu pēdējo dienu notikumiem. Varbūt zvanījis majors no Galvenā štāba? Tomēr izrādījās, ka tas bija četrdesmitā iecirkņa komisārs. Kad viņš parādījās uz ekrāna, Ruta šaubas pilnīgi izgaisa. Skvērs atradās citā pil
sētas rajonā, un tam nevarēja būt nekāda sakara ar četrdesmito iecirkni.
Pēc pirmās parastās apsveicināšanās komisārs teica:
— Jūs, kapteini, lūdzāt paziņot par izmeklēšanas rezultātiem. Meiteni nogalinājis viņas mīļākais. Iemesls — greizsirdība.
— Vai viņš ir arestēts? — Ruts jautāja.
Komisārs saminstinājās.
— Vēl ne… Viņam izdevies nozust. Esam izziņojuši meklēšanu.
— Kas viņš ir?
— Arī students. Viņi abi kopā mācījušies.
— Viss ir skaidrs, — Ruts dobji sacīja. — Es jums pateicos, komisār.
— Nav vērts pateikties. Kad jūs domājat braukt?
— Pēc pāris dienām.
— Atļaušos ieteikt Longnaisu rietumu krastā. Vislabākā pludmale, visskaistākās sievietes. Bez šaubām, dārgi jau iznāk, bet jums tas acīmredzot nav svarīgi..
— Paldies, es padomāšu, — Ruts teica.
— Laimīgu ceļu, kapteini!
— Laimīgu palikšanu, komisāri
Kad attēls bija nozudis, Ruts domīgi paberzēja pieri. Kāpēc viņiem bija vajadzīgi šie meli? Vai tāpēc, ka grib izdibināt viņa nolūkus? Un tomēr — kur slēpjas galvenā būtība? Kāpēc viņš pēkšņi kļuvis lieks? …
Ruts pasauca Io, un robots tajā pašā mirklī parādījās kabineta durvīs.
— Io, rīt no rīta jāpasūta biļetes uz Eiropu ar pirmo avionu.
— Cik?
— Divas: man un tev.
— Kāds maršruts?
— Parīze vai Roma, pēc tam jau redzēsim.
— Tiks izdarīts, kapteini.
«Pēc tā, kas šodien noticis,» Ruts domāja, «nav vairs jēgas palikt Roktaunā. Policija negrib iejaukties manās attiecībās ar Vienlīdzīgo Padomi. Un es pats pārrāvu vienīgo reālo pavedienu, kas mani varētu novest pie ganga barveža. Tātad… Tātad ir pienācis laiks izpildīt Karijai doto solījumu. Protams, ja Vienlīdzīgo Padome ļaus… Atlikušas vēl četras dienas … Slikti gan, ka esmu gluži viens. No manis atteicās pat advokāts, kurš būtu varējis tik daudz nopelnīt.»
No rīta, tiklīdz Ruts pavēra acis, guļamistabā ienāca Io.
— Kapteini Dorington, biļetes ir pasūtītas.
— Lieliski, Io, — kad mēs lidosim un uz kurieni?
— Avions uz Parīzi iet vēlu vakarā, uz Romu — naktī. Vietas un reisa numurs tiks paziņoti pusdienas laikā.
— Vai tagad viņi nevarēja to pateikt?
— Nē, caur Roktaunu uz Eiropu ir tranzīta reisi.
— Tad jau nekas cits neatliek, pagaidīsim līdz pusdienas laikam. Bet kā mēs tiksim uz lidostu? Šķiet, ka tā ir diezgan tālu no pilsētas?
— Divi simti kilometru. Varam pasūtīt spārngriezi. No halles ziņoja, ka jūs pats varot vadīt spārngriezi, ja vēloties.
— Lieliski, Io, tu esi teicami ticis galā ar uzdevumu. Vai ir vēl kaut kas?
— Jā, vēstule.
— Dod ātrāk šurp!
Tā atkal bija liela tumšas, zīdainas plastmasas aploksne. Vienlīdzīgo Padome bija spērusi kārtējo soli. Ruts lēnā garā atvēra konvertu un atlocīja tumšā auduma strēmeli. «Rutām Doringtonam — bijušajam pirmās klases kosmosa pilotam.» Ruts pavīpsnāja: «bijušajam» … Viņš jau ir «bijušais»; sākums nav slikts. «Esam uzzinājuši par iepirkumiem, kurus aizvakar izdarījāt universālveikalā «Viss visiem» ieroču nodaļā. Mēs novērtējam šo Jūsu rīcību kā mēmu piekrišanu mūsu prasībām un ceram, ka nekādi apstākļi netraucēs Jūs izpildīt pienākumu ne vēlāk par mūsu norādītā termiņa pusnakti. Atgādinām, ka līdz tam atlikušas nepilnas četras dienas.» Tas pats paraksts — ložņājošā čūska.
«Lai tas maksātu ko maksādams, šī zīmīte ir jāsaglabā,» Ruts nolēma. Viņš piecēlās no gultas un strēmeli rūpīgi iebāza kabatas portfeļa slepenā nodalījumā. Pēc tam pasauca Io.
— Šī vēstule, — Ruts teica, paņemdams no galda lielo, tumšo aploksni, — ir bez atpakaļadreses. Vai tu nezini, kas sūta vēstules tādās aploksnēs?
— Vēstules, uz kurām nav norādīta atpakaļadrese, sūta krematorija, — Io bez šaubīšanās atbildēja.
— Krematorija?! — Rutām šķita, ka viņš ir pārklausījies.
— Tas ir tāds koncerns, kurā cilvēkus, pārvērš pelēkā
pulveri, — robots paskaidroja. — No pulvera pēc tam gatavo citas derīgas lietas: mēslojumu dārziem, dažādas vielas, daudz dažādu vielu …
— Vai tu runā par īstiem nomirušiem cilvēkiem?
— Par nomirušiem un nekondicionētiem: ar novirzēm no normas, ar nepareizu programmu, kuri nokalpojuši savu laiku — dažādi novecojuši eksemplāri, ko grūti izmantot un nevar remontēt. Robotus, kurus nevar kapitāli remontēt, nosūta pārkausēt, bet cilvēkus — uz krematoriju. Tas ir gandrīz viens un tas pats.
— Gandrīz, — Ruts piekrita. — Tātad tu domā, ka šī vēstule ir no krematorijas?
— Esmu spiests atgādināt, ka manas sistēmas roboti nevar…
— Es atkal to aizmirsu, — Ruts apķērās. — Piedod, Io! Es pajautāšu citādi: kādas pazīmes rāda, ka šī vēstule ir sūtīta no krematorijas?
Io uzmanīgi nopētīja aploksni.
— Tādu pazīmju nav, kapteini Dorington.
— Bet tu man tikko teici, ka vēstules tamlīdzīgās aploksnēs sūtot no krematorijas.
— Atļaujiet atkārtot, kapteini, kā es teicu: vēstules bez atpakaļadreses sūta krematorija.
— Tātad ja šajā vēstulē nav norādīta sūtītāja adrese … — Ruts uz brīdi apklusa. — Ko tas nozīmē, Io?
— Tas nozīmē, — Io lēni iesāka, un viņa iesarkanās ačeles iemirgojās, — tas nozīmē… ka šo vēstuli varētu sūtīt no krematorijas… Jā, varētu. Bet tā varētu būt arī no cita ofisa.
Io, acis nemirkšķinādams, blenza uz savu patronu, un Rutām šķita, ka robota skatienā viņš mana vieglu ironiju.
— Tevi nevar pieķert, Io! — Ruts nogrozīja galvu. — Tev ir dzelzs loģika.
— Nevis dzelzs, — robots iebilda, — bet tranzistori. Divdesmit četri tūkstoši astoņi simti četrdesmit seši tranzistori.
— Tas ir vareni! — Ruts piemiedza acis. — Tu maksā dārgāk par jebkuru cilvēku.
— Cik tad maksā cilvēks? — Io jautāja.
— Kā lai tev pasaka… Dažādi. Dažreiz ļoti maz, bet gadās ari pretēji…
— Salīdzinot jāoperē ar vidējiem skaitļiem, — Io pamācīja.
— TeV atkal ir taisnība, — Ruts piekrita, — taču baidos, ka attiecībā uz cilvēci, pat uz vienu cilvēku vidējā skaitļu metode īsti neatbilst. Personību grūti izskaitļot. Ikviens cilvēks ir bezgalība. Kā to var izteikt ar vidējiem skaitļiem? Io, vai tu zini, kas ir bezgalība?
— Protams! Tas, kas nekad nebeidzas, piemēram, laiks. No laika viedokļa cilvēks nav bezgalīgs. Viņa laiks ir ierobežots — no dzimšanas līdz krematorijai.
— Vienam cilvēkam — jā, bet visai cilvēcei tā nav. Turklāt cilvēku nevar uzlūkot tikai no tāda redzes viedokļa, cik garš viņa mūžs. Bezgalība ir viņā pašā, viņa iekšējā pasaulē.
— Iekšējā pasaule arī nav bezgalīga, — robots iebilda. — Deviņdesmit seši procenti ūdens, mazliet oglekļa, dzelzs, kalcija, fosfora, pārējais ir baktērijas; izņēmuma kārtā — pāris gramu zelta un daži tranzistori, lai pastiprinātu apkārtējās vides uztveri.
— Vai tu gribi teikt, ka pats esi sarežģītāk iekārtots?