«Vai kāds viņas darbs iespiests?»
«Jā,» Saksona atbildēja, «dažas dzejas vecos Sanžozē laikrakstos.»
«Vai jūs kādu no tām atceraties?»
«Jā, tur ir kāda, kas sākas tā:
Par Eolkokli saldāka Šķiet tavas mūzas dziesma man, Un plašā Kalifornija No maigām atbalsīm jau san.»
«Tā man liekas dzirdēta,» misis Mortimera domīgi teica.
«Kāda cita dzeja, ko atceros, sākas tā:
Reiz no ļaudīm man birzē bija aizzagties prieks, Kur redz statujas kailas un kur lapu jums liegs…
Tur vēl ir daudz dzeju tādā garā. Es visas tās nesaprotu. Tās veltītas manam tēvam.»
«Mīlas dzejolis!» misis Mortimera viņu pārtrauca. «Jā,
tagad es atceros,» viņa iesaucās, «pagaidiet. Jā, ja — tagad es zinu:
Vij rožainu gaismu ap najādi stalto, Ko putainā fontānā peldamies redz, Un brīžiem gan krūtis, gan roku sniegbalto Kā ametistgraudi tai lāstekas sedz.
Šo dzejoli es nekad neesmu aizmirsusi, kaut arī nevaru atcerēties jūsu mātes vārdu.»
«Viņas vārds ir Dēzija …» Saksona iesāka.
«Nē, Daiela,» misis Mortimera paskaidroja, jo tagad atcerējās.
«Bet neviens viņu tā nesauca.»
«Nē, bet ar šo vārdu viņa lika iespiest savas dzejas. Kā tālāk?»
«Dēzija Vileja Brauna.»
Misis Mortimera piegāja pie grāmatu plauktiem un atnāca atpaka] ar lielu ādas vākos iesietu grāmatu.
«Tas ir dzeju sakopojums,» viņa paskaidroja. «Starp citu te ir visas tā laika labākās dzejas, kas bija iespiestas laikrakstos.» Viņas acis ātri slīdēja pār satura rādītāju un tad pēkšņi apstājās. «Jā, tā ir. Daiela Vileja Brauna. Te tas ir. Un bez tam, te ir pavisam desmit viņas dzejoļu: «Vikingi», «Zelta dienas», «Uzticība», «Kabalero», «Mazā Tērce».»
«Tur mēs sakāvām indiāņus,» Saksona dedzīgi iekrita viņai valodā. «Un mana māte, kas toreiz bija pavisam maza meitene, gāja un atnesa ievainotajiem ūdeni. Indiāņi uz viņu nešāva. Visi cilvēki teica, ka tas esot bijis brīnums.» Viņa atraisījās no Bilija rokām, lūdzoši izstiepa rokas pēc grāmatas un teica: «Ak, atļaujiet man paskatītiesl Atļaujiet, lūdzu, paskatītiesl Tas man ir gluži kas jauns. Es šīs dzejas nemaz nepazīstu. Vai drīkstu tās norakstīt? Es tās iemācīšos. Padomājiet — mana māte!»
Misis Mortimerai pēkšņi radās vajadzība noslaucīt bril- . Ies, un kādu pusstundu viņa un Bilijs sēdēja klusējot, ka
mēr Saksona dedzīgi lasīja savas mātes dzejas. Beidzot viņa stāvēja un skatījās uz aizvērto grāmatu, izbrīnā un godbijībā spējot tikai pateikt:
«Un to es nemaz nezināju! To es nemaz nezināju!»
Bet misis Mortimeras smadzenes pa šo pusstundu nebija stāvējušas dīkā, viņa paskaidroja savu plānu. Viņa ticēja intensīvai piensaimniecībai tāpat kā intensīvai zemkopībai, un viņas nodoms bija tūlīt pēc tam, kad būs no-
tecējis rentes līgums, ierīkot uz otriem desmit akriem piensaimniecību. Kā visu citu, ko viņa uzsāka, arī to viņa gribēja iekārtot pēc visām jaunlaiku prasībām, un tas nozīmēja, ka būs vajadzīgas vairākas darba rokas. Bilijs un Saksona bija šādam darbam kā radīti. Vēl pirms nākošās vasaras būs nobeigta nelielā dzīvojamā mājiņa, ko viņa nodomājusi celt, un tad Bilijs ar Saksonu varēs tur dzīvot. Līdz tam laikam viņai jāatrod Bilijam kāds darbs ziemai. Viņa gandrīz jau varēja garantēt viņam darbu, bez tam viņa zināja tramvaja gala stacijas tuvumā mazu mājiņu, kur viņi varētu pagaidām apmesties. Viņas vadībā Bilijs varētu jau no paša sākuma uzraudzīt mājas celtniecību. Tādā veidā viņi varētu nopelnīt naudu un sagatavoties patstāvīgai saimniecībai, tai pašā laikā atrast piemērotas zemes.
Bet viņas māksla pierunāt cieta neveiksmi. Saksona īsi un skaidri pateica, ko viņa par to domā.
«Mēs nevaram apmesties pirmajā vietā, kur nonākam, kaut arī jūsu māja un šī ieleja ir ļoti skaista. Mēs jau vēl paši nezinām, ko gribam. Mums jādodas tālāk un jāapskata citas vietas un darba metodes, lai izprastu, kā tas viss saskan. Mēs nesteidzamies, mums laika diezgan. Mēs gribam iegūt drošu pārliecību par visu — jā, gluži drošu! Un bez tam —» viņa brīdi padomāja, «bez tam par līdzenumu mēs neinteresējamies. Bilijs labprāt gribētu kalnus. Un es ari.»
Kad viņi atvadījās, misis Mortimera gribēja Saksonai dāvināt dzeju krājumu, bet Saksona purināja galvu un lūdza1 Biliju iedot viņai divus dolārus.
«Te rakstīts, ka eksemplārs maksā divus dolārus,» viņa teica. «Vai jūs man to nopirksit un uzglabāsit, kamēr būsim atraduši vietu, kur dzīvot? Tad es jums atrakstīšu un lūgšu atsūtīt man to.»
«Ak, jūs amerikāņi,» misis Mortimera rājās un saņēma naudu. «Bet jums jāapsola šad tad atrakstīt, pirms izšķiraties, ko darīt.»
Viņa tos pavadīja līdz lielceļam.
«Jūs esat divi drosmīgi ļautiņi!» viņa atvadoties teica. «Es vēlētos, kaut varētu ar somu uz muguras klejot kopā ar jums pa plašo pasauli. Jūs abi esat taisni lieliski. Ja vien varu darīt kaut ko jūsu labā, paziņojiet man to. Jums droši vien laimēsies, un es gribētu priecāties par jūsu panākumiem. Paziņojiet man, kā kārtojamas tās lietas ar valdības zemi, kaut gan es tam īsti negribu ticēt. Parasti tā atrodas pārāk tālu no tirgiem.»
Viņa paspieda Bilija roku, bet Saksonu apskāva un noskūpstīja.
«Nezaudējiet tikai drosmi,» viņa klusu teica, un balss tai bija dziļi nopietna. «Gan jūs uzvarēsit. Jūs esat sākuši pareizi. Un jums bija taisnība, kad nepiekritāt manam priekšlikumam. Bet neaizmirstiet, ka šis piedāvājums — var būt, ka vēl kaut kas labāks — vienmēr paliek spēkā. Jūs abi esat vēl tik jauni, tikai nepārsteidzieties. Ja apmetaties kaut kur uz ilgāku laiku, paziņojiet man, un es jums aizsūtīšu veselu kaudzi grāmatu un žurnālu par lauksaimniecību un tamlīdzīgām lietām. Uz redzil Laimīgu ceļu! Laimīgu ceļu!»
Tai vakarā Bilijs kādu laiku nekustīgi sēdēja uz gultas malas viņu mazajā istabiņā Sanžozē viesnīcā, un viņa acis bija domu pilnas.