«Jā,» viņš beidzot teica un dziļi atvilka elpu. «Varu teikt tikai to, ka pasaulē vēl tiešām ir krietni ļaudis. Piemēram, misis Mortimera. Tiešām labs cilvēks — īsta seno dienu amerikāniete!»
«Smalka, izglītota dāma,» Saksona teica, «un nemaz nekaunas strādāt lauku darbus. Un pie tam vēl sekmīgi.»
«Jā, ar divdesmit — nē, ar desmit akriem, un zeme, tāpat arī visi jaunievedumi samaksāti, uztur sevi, četrus kalpus, zviedrieti un viņas meitu, un savu māsas dēlu. Nē, to es nesaprotu! Mans tēvs vienmēr runāja tikai par simts sešdesmit akriem. Pat tavs brālis Toms runā tikai par lielām saimniecībām — un viņa pie tam ir tikai sieviete. Labi, ka mēs viņu satikām.»
«Jā, vai tas nebija piedzīvojums!» Saksona iesaucās. «Redzi, to var gūt tikai ceļojumos. Nekad nevar zināt, kas notiks. Tas mums bija taisni kā dāvināts tai brīdī, kad sākām jau pagurt un domājām par to, vai vēl tālu ko iet līdz Sanžozē. Un viņa mūs nesaņēma kā klaidoņus. Māja — cik tā bija tīra un skaista! Nekad pat sapņos nevarētu iedomāties, ka pasaulē ir kaut kas tik skaists un smalks kā šīs mājas iekšiene.»
«Jā, un tur tik labi smaržoja,» Bilijs piebilda.
«Jā, tiešām. Tas ir tas, ko sieviešu žurnālos dēvē par atmosfēru. Es līdz šim nezināju, ko tas nozīmē. Sai mājā bija skaista, jauka atmosfēra …»
«Tāpat kā tavai skaistajai veļai,» Bilijs teica.
«Jā, tas ir nāšošais solis pēc tam, kad cilvēks tur savu ķermeni tīru, skaidru un skaistu: mājai jābūt tīrai, skaidrai un skaistai.»
«īrētā namā to nevar panākt. Tam jābūt pašu namam. Tādas mājas namsaimnieki vispār neceļ. Un tomēr — to jau katrs bērns varēja redzēt — māja nebija dārga. Svarīgākais nav tas, cik tā maksā, bet gan veids, kā tā celta. Koks bija parastais, kādu var dabūt katrā koku tirgotavā. — Māja Priežu ielā bija celta no tā paša koka! Bet veids, kā tā taisīta, ir gluži citāds. Es neprotu to izskaidrot, bet tu jau mani droši vien saproti.»
Saksona, domās nogrimusi, mēģināja atdzīvināt atmiņā nesen atstāto skaisto māju un izklaidīgi atkārtoja:
«Tā ir tā lieta — veids, kā tā celta!»
Otrā rītā agri viņi bija kājās un caur Sanžozē priekšpilsētām meklēja ceļu uz Sanžuanu un Montereju. Saksona kliboja vēl stiprāk nekā iepriekšējā dienā. Tas bija sācies ar niecīgu tulznu, bet tagad bija noberzts viss papēdis. Bilijs atcerējās, ko tēvs tam stāstījis par kāju kopšanu, un iegāja kādā gaļas tirgotavā nopirkt par pieciem centiem aitu taukus.
«Tās ir vislabākās zāles,» viņš teica Saksonai. «Tiklīdz būsim no pilsētas laukā, tūlīt uzliksim uz noberztās vietas taukus. Dažas dienas iesim labi lēni. Ja es dabūtu darbu, tu varētu kādas dienas atpūsties un nemaz neiet, tas būtu tas labākais. Man taču jābūt par tevi nomodā.»
Kad viņi iznāca ārpus pilsētas, Bilijs atstāja Saksonu uz lielceļa un devās pa kādu lauku ceļu, kas aizvijās līdz lielām zemnieku mājām. Pēc laiciņa viņš atgriezās priekā starodams.
«Viss kārtībā!» viņš, tuvāk pienācis, sauca. «Un tagad iesim tur uz to koku puduri pie strauta un uzcelsim sev kārtīgu nometni. Rīt sākšu strādāt — divi dolāri dienā, pašam sava pārtika. Ja ēstu viņa maizi, tad saņemtu tikai pusotra dolāra. Teicu, ka labāk vēlos tā, esmu paņēmis līdzi savas lietas. Laiks ir labs, un mēs varam dažas dienas še palikt, līdz pilnīgi sadzīs tava kāja. Nāc! Sakārtosim savu nometni!»
«Kā tu dabūji darbu?» jautāja Saksona, kad viņi abi meklēja vietu, kur vislabāk iekārtot nometni.
«Pagaidi, kamēr viss būs kārtībā, tad es tev pastāstīšu. Tas jau bija kā sapnī, tik gludi viss norisa.»
Kad segas bija izklātas, ugunskurs gaiši dega un uz uguns vārījās pods ar pupām, Bilijs vel atnesa klēpi malkas un tad iesāka:
«Vispirms Bensons nav nekāds vecmodīgs nelga. No pirmā acu uzmetiena nemaz nevarētu domāt, ka viņš zemkopis. Viņa domu gaita ir asa kā bārdas naža asmens, un viņš runā un rīkojas kā īsts veikalnieks. To es nopratu, tiklīdz redzēju viņa sētu, bet viņu pašu vēl nemaz nebiju i saticis. Nepagāja ne piecpadsmit minūtes, kad jau biju
pieņemts darbā.
«Vai protat art?» viņš saka.
«Saprotama lieta,» atbildu.
«Ar zirgiem mākat apieties?» piņš jautā.
«Gandrīz visu savu dzīvi esmu pavadījis zirgu stallī,» es saku.
Un taisni šai acumirklī — vai atceries četrjūgu ar mašīnu vezumu, kas man brauca no muguras, kad gāju turp — taisni šai acumirklī tas mums tuvojas.
«Ko jūs teiktu par četriem zirgiem?» viņš it kā garāmejot iejautājās.
«Jūtos ar tiem kā mājās. Varat tos jūgt arklā, šujmašīnā vai pat karuselī.»
«Leciet augšā un ņemiet grožus,» viņš man saka ātri un noteikti, jo, kā redzams, nemēdz zaudēt ne sekundes laika. «Vai redzat tur to šķūni? Brauciet pa labi šķūnim apkārt un atkal atpakaļ, lai varētu izkraut.»
Un es tev saku, tas bija smalks darbs, ko viņš no manis prasīja. Pēc iebrauktām sliedēm bija redzams, ka visi rati nogriezušies šķūnim pa kreisi. Tas, ko viņš no manis prasīja, nebija gluži jauki — divkāršs pagrieziens līdzīgi S starp mājas stūri un šķūnim apkārt līdz pēdējam pagriezienam. Un taisni šķūņa priekšā stāv izmesta un vēl nenovesta mēslu kaudze, kas padara vēl mazāku to drus- t ciņu vietas, kas tur ir. Bet es neliku nekā manīt. Vedējs
iedeva man grožus, un es redzēju viņu ņirgājamies, jo viņš bija pārliecināts, ka iekritīšu. Būtu gandrīz ar mieru derēt, ka viņš pats to nespētu veikt. Bet es vēl arvien neliku nekā manīt, un mēs aizdimdinājām, un pie tam zirgi man sveši — jā, tev vajadzētu redzēt, kā es abus priekšējos vadīju taisni uz mēslu kaudzi, un viens no tiem gandrīz jau skāra šķūņa sienu, otrs bija tikai sešas collas no mājas stūra. Bet tā arī bija vienīgā iespēja izbraukt —