tie bija lieliski zirgi un darīja taisni to, ko no viņiem prasīju.
«Labi!» Bensons saka. «Tas bija skaists brauciens.»
«Ko niekus,» es saku tik vienaldzīgi kā pats velns. «Dodiet man ko tiešām grūtu.»
Viņš smaida, jo tūlīt saprot, ko domāju.
«To jūs veicāt labi,» viņš saka. «Un man nav vienalga, kas rīkojas ar maniem zirgiem. Lielceļš nav jūsu īstā vieta. Jūs droši vien esat kārtīgs cilvēks, kam izgājis plāni. Bet vienalga — jūs varat art ar maniem zirgiem un rīt iesākt.»
Tas liecina, ka viņš nemaz tik gudrs nebija, jo es taču nebiju pierādījis, ka protu art.»
Kad Saksona bija uzlikusi pupas un Bilijs kafiju, viņa vienu acumirkli palika stāvot un raudzījās uz vakariņām, kas bija izliktas uz izklātajām segām — cukurtrauks, kondensētā piena kārbiņa, konservētās vēršgaļas šķēles, salāti un ripiņās sagriezti tomāti, svaigā baltmaize, kūpošās pupas un karstā kafija.
«Kāda starpība ar vakarvakaru!» viņa iesaucās un sasita plaukstas. «Tā ir kā pasaciņa pasaku grāmatā. Ak, man jādomā par zēnu, kas brauca zvejot. Padomā par skaisto galdu un skaisto māju vakar un paskaties tagad uz to te. Oklendā mēs būtu varējuši nodzīvot tūkstoš gadu un nebūtu satikuši tādu dāmu kā misis Mortimera, tāpat ne sapņos nevarētu iedomāties, ka pasaulē eksistē tādas mājas kā viņas māja. Un iedomājies, Bilij, mēs tikko vēl sākam!»
Bilijs nostrādāja trīs dienas un, kaut arī apgalvoja, ka tiekot labi galā, tomēr nevarēja noliegt, ka art ir grūtāk, nekā bija iedomājies. Saksona klusībā priecājās, kad dzirdēja, ka šis darbs viņam esot tīkams.
«Nekad nebūtu domājis, ka man kādreiz varētu iepatikties aršana — nē, tiešām,» viņš teica. «Bet tas ir lieliski. Arī kāju muskuļiem tas nāk par labu. Braucot tos nevar vingrināt. Ja vispār vēl kādreiz trenēšos boksam, varu zvērēt, ka tad kādu laiku aršu. Un zeme tik brīnišķi smaržo, kad to, vagas dzenot, apgriež, vienmēr no jauna atkal apgriež. Taisni vai ēst to varētu — tik kārdinoši tā smaržo. Un, ja to visu dienu tā griež — tā ir tik svaiga, trekna un laba. Arī zirgi — tas gan ir lielisks pāris! Tie tikpat skaidri zina, ko es no viņiem gribu, kā cilvēks. Bet tas gan jāsaka — Bensonam saimniecībā nav neviena nederīga kraķa.»
Kad Bilijs strādāja pēdējo dienu pie Bensona, debesis sāka mākties, gaiss kļuva mitrs, un sacēlās stiprs dienvidrietumu vējš. Visas zīmes rādīja, ka sāksies lietus periods. Vakarā Bilijs ieradās ar saini maisu audekla, ko bija aizņēmies, lai pagatavotu virs viņu nometnes jumtu, kas tos f pasargātu no lietus. Vairākas reizes viņš sūdzējās par
kreisās rokas mazo pirkstu. Tas viņu traucējis jau visu dienu, viņš Saksonai stāstīja, jā, patiesību sakot, jau vairākas dienas, un esot jūtīgs kā brūce — iespējams, ka tur ierauta kāda skabarga, bet viņš to nevarot atrast. t Bilijs gatavojās gaidāmajai vētrai. No veca pussagru
vušā šķūņa viņpus strauta viņš atnesa dēļus, ko palika zem guļvietām. Virs dēļiem uzbēra klēpi sausu lapu, tā izveidojot kaut ko līdzīgu matracim. Beidzot vēl ar auklām un saitēm piestiprināja maisu audeklu.
Kad pirmie lietus pilieni atsitās uz audekla jumta, Saksona bija taisni sajūsmināta. Bilijs par visu to interesējās mazāk. Viņam ļoti sāpot pirksts, viņš teica. Ne Saksona, ne viņš nesaprata, kas pirkstam vainas.
«Atceros, ka Kadija sievai reiz bija līdzīga nelaime — un arī mazais pirkstiņš. Man liekas, viņa sutināja to ar karstiem putraimiem. Biju toreiz vēl ļoti maza, bet atceros, ka viņa lietoja kādu ziedi. Bija pavisam ļauni, un beidzot nogāja nags. Bet pēc tam drīz vien palika labāk, un uzauga jauns nags. Varbūt lai pagādāju siltus apsējus?»
Bet par to Bilijs negribēja ne dzirdēt, viņš domāja, ka otrā dienā pirksts būšot vesels. Saksona bija norūpējusies, un, kad beidzot taisījās iemigt, viņa juta, ka Bilijs nemierīgi mētājas un cieš lielas .sāpes. Dažas minūtes vēlāk viņu pamodināja spēcīga vēja brāzma, kas sita lietu pret izstiepto audeklu, un viņa dzirdēja Biliju klusu vaidot. Viņa atspiedās uz elkoņiem un ar brīvo roku kā parasti viegli glāstīja viņa pieri un acis; viņš nomierinājās un aizmiga.
Arī Saksona atkal aizmiga. Un atkal viņu pamodināja, šoreiz gan ne vēja brāzma, bet Bilijs. Viņa to nevarēja redzēt, bet sataustījusi manīja, ka viņš guļ pavisam dīvainā stāvoklī. Bilijs bija izkāpis no segām laukā, atspiedis galvu pret dēļiem, un pleci tam raustījās lielās sāpēs.
«Tur iekšā tā klauvējas kā traks,» viņš atbildēja uz viņas jautājumu. «Bet tas nekas, kad tikai vējš neaiznes mūsu audekla jumtu. Padomā, ko mūsu senči visu pieredzēja un izcieta,» viņš murmināja caur sakostiem zobiem. «Redzi, mans tēvs reiz bija kalnos, un vīram, kas bija kopā ar viņu, uzbruka pelēkais lācis — norāva gaļu līdz
pat kaulam. Viņiem nebija pārtikas, un tie bija spiesti ceļot tālāk. Divas reizes no trim, kad tēvs to cēla zirgā, viņš saļima tā rokās un zaudēja samaņu, un tēvam nācās to piesiet pie segliem. Pagāja piecas nedēļas, un viņš izveseļojās. Un notikums ar Džeku Kvigleju. Šautenei eksplodējot, tam norāva visu labo roku, un sunītis, kas to pavadīja, apēda trīs pirkstus. Un viņš bija gluži viens purvā un …»
Bet Saksona nekā vairs nedabūja dzirdēt par Džeka Kvigleja brīnišķiem piedzīvojumiem. Briesmīgs vēja brāziens atrāva audeklu un sagāza dēļus, tā ka viņi vienu brīdi atradās zem tiem. Nākošā acumirklī visu aiznesa vēja virpulis, lietus samērcēja Biliju un Saksonu līdz ādai.
«Tagad darāma tikai viena lieta,» viņš auroja Saksonai ausī. «Jāsavāc lietas un jāmēģina tikt vecajā šķūnī.»
To viņi darīja melnā tumsā un lietū izmirkuši, bet tiem nācās divreiz pārbrist akmeņaino strautu, un viņi samērcēja kājas līdz pat ceļiem. Vecā šķūņa jumts bija caurs kā siets, bet viņiem laimējās uziet sausu vietiņu, kur izklāt mitrās segas. Saksona bija gluži izmisusi par Bilija lielajām sāpēm. Pagāja vesela stunda pastāvīgi glāstot viņa pieri, kamēr viņa to tiktāl nomierināja, ka viņš iemiga un nemodās. Saksonai sala, un viņa visa trīcēja, tomēr viņa pavadītu kaut bezmiega nakti, ja varētu atņemt Bilijam sāpes.