Varēja būt pusnakts, kad radās jauns traucēklis. Durvīs kā no niecīga starmeša parādījās elektriskā gaisma un šaudījās pa visu šķūni, līdz beidzot apstājās pie viņas un Bilija,un kāda nikna balss teica:
«A! AI Nu jūs man esat rokā! Nāciet laukā!»
Bilijs, gaismas apžilbināts, piecēlās sēdus. Balss viņpus gaismas kūļa tuvojās un atkārtoti uzaicināja vākties viņus laukā.
«Kas tur ir?» Bilijs jautāja.
«Es,» bija atbilde, «un es jūs uzmanu, to es jums saku!»
Balss tagad jau bija blakus viņiem, tikai kādu soli atstatu, un viņi nekā nevarēja redzēt, jo gaisma nebija vienmērīga, tā bieži dzisa, kad tas, kas to turēja, bija noguris spiest īkšķi uz slēdža.
«Nu, uz priekšu, sāciet kustēties!» balss atkal teica. «Saritiniet segas un nāciet līdzi! Es jūs gaidu.»
«Kas jūs tāds esat, velns un elle!» Bilijs jautāja.
«Esmu policists, nāciet!»
«Tā, un ko jūs gribat?»
«Jūs, protams, abus divus.»
«Kādēļ tad?»
«Tādēļ, ka jūs esat klaidoņi. Posieties ātrāk! Nenāk ne prātā kvernēt te ar jums visu nakti!»
«O, tad lasieties tik projām,» Bilijs deva padomu. «Es neesmu klaidonis. Esmu strādnieks.»
«Varbūt esat — bet varbūt ari neesat,» policists teica. «Bet to jūs rit no rīta varēsiet pastāstīt tiesnesim Ņūsbau- meram.»
«Ko… tu riebīgais, smirdošais kucēn, iedomājies, ka vari mani apcietināt?» Bilijs iesāka. «Pagriez galvu. Gribu redzēt, kāds izskatās tas riebīgais ģīmis. Mani apcietināt, ko? Apcietināt? Nedodu ne divus centus, ka neceļos kājās un neiztaisu no tevis recekli, tu …»
«Nē, nē, Bilij,» Saksona lūdza. «Netaisi traci, tevi ieliks cietumā.»
«Tas ir pareizi,» policists piekrita. «Klausieties, ko jūsu meiča saka.»
«Tā ir mana sieva, par viņu runājot, izsakies pieklājī- gāk,» Bilijs draudīgi teica. «Bet tagad taisies labāk, ka pazūdi, ja gribi glābt savu ādu.»
«Tādus vīrus esmu jau redzējis,» policists atbildēja. «Un man ir līdzi mans draugs. Vai vari redzēt?»
Gaismas kūlis sakustējās, un viņi redzēja roku ar revolveri, kas, spoži apgaismota, baigi rēgojās no tumsas. Sī roka bija it kā atsevišķa būtne, kas eksistēja pati ar savu spēku un nepiederēja nevienam noteiktam ķermenim, tā iznira no tumsas un atkal izgaisa, kad īkšķis atlaida spuldzes pogu. īsu brīdi viņi blenza uz roku un revolveri, nākošā brīdī viss ienira necaurredzamā tumsā, un tad atkal parādījās roka ar revolveri.
«Nu, es domāju, ka šoreiz jūs nāksit ar labu,» policists triumfēdams teica.
«Tad tu ļoti maldies,» Bilijs iesāka.
Nākošā acumirklī gaisma nodzisa. Viņi dzirdēja policistu strauji sakustamies un spuldzi nokrītam uz grīdas. Abi, Bilijs un policists, taustījās pa grīdu, meklējot spuldzi, bet tas bija Bilijs, kas to atrada un pagrieza pret policistu. Viņi ieraudzīja sirmbārdainu vīru slapjā eļļotā mētelī. Tas bija vecs vīrs un Saksonai atgādināja vienu no tiem, kas 30. maijā iet veterānu parādē.
«Dod šurp spuldzi,» viņš pavēlēja.
Bilijs nicīgi smējās.
«Tad es tevī ieurbšu caurumu, tik tiešām kā te stāvu!»
Viņš pagrieza revolvera stobru pret Biliju, kas visu laiku ne uz vienu mirkli nenoņēma īkšķi no spuldzes pogas, un viņi redzēja gaismas staros paceļamies roku ar revolveri.
«Ak tu vecais, bārdainais kraķi, tev jau nav pat tik daudz drosmes, lai iešautu skābā ābolā,» Bilijs atbildēja. «Pazīstu tādus lielībniekus — jūs esat drošsirdīgi kā lauvas, ja jūsu priekšā atrodas gļēvuļi un klaidoņi, bet tikpat nedroši kā šakāļi, ja sastopat īstu vīru. Uz mani šaut! Ak tu nolādētais mēslu gabals, tu jau iemiegsi asti, tiklīdz teikšu — bū!»
Un Bilija vārdiem sekoja darbi — viņš pēkšņi izgrūda «Bū!» un Saksonai neviļus bija skaļi jāiesmejas, redzot policistu saraujamies.
«Tagad es jums saku pēdējo reizi,» viņš caur zobiem šņāca. «Dod man spuldzi un nāciet mierīgi līdzi, ja ne, nolaidīšu no kājām.»
Saksona baidījās Bilija dēļ, bet tikai pa daļai. Viņa bija pārliecināta, ka policists tomēr neiedrošināsies šaut, un, kā jau daudzas reizes agrāk, viņu atkal caurstrāvoja lepnums par Bilija drosmi. Viņa seju tā nevarēja redzēt, bet skaidri zināja, ka tā ir mierīga un bezkaislīga, bet salti draudīga, kādu viņa to bija redzējusi piekaujot trīs īrus.
«Tā nebūs pirmā reize, kad nošaušu cilvēku,» policists biedēja. «Esmu vecs kareivis un varu mierīgi raudzīties uz asinīm …»
«Jums vajadzētu kaunēties,» Saksona viņu pārtrauca, «nākt šurp un piesieties mierīgiem cilvēkiem, kas jums nav darījuši nekā ļauna.»
«Seit jūs nedrīkstat pārnakšņot,» policists aizstāvējās. «Tas nav jūsu īpašums. Tas ir nelikumīgi. Un cilvēkus, kas noziedzas pret likumu, liek cietumā. Un jūs abus arī ieliks. Es jau daudziem klaidoņiem esmu sagādājis veselu mēnesi cietuma, tikai tāpēc vien, ka viņi pārnakšņojuši šai šķūnī. Jā, šis šķūnis ir īstās lamatas! Es redzēju jūsu sejas un zinu, ka esat bīstami indivīdi.» Viņš pagriezās pret Biliju. «Tā, tagad diezgan blēņoties. Vai gribat padoties un mierīgi nākt līdzi?»
«Bet tagad es tev, vecais pērtiķi, kaut ko teikšu,» Bilijs atbildēja. «Vispirms tu mūs nedabūsi rokā. Otrs — mēs šonakt gulēsim šai šķūnī.»
«Dod šurp spuldzi!» policists pavēlēja.
«Paliec nu mierā, bārdaini! Un tagad lasies projām — ņem to vērā! Paņem sev biļeti. Savu spuldzi vari meklēt ārpusē dubļos.»
Bilijs vadīja gaismu, līdz tā krita uz atvērtajām durvīm, un tad izmeta spuldzi laukā. Iestājās dziļa tumsa, un viņi dzirdēja savu nelūgto viesi tumsā griežam zobus.
«Nu, tagad vari sākt šaut — un tad skaties, kas notiks,» Bilijs draudēja.