Saksona tumsā sataustīja Bilija roku un spieda to lepnā apziņā. Policists klusu lādējās.
«Kas tas?» Bilijs asi uzsauca. «Tu vēl neesi aizgājis? Klausies, ko tev teikšu, bārdaini! Nu man ir diezgan. Tagad taisies, ka pazūdi, vai arī es tevi izsviedīšu. Un, ja atkal nāksi mūs traucēt, tu kaut ko dabūsi. Bet tagad — ārā!»
Vētras auri bija tik spēcīgi, ka viņi nekā cita vairs nedzirdēja. Bilijs satina sev cigareti. To aizdedzinot, viņš redzēja, ka šķūnis tukšs. Bilijs smējās.
«Vai zini, es biju tik nikns, ka pavisam aizmirsu savu sāpošo pirkstu. Bet tagad tas atkal liek sevi just.»
Saksona viņu pierunāja atgulties un atkal glāstīja viņa pieri, lai to nomierinātu.
«Nav ko domāt iet pirms rīta gaismas no šejienes projām,» viņa teica. «Bet, tiklīdz ausīs gaisma, mēs ar ielu dzelzceļu aizbrauksim uz Sanžozē, noņemsim istabiņu, kaut ko siltu ieēdīsim, un tad iesim uz aptieku un nopirksim visu, kas vajadzīgs, lai ārstētu pirkstu.»
«Bet Bensons?» Bilijs vilcinājās.
«Viņam vari no pilsētas piezvanīt — tas maksās tikai piecus centus. Es redzēju, ka viņam ir tālrunis. Sādā lietū tu tik un tā nevari art, ja arī tev nebūtu pirksts slims. Tā mēs abi divi atpūtīsimies. Mans papēdis būs jau sadzijis, kamēr laiks skaidrosies, un tad varēsim ceļot tālāk.»
Trīs dienas vēlāk agri no rīta Saksona un Bilijs aizbrauca ar tramvaju līdz gala stacijai un sāka otrreiz savu ceļojumu uz Sanžuanu. Ceļi bija peļķu pilni, bet atkal jau spīdēja saule, debesis bija zilas, un viscaur vīdēja tikko jaušams zaļums. Pie Bensona sētas Saksona palika ārā gaidīt, bet Bilijs iegāja iekšā saņemt savus sešus dolārus par trim nostrādātajām dienām.
«Viņš bija nikns kā vērsis par to, ka eju projām,» Bilijs teica, atnācis atpakaļ. «Sākumā viņš par to negribēja ne dzirdēt — teica, ka pēc dažām dienām viņam atkal būšot darbs. Neesot tik daudz cilvēku, kas protot apieties ar zirgiem, lai viņus tik viegli atlaistu.»
«Un ko tu teici?»
«O, es tikai teicu, ka man jāiet tālāk. Tad viņš mani mēģināja pierunāt, un es atbildēju, ka man līdzi arī sieva un tai nolādēti steidzīgi jāiet tālāk.»
«Bet tev tāpat, Bilij.»
«Protams, bet tomēr ne tik steidzīgi kā tev! Ak tu velns, man gluži labi patika art. No tā darba es vairs nebaidos. To es tagad protu, un vari būt pārliecināta, ka varu art tikpat labi kā visi citi.»
Kādu stundu vēlāk viņi izdzirda aiz sevis auto un nogāja ceļmalā, lai palaistu to garām. Bet tas nebrauca garām. Braucējs bija Bensons un, pie tiem piebraucis, viņš pieturēja.
«Kurp dodaties?» viņš jautāja Bilijam un reizē uzmeta ātru vērīgu skatienu Saksonai.
«Uz Montereju — ja jūs tiktāl braucat,» Bilijs smējās.
«Varu aizvest jūs līdz Vastonvilai. Tas ir attālums, ko ar saviem divjūgiem un tādu kravu veiksit labi ja vairākās dienās. Kāpiet iekšā!» Un tad viņš pievērsās tieši Saksonai. «Vai gribat sēdēt priekšā?»
Saksona paskatījās uz Biliju.
«Ej vien!» viņš tai pamāja. «Priekšā ir jauka sēdēšana. Jā, tā ir mana sieva, mister Benson.»
«O, o, tad jūs esat tā, kas man nolaupīja šo vīru?» Bensons labsirdīgi rūca un ievīstīja viņu segā.
Saksona to nenoliedza un dziļi ieinteresēta vēroja, kā viņš iedarbina motoru.
«Es būtu bēdīgs lauksaimnieks, ja man nebūtu vairāk zemes, kā jūs vispār savā mūžā esat aris, pirms atnācāt pie manis,» Bensons teica pār plecu Bilijam, viltīgi mirkšķinādams acis.
«Izņemot vienu vienīgu reizi, nekad vēl nebiju pielicis roku arklam,» Bilijs atzinās, «bet cilvēkam taču jāmācās.»
«Par diviem dolāriem dienā?»
«Kādēļ gan ne, ja gadās kāds, kas dod,» Bilijs atteica.
Bensons jautri smējās.
«Jūs ātri mācāties!» viņš atzinīgi teica. «Es jau gan redzēju, ka jūs un arkls neesat tuvāk pazīstami. Bet jūs to lietu sākāt pareizi. No desmit vīriem nebūs viena, kas salīgtu uz lielceļa un kas trešā dienā spētu to, ko jūs veicāt. Bet tomēr jūsu stiprā puse ir prasme apieties ar zirgiem. Kad es jūs tai rītā uzaicināju kāpt augšā un ņemt grožus, tas notika pa daļai jokojot. Jūs esat labs zirgu pazinējs, un šī māka jums jau iedzimta.»
«Viņš pret zirgiem izturas ļoti labi,» Saksona teica.
«Bet ir vēl kaut kas vairāk par to,» Bensons atkal pievērsās Saksonai. «Jūsu vīram ir arī īstais tvēriens. To grūti izskaidrot. Bet tas, lūk, ir tas — tvēriens. Tas ir gandrīz tas pats, kas instinkts. Laipnība ir laba lieta, bet tvēriens ir kaut kas vairāk. Padomājiet, piemēram, par izmēģinājuma braucienu, ko es viņam liku izdarīt. Tas bija pārāk sarežģīts un grūts. Ar laipnību vien viņš te nekā nepanāktu. Te bija vajadzīgs īstais tvēriens. To es redzēju pirmajā brīdī, tikko viņš sāka braukt. Viņš nevienu mirkli nešaubījās. Un arī zirgiem nebija šaubu. Tie Viņu tūlīt sajuta. Viņi zināja, kas darāms, un zināja arī, ka tas tiem jādara. Viņi nebaidījās, bet tomēr zināja, ka vīrs uz bukas spējīgs pār tiem valdīt. Satverot grožus, viņš reizē saņēma savā varā arī zirgus. Viņam bija īstais tvēriens, vai saprotat? Viņš tos pakļāva savai gribai un veda tos tur, kur gribēja vest — pa labi, pa kreisi, uz priekšu un atpakaļ, lika tiem vilkt un atlaida iemauktus vaļīgāk, un tie zināja, ka lieta ies. O, zirgi varbūt nav sevišķi gudri, bet muļķi arī ne. Viņi zina, kad īsts lietpratējs tur grožus» bet, kā viņi to tik ātri izprot, tā, lūk, man ir mīkla.»
Bensons apklusa, pa daļai saīdzis par savu runīgumu» un pētoši paskatījās uz Saksonu, vai tā viņu sapratusi. Viņas sejas izteiksme to apmierināja, un viņš, īsi iesmiedamies, piebilda: «Jā, zirgi ir mana vājība. Jūs varbūt tam neticēsit, redzot mani braucam ar šo smirdošo kasti? Es gan labprātāk brauktu krietnā divjūgā, bet tas prasa pārāk daudz laika, un bez tam tie man visu ceļu sagādātu rūpes. Bet šādai kastei nav ne nervu, ne locekļu, arī vārīgu dzīslu ne; tai jāļauj tikai ripot.»