Aizritēja jūdze pēc jūdzes, un Saksona bija dziļi iegrimusi sarunās ar saimnieku. Viņai bija skaidrs, ka tas ir tipisks moderns lauksaimnieks. Zināšanas, ko tā jau bija ieguvusi, deva tai iespēju samērā viegli un skaidri izteikties, un, kad Bensons runāja, Saksona bija pārsteigta, cik daudz no visa teiktā viņa spēj saprast. Atbildot viņa tiešajam jautājumam un neielaižoties sīkumos, Saksona tam pastāstīja par saviem un Bilija nodomiem. Viņa raksturoja Oklendas dzīvi, sīki pakavējoties pie saviem nākotnes plāniem.
Šķita kā sapnis, kad pie Morgana kalna koka skolas viņa dabūja zināt, ka nobrauktas jau divdesmit jūdzes. Tas bija
daudz lielāks ceļa gabals nekā viņi šodien būtu nogājuši. Mašīna vēl arvien ripoja tālāk, un, tikko kāds punkts saistīja viņas skatienu, tas jau bija garām un palika aizmugurē.
«Es brīnījos, kādēļ tik kārtīgs cilvēks kā jūsu vīrs klaiņo pa lielceļiem,» Bensons viņai teica.
«Jā,» viņa smaidīja, «viņš man stāstīja, ka jūs esot teicis, ka viņš esot kārtīgs cilvēks, kam droši vien izgājis plāni.»
«Jā, nu redziet, toreiz es nekā par jums vēl nezināju. Tagad es visu saprotu, kaut gan man jāsaka, ka tas šais laikos ir kaut kas gluži neparasts — redzēt jaunu pāri, līdzīgu jums un jūsu vīram, kas ar saini mugurā dodas meklēt zemi. Un te nu man ienāca kas prātā, ko gribu jums pastāstīt.» Viņš pagrieza galvu pret Biliju. «Es jau jūsu sievai stāstīju, ka manā sētā jūs vienmēr dabūsit darbu. Un tur ir ari glīts trīsistabu namiņš, kur jūs ar sievu varat dzīvot. Neaizmirstiet to!»
Starp citu Saksona dabūja zināt arī to, ka Bensons apmeklējis Kalifornijas universitātes lauksaimniecības kursus. Viņai nebija ne jausmas, ka tādi vispār eksistē. Bet par valsts zemi, ko vini meklēja, tas viņai nekā nevarēja pateikt.
«Valsts zemi, kas vēl dabūjama,» viņš tai paskaidroja, «viena vai otra iemesla dēļ neatmaksājas apstrādāt. Ja tur, kurp jūs dodaties, zeme vēl dabūjama, tad tā būs pārāk tālu no tirgus. Es neticu, ka tur ir dzelzceļa satiksme.»
«Pagaidiet, kad nonāksim Pajaro ielejā,» viņš teica, pabraucot garām Gilrojai un tuvojoties Serdžentai. «Es jums parādīšu, ko var izdarīt ar zemi — un to dara nevis mācīti agronomi, bet nemācīti ārzemnieki, cilvēki, par ko iedomīgais amerikānis vienmēr zobojas. Tagad es jums to parādīšu. Tas ir brīnišķīgākais, kas te štatos redzams.»
Serdžentā viņš tos brīdi atstāja vienus, lai nokārtotu savas darīšanas.
«O! Tas nu gan ir labāk nekā soļot kājām,» Bilijs teica. «Ir vēl agrs, un, kad viņš mūs izliks, mēs nebūsim noguruši un varēsim vēl dažas jūdzes noiet. Bet vienalga, es tomēr domāju palikt pie zirgiem, kad apmetīsimies kaut kur uz dzīvi. Tie man vienmēr patiks labāk.»
«Šāda mašīna ir laba tad, ja kādreiz ātri kaut kur jātiek,» Saksona piekrita. «Saprotams, ja mēs kādreiz būsim bagāti, ļoti bagāti…»
«Vai zini, Sakson,» Bilijs viņu pārtrauca. «Vienu es tomēr esmu iemācījies. Es vairs nebīstos, ka nespēšu veikt lauku darbus. Sākumā es baidījos, kaut arī tev par to nekā neteicu. Izkāpjot pie Sanleandras, man bija nāvīgas bailes. Un tagad man jau ir divi piedāvājumi — no misis Mortimeras un Bensona — tiešām labam un pastāvīgam darbam. Jā, uz laukiem var darbu atrast.»
«Nu,» Saksona ierunājās, un viņas sejā atplaiksnīja viegls, lepns smaids, «tā nu gluži nav. Tikai krietni cilvēki atrod šeit darbu. Lielie saimnieki aiz žēlsirdības nevienu darbā nelīgs.»
«Protams, ka ne. Viņi jau nenodarbojas ar lauksaimniecību tikai sava prieka dēļ,» Bilijs smējās.
«Un viņi visi kā uzburti uz tevi. Tas tādēļ, ka tu esi krietns cilvēks. To jau viņi redz no pirmā acu uzmetiena — iedomājies vien visus tos klaiņotājus, ko satiekam uz lielceļa un kas meklē darbu! Neviens no viņiem nevarēja tev turēt līdzi. Es viņus visus novēroju. Viņi visi ir vārgi — vārgi miesās un garā — visādā ziņā nespēcīgi.»
«Jā, tā gan ir vārguļu sabiedrība,» Bilijs vienkārši piebilda.
«Nav īstais gadalaiks, lai apskatītu Pajaro ieleju,» teica Bensons, kad Serdženta viņiem jau bija aiz muguras. «Bet tomēr to ir vērts apskatīt kurā katrā gadalaikā. Iedomājieties tikai — divpadsmit tūkstoš akru ābeļdārzu. Vai zināt, kā Pajaro ieleju mēdz apzīmēt? Par jauno Dalmā- ciju. Mūs izspiež. Mēs, jeņķi, iedomājamies, ka esam stiprākā vara. Bet tad atnāca dalmacieši un pierādīja, ka tie ir pārāki. Tie bija visnožēlojamākie emigranti, nabagi kā baznīcas žurkas. Sākumā viņi strādāja par algādžiem ābolu ražas laikā. Tad viņi sāka nelielos apmēros pirkt ābolus, kad tie vēl bija kokos. Jo vairāk viņi pelnīja, jo lielākus darījumus slēdza. Drīz vien viņi rentēja dārzus jau ilgākam laikam. Un tad sāka paši pirkt zemi. Nepagāja ilgs laiks, kad viņiem piederēja visa ieleja, un pēdējais amerikānis no šejienes būs pazudis.
O, jā, protams, mēs, jeņķi, esam panaivi! Kad šie no- skrandušie slāvi pirmās reizēs noslēdza ar mums darījumus, viņi nepelnīja vairāk kā divus līdz trīs procentus. Tagad viņi apmierinās ar simts procentiem. Un tā ir tīrā nelaime, ja viņu ienākumi noslīd līdz divdesmit pieciem vai piecdesmit procentiem.»
«Gluži tas pats, kas Sanleandrā,» Saksona teica. «Sākotnējie zemes īpašnieki gandrīz visi pazuduši. To dara intensīvā saimniecība.» Viņai pašai šķita, ka tā ļoti labi pateikusi. «Galvenais nav iegūt pēc iespējas vairāk akru, bet gan pēc iespējas vairāk no tiem izdabūt.»
«Jā, tas ir galvenais,» Bensons apstiprinādams pamāja. «Vesels bars viņu, līdzīgi Lūkam Skuričam, rīkojas ļoti plaši. Vairākiem no viņiem ir jau pa ceturtdaļmiljonam. Zinu vairākus desmitus šo vīru, kam caurmērā nav mazāk par simts piecdesmit tūkstošiem. Viņiem ir īstais tvēriens ābolu audzēšanā. Tā ir savā ziņā dabas dāvana. Viņi apmēram tikpat labi pazīst kokus, kā jūsu vīrs zirgus. Viņiem katrs koks ir tikpat individuāls kā man zirgs. Viņi pazīst katru koku, visu šā koka vēsturi, mazāko nieku, kas tam kādreiz gadījies, vismazākās tā īpatnības. Viņu pirksti sajūt koka pulsu. Viņi spēj noteikt, vai tas šodien tikpat labi jūtas kā vakar. Un, ja tā nav, tad viņi zina, kādēļ ne, un spēj tūlīt to apkarot. Kokam ziedot, viņi zina, cik kastes ābolu varēs noņemt — un ne tikai to — ari kāda labuma tie būs. Jā, viņi pazīst katru ābolu, noplūc to rūpīgi un dziļā mīlestībā, lai to neiebojātu; viņi tos iesaiņo kastēs un sūta projām, un dara visu to tikpat rūpīgi, ar tādu pašu mīlestību. Kad šie āboli nonāk tirgū, tie nav ne iedauzīti, ne iepuvuši, un par tiem maksā lielu naudu.