Jā, tas ir vairāk nekā intensīva saimniecība vien. Šie Dalmācijas slāvi no Adrijas jūras piekrastes prot savu lietu. Viņi ne tikai prot ābolus ražot, bet arī pārdot. Nav pieprasījuma? Nu, tad tāds jārada. Tā viņi dara, bet mūsu cilvēki ļauj augļiem sapūt zem kokiem. Piemēram, Pīters Mengols! Viņš katru gadu brauc uz Angliju un ņem līdzi simts vagonu dzelteno Ņūtonas pepiņu. Jā, pašreiz šie dalmacieši apgādā Dienvidāfrikas tirgu ar Pajaro ielejas āboliem un grābj naudu abām rokām.»
«Bet ko viņi dara ar tik daudz naudas?» Saksona jautāja.
«Turpina tāpat kā līdz šim izspiest amerikāņus no Pajaro ielejas.»
«Un tālāk?»
Bensons uzmeta viņai ātru skatienu.
«Tad viņi sāks izspiest amerikāņus no kādas citas ielejas. Amerikāņiem vajadzīga nauda, viņi to izdos, un jau nākošā viņu paaudze pūs pilsētā, tāpat kā jūs un jūsu vīrs, ja laikā neaizietu.»
Saksona nespēja atvairīt vieglus drebuļus. Tāpat kā Mērija bija sapuvusi, kā Bērts un visi citi, kā Toms un citi turpināja pūt.
«Jā, tā ir liela zeme,» Bensons turpināja. «Bet mēs neesam liela tauta. Kiplingam taisnība — citi mūs izspieduši no mūsu pašu mājām, un tagad mēs sēžam uz savas mājas sliekšņa. Un ļaunākais ir tas, ka mums nav pamata būt tādiem nelgām. To māca visās mūsu lauksaimniecības skolās un izmēģinājumu stacijās. Bet cilvēki to negrib piesavināties, un emigranti, kas auguši grūtā dzīves skolā, atņem viņu burām vēju. Kad biju nobeidzis savu lauksaimnieka izglītību — tas bija vēl pirms mana tēva nāves, un viņš bija vecās skolas cilvēks un smējās par to, ko dēvēja par manām teorijām — es vairākus gadus ceļoju. Gribēju zināt, kā vecā pasaulē cilvēki saimnieko. O, un es to redzēju!»
«Tagad mēs drīz būsim ielejā. — Jā, varat būt pārliecināta, ka es to redzēju. Pirmais, ko redzēju — tas bija Japānā — terasēs sadalītus kalnus un kalnu nogāzes. Iedomājieties tik stāvu nogāzi, ka ar zirgiem tur nav iespējams uzbraukt! Tas viņus netraucēja. Viņi cēla savas terases — mūra sienu, labs mūrnieka darbs, sešas pēdas augstu — sešas pēdas platu lēzenu terasi, un tā arvien augstāk un augstāk mūra sienas un terases — līdz pašai augšai. Mūri pēc mūra, terasi pēc terases, līdz bija vajadzīgs desmit pēdu augsts mūris, lai iekārtotu tikai trīs pēdas platu terasi, ir arī divdesmit pēdu augstas mūra sienas, kas balsta četras līdz piecas pēdas platas terases, kur viņi sēj labību un saknes. Un auglīgo zemi viņi nesa grozos uz muguras pa stāvo nogāzi augšup.
Un visur, kur vien es nonācu, bija tas pats — Grieķijā, Īrijā, Dalmācijā — esmu bijis daudzās zemēs. Viņi vāca visas zemes drusciņas, ko varēja atrast; jā, zaga to pat lāpstām un saujām un nesa to uz savām terasēm un ierīkoja tur savus laukus, ierīkoja tos uz kailām klintīm. Francijā redzēju kalnu zemniekus rokam no upes gultnes zemi, kā mūsu tēvi Kalifornijas upēs raka zeltu. Starpība tikai tā, ka zelts izgaisis, bet zemnieku zeme vēl arvien ir, to gadu no gada apstrādā, un tā arvien dod ražu. Bet nu jau esmu jums pietiekoši daudz stāstījis.»
«Mans Dievs,» Bilijs murmināja un izskatījās gluži apmulsis. «Mūsu cilvēki kaut ko tādu nekad nav darījuši. Tādēļ nav arī jābrīnās, ka viņus izspiež.»
«Tur, lūk, ir ieleja!» Bensons teica. «Vai redzat kokus? Apskatiet visas šīs kalnu nogāzes! Tā ir jaunā Dalmācija.
Skatieties! Ābolu paradīze! Ievērojiet labi, kā zeme apstrādāta! Redziet, ko viņi no tās iztaisījuši.»
Tā nebija sevišķi liela ieleja, kas pavērās Saksonas acīm. Bet visur, kā līdzenumā, tā kalnu nogāzēs, bija redzams dalmaciešu čaklums. Visu to vērojot, Saksona klausījās, ko stāsta Bensons.
«Vai zināt, ko vecie zemkopji darīja ar savu skaisto, auglīgo zemi? Viņi apsēja līdzenumus ar labību, bet kalnu nogāzes izmantoja lopu ganībām. Un tagad divpadsmit tūkstoš akru izlieto ābolu dārziem. Ņemsim, piemēram, Matīsu Letuniču — viņš ir viens no pirmajiem ābolu ražotājiem. Viņš šeit ieradās no Kastlgardenas un kļuva par trauku mazgātāju. Tiklīdz viņš ieraudzīja šo ieleju, tas saprata, ka tā ir viņa Klondaika. Tagad viņš rentē septiņi simti akru, viņam pašam pieder simts trīsdesmit akru — viņam ir labākās ābolu šķirnes visā ielejā — un viņš eksportē četrdesmit līdz piecdesmit tūkstoš kastes gadā. Katru ābolu viņš liek dalmacietēm noplūkt. Reiz jokodams jautāju viņam, par cik viņš pārdotu savus simts trīsdesmit akrus. Atbilde bija dziļi nopietna. Viņš man stāstīja, ko šie simts trīsdesmit akri viņam gadu no gada ienesot, un aplēsa kaut ko līdzīgu caurmēra summai, pieskaitot tai sešus procentus. Iznāca pāri par trīs tūkstoš dolāru par akru.»
«Bet ko tad daudzie ķīnieši šai ielejā dara?» Bilijs jautāja. «Vai tie arī ražo ābolus?»
«Tā arī ir nozare, kur mēs, amerikāņi, esam cietuši. Šeit ielejā nekā nemet projām. Ne ābolu serdes, ne mizas; bet tie nav amerikāņi, kas piekopj šo taupības sistēmu. Šeit ir piecdesmit septiņas ābolu kaltētavas, nemaz nerunājot par visām tām iestādēm, kur ābolus konservē, arī par ābolvīnu un etiķu fabrikām. Un tas ir mūsu draugs ķīnietis, kas piekopj šo blakus veikalu. Katru gadu viņi nodod piecpadsmit tūkstoš tonnu ābolvīna un etiķa kravas.»