«Tie bija mūsu tēvi, kas šo zemi ieguva,» Bilijs domīgi teica. «Cīnījās par to, iekaroja, darīja visu…»
«Bet neattīstīja tās iespējas,» Bensons viņu pārtrauca. «Mēs darījām, ko varējām, lai to sabojātu, tāpat kā sabojājām Jaunanglijas zemi.» Viņš pamāja ar roku, apzīmējot kādu vietu viņpus kalniem. «Tur pāri ir Saliņa. Ja iziesit tai cauri, varēsit iedomāties, ka atrodaties Japānā. Un japāņu rokās ir vairāk nekā tikai viena neliela Kalifornijas augļu plantācijas ieleja vien. Viņu metode ir citāda nekā dalmaciešu. Vispirms viņi, augļus novācot, strādā kā algādži. Viņi ir labāki par amerikāņu augļu plūcējiem, un jeņķi ir laimīgi, ja var tos nolīgt. Tad, kļuvuši stiprāki, viņi nodibina arodsavienības un izspiež amerikāņu strādniekus. Bet āboldārzu īpašnieki vēl arvien ir priecīgi. Nākošais viņu solis ir atteikties augļus plūkt. Amerikāņu strādnieki ir izklīduši. Augļu plantatori nonāk bezizejas stāvoklī. Augļi sapūst kokos. Tad ierodas japāņu strādnieku barvedis. Viņi jau ir noteicēji un nopērk visu ražu vēl kokos. Plantatori ir pilnīgi viņu rokās, saprotat? Un drīz vien tie ir japāņi, kas sāk valdīt ielejā. Augļu dārzu īpašnieki nav spiesti šeit ilgāk dzīvot, un viņi pāriet uz pilsētām, kur tiem darba pilnas rokas, mācoties pilsētnieku smalko dzīvesveidu un ceļojot pa Eiropu. Atliek vairs tikai beidzamais solis. Japāņi atpērk no viņiem zemi. Tie spiesti to pārdot, jo japāņi pārvalda darbaroku tirgu un var viņus kuru katru acumirkli izputināt.»
«Bet ja tā turpināsies, kas notiks ar mums?» Saksona jautāja.
«Tas pats, kas jau tagad. Tie no mums, kam nekā nav, sapūst pilsētā. Tie no mums, kam vēl ir zeme, to pārdod un dodas uz pilsētām. Daži kļūst par lielkapitālistiem, citi pāriet amatnieku nozarē, pārējie izšķiež savu naudu un sāk pūt, un ja viņi līdz savai nāvei vēl nav sapuvuši, tad saplūst viņu bērni.»
Garais brauciens bija beidzies, un šķiroties Bensons atgādināja Bilijam pastāvīgo darbu, kas vienmēr tam pie viņa dabūjams.
«Domāju, ka vispirms pameklēsim un apskatīsim valsts zemi,» Bilijs atbildēja. «Nezinu, ko tālāk iesāksim, bet vienu lietu mēs nekādā ziņā nedarīsim.»
«Ko tad?»
«Nestādīsim āboldārzus par tūkstoš dolāriem akrā.»
Bilijs un Saksona ar nesamiem uz muguras kādu brīdi soļoja klusēdami. Tas bija Bilijs, kas pārtrauca klusumu.
«Un vēl vienu lietu es tev teikšu, Sakson! Mēs nekad neiesim un nevāksim zemes druskas un nenesīsim grozos uz muguras kalnos. Savienotās Valstis ir vēl diezgan lielas. Man vienalga, ko Bensons un visi saka — Savienotās Valstis vēl nav teikušas savu pēdējo vārdu. Miljoniem akru neskartas zemes gaida mūs, mums tikai vajag to atrast.»
«Un es tev arī ko teikšu,» Saksona sacīja. «Mēs daudz ko mācāmies. Toms ir rančo audzis, bet viņš par lauksaimniecību nezina tik daudz, kā mēs jau tagad; un vēl kaut kas man tev sakāms. Jo ilgāk domāju, jo vairāk man liekas, ka valsts zeme mūs netīkami pārsteigs.»
«Nevajag jau ticēt visam, ko cilvēki stāsta,» Bilijs iebilda.
«O, tas nav tas. Es vados pati no saviem spriedumiem un gribētu zināt, vai tev neliekas, ka man taisnība. Ja zeme šeit maksā trīs tūkstoš dolāru, kā tas var būt, ka netālu no šejienes dabūjama valsts zeme un ka tā tikai gaida, lai kāds to ņemtu?»
Bilijs klusēdams gāja kādu ceturtdaļjūdzi, bet nekā nevarēja izdomāt. Beidzot viņš nokrekšķinājās un teica:
«Mēs varam pagaidīt, līdz to redzēsim, vai ne?»
«Labi,» Saksona piekrita. «Gaidīsim, līdz to redzēsim.»
Viņi bija izvēlējušies lauku ceļu šķērsām pāri Montere- jas kalniem, nevis Septiņpadsmit jūdžu braucamo ceļu gar piekrasti, un tādēļ pilnīgi negaidot atradās pie Karmel- līča, nemaz nenojaušot, kāds skaistums šeit pavērsies viņu acīm. Ceļš veda pa sveķaini smaržojošu skuju koku mežu, garām mežu ieskautām fantastiski un vienkārši iekārtotām vasarnīcām, kuru īpašnieki bija rakstnieki un mākslinieki. Viņi gāja pa vēja apšalktām līgojošām kāpām, ko noturēja uz vietas cietās lupīnas un kur vējā šūpojās Kalifornijas bālās magones. Pēkšņi pārsteigta Saksona skaļi iesaucās izbrīnā un priekā, un gandrīz bez elpas apbrīnoja brīnišķi zilpelēko, saules mirdzas caurausto bangotni, kas, krācot un dārdot, vēla savus balti putojošos viļņus uz pusmēness veidā izliekto krastu, kur smiltis nebija mazāk baltas.
Cik ilgi viņi te stāvēja un vēroja vareno viļņu lepno plūdumu, kas cēlās no balti putojošās jūras dzīlēm, lai beidzot dārdot sašķīstu krastā pie viņu kājām, to Saksona nemaz nezināja. Viņa atjēdzās tikai tad, kad Bilijs smiedamies mēģināja tai noņemt no muguras nesamo.
«Tu izskaties tā, kā kad vēlētos še kādu laiku palikt,» viņš teica, «un tad jau varam noņemt somas.»
«To es nekad nebūtu varējusi iedomāties! To es nekad nebūtu varējusi iedomāties!» viņa teica un cieši saspieda savas rokas. «Es … es domāju, ka bangotnē pie Klifhau- zas jau ir lieliska, bet tā pat neliek noskārst, kāda bangotnē vispār var būt. — Skaties! Skaties! Vai tu vispār esi tik brīnišķi skaistu krāsu redzējis? Un kā saule mirdz caur to! O! O! O!»
Pagāja ilgāks laiks, līdz viņa spēja atraut skatienu no bangotnes un lika tam slīdēt pāri jūrai, kas, vareni viļņojot un milzīgām ūdens masām zaigojot tumšā pāvu zilā krāsā, izpletās viņpus krasta izliekuma uz dienvidiem no šķautņainās klinšradzes, un viļņotajai zilajai kalnu līnijai, kas pacēlās nedaudz tālāk aiz mīkstām, zemām Kar- mellīča kāpām.
«Mēs jau tikpat labi varam atsēsties un iekārtoties ērtāk,» Bilijs teica. «Te ir pārāk skaisti, lai tūlīt atkal skrietu no šejienes projām.»
Saksona piekrita un sāka atraisīt kurpes.
«Vai tu tiešām gribi to darīt?» Bilijs, priecīgi pārsteigts, jautri iesaucās un sāka raisīt arī savējās.